Es izspēlēju to atkal un atkal, visos iespējamos variantos, Edriss paskaidroja. Mūs gaida vienreizēja cīņa, tā ir cīņa starp labo un ļauno, kas jāizcīna vienmēr no jauna, visos laikos un visās vietās: tā varētu risināties tiklab uz Zemes, kā kosmosā. Neviens nezina, kur notiks pēdējā kauja un kāds būs tās iznākums.
Vecais vīrs pievērsās vadības pultij, viņa izkaltušie pirksti sakustējās virs svirām un taustiņiem, un attēls atkal pārbīdījās, tagad to pilnīgi aizņēma Zeme, apaļa bumba, un nu tā tuvojās, ārējās kontūras izzuda ārpus ekrāna robežām, zaļais un zilais nošķīrās viens no otra, līdz beidzot palika tikai zaļganu toņu maisījums, no kura tik spēji izauga smilšbrūns klajums, ka gluži vai šķita: tas traucas pretī, un viņi tūlīt tajā ietrieksies… Tad tomēr ātrums saruka, kritiena sajūta atkāpās, redzamo detaļu skaits strauji pieauga, un beidzot skatienam atklājās pilsēta, celtnes, ielas, laukumi, apstādījumi… Dīvainā kārtā tas viss šķita nedzīvs, sastindzis.
Tas ir mūsu mērķis? Gorijs iejautājās. Sī ir tā pilsēta?
Edriss atslīga savā krēslā. Līdz šim viņš nebija izrādījis ne mazāko vārguma pazīmi, bet nu viņa gribasspēks bija galā. Viņš mēģināja ierunāties, aprāvās, dziļi ievilka elpu un sāka no jauna, šoreiz klusi un monotoni:
- Kad līdz tam nonāks, šo vietu ieņems kāds cits. Viņš labāk tiks galā ar uzdevumu, nekā to varētu es. Bet es būšu līdzās, kad piepildīsies tas, ko esmu paredzējis, izplānojis un sagatavojis. Un manas izredzes to piedzīvot pieaug no dienas uz dienu, jo atmaksas stunda ir tuvu. Līdz tai es izturēšu. Es došu zīmi sākt, turpmākais būs jūsu rokās, un likteņa gaita kļūs neapturama.
Uz mirkli iestājās klusums. Edriss šķita par vārgu, lai vēl ko teiktu, bet Gorijs bija pārāk saviļņots.
Tad Edriss ar tik tikko manāmu rokas kustību uzsita pa sava ratiņkrēsla atzveltni un nočukstēja:
— Ved mani atpakaļ.
3
BlJA VĒL AGRS, deviņi no rīta. Maida nupat bija atgriezusies savā istabā pēc brokastīm, kuras ieturēja kādā no tuvākajām spēļu zālēm, un tagad nedaudz svārstīgi lūkojās laukā pa logu. Pēc neilgām pārdomām viņa atkal izvilka tēva vēstules un sameklēja lapu ar viesnīcas adresi. Viņa atzīmēja to savā blopskrīnā. Tad viņa atkal novietoja vēstules paslēptuvē zem seifa.
Atstājusi savu istabu, Maida ātrgaitas liftā nobrauca lejup vestibilā. Tur viņa apsēdās pie kāda uzziņu automāta un pieprasīja pilsētas plānu. Viņa jau bija to gandrīz gaidījusi: plāns aptvēra tikai vienu pilsētas daļu, proti, izpriecu kvartalu. Viņa tomēr uzsita uz klaviatūras to adreses daļu, kas šķita pilsētas rajona nosaukums, un nekavējoties saņēma atbildi: nav informācijas. Tad viņa pamēģināja samazināt mērogu, cerot iespiest ekrānā lielāku pilsētas daļu, bet tas izrādījās tikpat neiespējami kā sāniski pabīdīt plānu Vecpilsētas virzienā.
Baidos, ka jums tas neizdosies.
Viņai aiz muguras stāvēja melnīgsnējs maza auguma vīrietis fantastiskā formastērpā.
Maida atskatījās.
Ko jums vajag?
Vēlos jums palīdzēt, kalpotājs atbildēja. Iztikšu bez jūsu palīdzības, Maida rupji atcirta, un nelūgtais palīgs nozuda.
Sekundi vēlāk viņai līdzās uzradās cits vīrietis, šoreiz baltais tumšzila uzvalkā ar zeltītiem atlokiem.
Lūdzu piedošanu, manam kolēģim bija vislabākie nodomi. Es atvainojos. Tomēr viņam ir taisnība, jūs tiešām velti zaudējat laiku. Tūristus nelaiž ārpus turistu kvartāla. Tas arī viss, ko jums gribēju norādīt.
Pēc visa spriežot, jaunais sarunu biedrs bija pirmītējā priekšnieks, viņš runāja uzsvērti pieklājīgi, bet vienlaikus arī noteikti un pašpārliecināti. Maidu nedaudz mulsināja kas cits: savos neveiksmīgajos pūliņos izdabūt kaut ko no automāta viņa aizsedza monitoru ar savu augumu, un neviens nevarēja redzēt, ar ko viņa nodarbojas. Ka tad šis varēja zināt…?
Maidai šķita, ka iekšienē ieskanas trauksmes signāls. Viņa uzsmaidīja blakus stāvētājam un ierunājās:
Man šeit ir pierakstīta kāda adrese, tai it kā vajadzētu būt jaukai viesnīcai Vecpilsētā. Klasiskaja stilā. Es labprāt to apskatītu.
Es esmu portjē, vīrietis paskaidroja. Nāciet, es palukošu, vai varu jums palīdzēt.
Viņš pavadīja Maidu līdz letei ar marmora apšuvumu un piedāvāja apsēsties kādā augstkāju krēslā, kas rindojās gar letes malu. Kamēr viņš apgāja pulti, lai ieņemtu savu vietu pretējā pusē, Maida paspēja paliekties uz priekšu un uzmest skatienu monitora ekrānam. Tik tiešām: tur bija redzams tāds pats pilsētas plāns, kādu pirmīt viņai izsniedza uzziņu automāts. Aizdomas bija apstiprinājušās, sēžot pie pults, varēja kontrolēt viesus un pārbaudīt, ko tie tur dara.
Portjē bija apsēdies un pajautāja: Kur tad šī viesnīca atrodas?
Maida atvēra savu blopskrīnu un izburtoja adreses pēdējo vārdu. •
Man liekas, te domāta pilsētas daļa. Cik nu es varu atšifrēt, to sauc Bīrelsalama.
- Agrāk bija rajons ar šādu nosaukumu. Bet nedomāju, ka tur vēl ir palicis pāri kaut kas no vecajām ēkām. Toreiz kara laikā lielākā daļa Vecpilsētas tika sagrauta. Tagad tur ir tikai dažas primitīvas, no mala ķieģeļiem celtas mājas.
Būtu tomēr interesanti apskatīt to, kas vēl saglabājies, Maida ieminējās.
Portjē atmeta ar roku it kā atgaiņādamies.
- Tūristiem tur nekā saistoša nav, viņš kategoriski paziņoja. Starp citu, viss ari stipri zem starptautisko standartu līmeņa. Ja gribat redzēt kaut ko no Vecpilsētas, es jums ieteiktu digitālo panorāmu tepat kiberparkā. Tur jūs atradīsiet pilnīgi precīzu rekonstrukciju visam, kas tagad sen sabrucis vai arī nopostīts. Varēsiet ne tikai aplūkot pilis no ārpuses, bet arī ieiet tajās un apbrīnot visus iekštelpu dārgumus.
- Mani interesē nevis optiskās ilūzijas, bet īstenība.
- Nu saprotiet taču: tur viss gāžas un brūk, apmeklētājiem tas ir bīstami. Visas agrākās reprezentācijas celtnes ir drupās. Dažās ir iemitinājušies tie, kas tur dzīvoja vēl pirms kara un pēc tam vēlējās atgriezties savās sagrautajās mājās. Daudzi strādā zemākos amatos mūsu uzņēmumos. Bet ir arī lērums bezdarbnieku ar šaubīgu nodarbošanos.
Jūs liekat man saprast, ka mani tur varētu aplaupīt?
- Tas nu varbūt ari gluži tā nebūs, tomēr ar visādiem apgrūtinājumiem jārēķinās. Jūs radīsiet ievērību, vecajā pilsētā svešie nerādās. Ari jums tur nekas nav meklējams, šī vispār ir pirmā reize, kad kāds izsaka šādu vēlēšanos. Ļaudis, kas apmeklē Kiberpilsētu, par tādām lietām neinteresējas, viņi grib iepazīt šejienes īpašās atrakcijas.
Maida negrasījās tik viegli padoties.
Bet mani Vecpilsēta interesē. Vai tad nebūtu iespējams dabūt īpašu atļauju?
Tagad kalpotājs vairs necentās slēpt savu īgnumu.
Tūristiem nekādas īpašas atļaujas nepienākas, mēs nevaram uzņemties atbildību.
Jābūt taču kaut kādai varas iestādei, kas ir pilnvarota to darīt.
- Mēs esam varas iestāde, portjē paziņoja, un viņa balss kļuva cieta. Mēs izsniedzam visus papīrus, gādājam par sabiedrisko kārtību un organizējam veselības aizsardzību. Ja kārtojams kaut kas tāds, kas ietilpst valsts kompetencē, tad jums ir jāvēršas pie mums.
To jau es tagad daru, Maida iebilda. Es lūdzu jūs piešķirt man atļauju apmeklēt Vecpilsētu.