Tiesnesis: Es aicinu apsūdzēto izraudzīties vārdus, kas būtu atbilstošāki augstās tiesas godam.
El Hamūda: Neviens nevar aizliegt man runāt patiesību. Par īpaši apkaunojošu es atzīstu no zila gaisa grābto apsūdzību. Man vienmēr ir bijušas labas, pat draudzīgas attiecības ar mūsu kolēģiem no ārzemēm. Ne murgos man nenāktu prātā viņiem kaut kā kaitēt, kur nu vēl tīkot pēc viņu dzīvības. Gluži otrādi, es pastāvīgi tiem palīdzēju un vēl pēdējās pirmskara dienās darīju visu, lai viņus pasargātu. Varu to pierādīt ar saglabāto saraksti, kuru man tomēr…
Tiesnesis: Tuvāk pie lietas, tuvāk pie lietas.
El Hamūda: Man ir lietiskie pierādījumi, un varu pamatot patiesos lietas apstākļus arī ar liecinieku izteikumiem. Tas taču nevarētu būt mazsvarīgi šā procesa ietvaros. Pilnīgi neatkarīgi no tā es tomēr apstrīdu jebkādu šīs tiesas kompetenci un pieprasu nekavējoties mani atbrīvot.
Tiesnesis: Es noraidu šo apgalvojumu. Šī tiesa leģitīmi veic savu uzdevumu atbilstoši starptautisko tiesību normām. Sākam pierādījumu izskatīšanu.
Izrādes vadītājs: Aizstāvja kungs vēlas sniegt īpašu paziņojumu. Vārds aizstāvja kungam.
Aizstāvis: Tas tiesa, ka Agibā tika veikti pētījumi dažās tehnikas nozarēs, kurus atzīst par starptautiski aizliegtiem, lai gan dīvainā kārtā tā dēvētās lielvaras pilnīgi atklāti darīja to pašu un turpina darīt vēl tagad. Ir vesela rinda atzītu firmu, kas, neizjūtot nekādu varas iestāžu pretestību, pilnīgi netraucēti piegādāja aizliegto preču indeksā minētas mašīnas un materiālus. Līdz pat šim brīdim nav atradies neviens, kurš uzdrīkstētos izvirzīt apsūdzību un likt pie kauna staba šo nepārprotamo noziegšanos pret starptautiskajām tiesībām, tāpat kā neviena tiesa nav izskatījusi šos kliedzošos likuma apiešanas gadījumus. Tā kā šīs prāvas iznākums ir principiāli atkarīgs no atšķirībām likuma traktējumā, es aicinu tiesu atlikt procesu līdz brīdim, kad strīdīgais jautājums būs noskaidrots.
Tiesnesis: Cilvēku nolaupīšana un slepkavība ir noziegums pilnīgi neatkarīgi no importa nosacījumiem un citiem starptautisko tiesību formālajiem jautājumiem. Starp citu, apsūdzētā izvirzītie jautājumi jau sen ir atbildēti. Tātad prasība tiek noraidīta. Es aicinu beidzot ķerties pie lietas.
Izrādes vadītājs: Lūdzu aicināt pirmo liecinieku.
Sekretārs: Aizstāvības izsauktais liecinieks ir Abs el Bāsits, apsūdzētā kolēģis drošības birojā. Viņa pienākums bija aprūpēt ārzemju speciālistus, zinātniekus un tehniķus, par kuru likteni ir runa šajā procesā.
Aizstāvis: El Bāsita kungs, tieši pirms kara jūs bijāt saistīts ar minētajiem speciālistiem.
Abs el Bāsits: Man bija ar viņiem darīšana, lai arī netieša. Es biju praktikants, kam ar laiku vajadzēja kļūt par štata darbinieku biroja kadru daļā. Bet tiktāl nenonāca.
Aizstāvis: Kādi bija jūsu darba pienākumi?
Abs el Bāsits: Galvenokārt man vajadzēja uzturēt kārtībā kadru anketas, lai tur viss atbilstu pēdējām pārmaiņām. Tad vēl es biju atbildīgs par apkalpošanas lietām, par viesu aprūpi: izmitināšanu, transportu un savlaicīgu honorāru pārskaitīšanu par viņu darbu. Vēl man vajadzēja pieskatīt, lai tulkošanas automāti atbilstu jaunākajām prasībām, tie man reizēm sagādāja nepatikšanas…
Aizstāvis: Ārzemju speciālisti dzīvoja viesnīcā «Austrumu apelsīns» pilsētas nomalē, un katru dienu viņus nogādāja darbā ar autobusu. Nekas šajā ziņā nemainījās arī pēdējās dienās pirms karadarbības sākuma?
Abs el Bāsits: Gandrīz visi mājoja «Austrumu apelsīnā», tikai daži bija sev pagādājuši dzīvokļus pilsētā. Tie parasti brauca uz darbu ar taksometru augstāko tehnoloģiju nodaļa atradās Tehniskajā augstskolā. Pēdējās dienās, kad vajadzēja rēķināties ar uzbrukumu, institūtus slēdza, un zinātnieki palika savās mājvietās, kuras viņi nedrīkstēja atstāt.
Aizstāvis: Kur tolaik uzturējāties jūs pats?
Abs el Bāsits: Lielāko daļu laika es pavadīju viesnīcā pie mūsu viesiem. Viņi bija ļoti nemierīgi un pieprasīja, lai viņus evakuē.
Aizstāvis: Kāpēc tas netika darīts?
Abs el Bāsits: Jau pirms lielā uzbrukuma sākās bombardēšana, kas galvenokārt skāra stratēģiski svarīgos objektus. Bija sagrauti arī lidostas skrejceļi, un mēs vairs nevarējām aizgādāt viesus projām ar lidmašīnu. Tādēļ tika nolemts izvest viņus no pilsētas armijas konvoja aizsegā.
Aizstāvis: Tā arī notika?
Abs el Bāsits: Jā, jau nākamajā dienā pēc lidostas sagraušanas.
Aizstāvis: Jūs bijāt klāt, kad zinātnieki atstāja viesnīcu?
Abs el Bāsits: Protams. Es organizēju iekāpšanu, un bija grūti ieskaidrot viņiem, ka līdzi var ņemt tikai rokas bagāžu. Radās vēl uztraukums, jo dažu trūka, bet tika nolemts tos negaidīt. Konvojam bija sagatavots ducis bruņumašīnu, tās jau gaidīja, cilvēki iekāpa autobusā, kam bija piestiprināts balts karogs, un tad viņi aizbrauca.
Aizstāvis: Vai šis brauciens nebija ļoti bīstams?
Abs el Bāsits: Tas notika dažas dienas pirms kara, bet sauszemes karaspēka iebrukums vēl nebija sācies. Turklāt par konvoju tika ziņots ārzemju valdībām. Īstenībā visam vajadzēja iet gludi. Lai pasargātu mūsu viesus, mums obligāti vajadzēja izvest viņus no pilsētas, jo tur mēs nespētu garantēt viņiem dzīvību.
Aizstāvis: Tomēr tik gludi vis negāja…
Abs el Bāsits: Nē, konvojam uzbruka, vēlāk, kad tas jau bija ārā no pilsētas. Atlantijas savienības vieglo kaujas bumbvedēju vilnis. Vispirms uz mašīnām nometa sprāgstvielu lādiņus un tad sašāva liesmās visu, kas vēl bija palicis pāri. Visi gāja bojā, gan zinātnieki, gan kareivji, kuriem tie bija jāapsargā.
Aizstāvis: Vai nevarēja būt tā, ka šīs uzbrūkošās lidmašīnas bija jūsu pašu valsts gaisa spēku eskadriļa?
Abs el Bāsits: Uz lidmašīnu spārniem un korpusa varēja skaidri saskatīt zaļo riņķi uzbrucēju karaspēka simbolu.
Aizstāvis: Varbūt jūs zināt kaut ko par cēloņiem, kas izraisīja šo nelaimi?
Abs el Bāsits: Sākumā es to nekādi nespēju izskaidrot, bet vēlāk sapratu, ka zinātnieku nāve ir radījusi sekas, kurām ir liela nozīme arī šajā procesā.
Aizstāvis: Kā jus to domājāt?
Abs el Bāsits: Šie zinātnieki varēja liecināt, ka viņu darbam bija miermīlīgs mērķis. Bet nu mēs vairs nespējam aizstāvēties pret pārmetumiem… Mums pārmet, ka slepenībā esam izstrādājuši aizliegtas ieroču sistēmas…
Prokurors: Protestēju. Tie ir liecinieka pieņēmumi, nevis fakti. Apsūdzība pierādīs, ka zinātniekiem vajadzēja atstāt mašīnas pie pamestas akmeņlauztuves, kur viņus bija paredzēts likvidēt.
(Izraksts no protokola.)
Maida izmantoja izsludināto starpbrīdi, lai atstātu tiesas zāli. Vispirms bija jāsagremo tur redzētais un dzirdētais. Viņa izsauca lidkabīni ne gluži pats lētākais transporta līdzeklis vienam cilvēkam un norādīja tai savas viesnīcas adresi. Tad viņa ērti ieslīga atzveltni un lika vest sevi, cik lēni un zemu vien iespējams. Maida jau agrāk bija pārliecinājusies, ka tā ir viena no nedaudzajām iespējām izbēgt no burzmas, trokšņa un visu to ļaužu pastāvīgās uzmācības, kuri vēlējās ielūgt viņu uz visām iespējamām atrakcijām.
No pirmās, zemākās lidjoslas varēja labi vērot ielas un ēkas, ja šos arhitektoniskos monstrus, kas pletās apkārt, vispār gribējās uzskatīt par ēkam. Futūristiskie darinājumi no alumīnija, tērauda, stikla un krāsainas plastmasas vēl bija pieskaitāmi normālākajiem šīs apkārtnes skatiem, un Maida jau bija apradusi ari ar daudzajiem kustīgajiem objektiem: mobiļiem, ūdens strūklām, spuldzīšu čūskām un robotorganismiem cilvēku, dzīvnieku, citplanētiešu un visdažādāko mitoloģijas, pasaku, fantastikas un šausmu tēlu veidolā. Toties viņa aizvien vēl nekādi netika galā ar reālās un virtuālās telpas nemitīgo miju, ar gāšanos bezdibeņos, ar inscenējumiem, kuros apmeklētājus apdraudēja, nolaupīja un atkal atbrīvoja, ar alternatīvajām pasaulēm, kurās nedarbojās nekādi šīszemes likumi un varēja vērot, kā paša ķermenis kļūst par rotaļbumbu dīvainu spēku varā, kā tas sabirst un putekļu mākoņa veidā izkliedējas bezgalīgos tālumos, līdz beidzot atrodas līdzās spēļu automātam, gardēžu restorānā vai eroscentrā. Pat lidkariete laiku pa laikam šķērsoja ilūziju iecirkņus, bet pasažierim vismaz bija tā priekšrocība, ka viņš bez sarežģījumiem jau pēc brīža varēja atgriezties realitātē.