Pastāvīgā skatu maiņa drīz kļuva apnicīga, un Maida aptumšoja caurspīdīgās lidlaivas sienas. Viņa izvilka no futrāļa blopskrinu un lika sev izsniegt uz pelēki mirdzošās folijas pirmīt redzētās sēdes protokolu.
Kara noziedznieku tribunāla atklātie tiesas procesi tika iztēloti par lielākajām atrakcijām. Nu viņa pati bija apmeklējusi šādu procesu un atkal izjuta to pašu nedrošību, kas jau tik bieži bija piemeklējusi viņu pēdējās trijās dienās. Vai vēl varēja cerēt, ka šajās prāvās izdosies uzzināt kaut ko vairāk par laiku, kas viņu interesēja, un galvenais, cik šīs ziņas būs patiesas? Ziņas par kara laiku, par tām dažām dienām, ar kurām pilnīgi pietika, lai sagrautu pilsētu drupās un padzītu vecā režīma valdītājus. Tiesas process bija atklājis visu to priekšstatu aplamību, kādi viņai līdz šim bija veidojušies par tiesas darbiem. Tiesas prāva kā izrāde Maida gan bija dzirdējusi par to jau agrāk, un galu galā tas bija vispārpieņemts, ka konflikta uzvarētāji dara visu, lai pēc iespējas pārliecinošāk demonstrētu savu kādreizējo pretinieku nekrietnību un līdz ar to attaisnotu pašu militārās darbības. Bet notikumi Kiberpilsētā Dienvidi šķita pretrunā ar jebkādu nopietnību un tiesvedības normām. Tiesas process ar mūzikas pavadījumu un izrādes vadītāju, tiesas process ar kabarē stila komentāriem un reklāmas iestarpinājumiem, dažādu prominenču aptaujām un loterijām. Tiesas process kā milzīga televīzijas izrāde publiskās intervijas ar tiesnešiem, prokuroriem, aizstāvjiem un pat ar apsūdzētajiem. Sarunas ar viņu psihiatriem, ārstiem un uzraugiem. Klātesošie skatītāji kā zvērinātie pie balsošanas ierīces, kuras pogas varēja spaidīt no katras sēdvietas. Turklāt vēl pavadošās programmas, ko dienu un nakti pārraida vairākas televīzijas: sarunu šovi par procesa tematiku, biogrāfiskas filmas par apsūdzētajiem, viņu noziegumu rekonstrukcija ar virtuālo aktieru iesaistīšanu, viņu aresta dokumentācija, ekskursijas pa internēto nometni. Ieslodzījuma vietās bija novietotas televīzijas kameras, un katrs varēja vērot cietumnieku ikdienu gluži kā realitātes šovā.
Tad vēl šī publikas līdzdalība. Skatītāji uzstājās ne tikai zvērināto lomā, viņi jutās kā pilntiesīgi izrādes dalībnieki. Viņi aplaudēja un svilpa, pārtrauca tiesas sēdi ar starpsaucieniem tie varēja paust piekrišanu, bet tikpat labi tas varēja izpausties arī kā nekautra tiesnešu, prokuroru vai aizstāvju ķengāšana. Apsūdzētos zākāja vai ari uzmundrināja nepadoties. Ik pa brīdim kāds skatītājs pilnīgi zaudēja savaldīšanos un izskrēja uz skatuves. Dažs pat mēģināja izlauzties tuvāk apsūdzētajam, un ne vienmēr varēja saprast nolūku vai viņš vēlas to atbrīvot vai ari nodarīt tam ko ļaunu. Protams, nemiera cēlājam tūlīt uzklupa kārtības sargi, un sākās trokšņaina jezga, kurai uzgavilēja skatītāju rindas un kuru nekavējoties tuvplānā parādīja uz lielā ekrāna. Neraugoties uz vispārējo satraukumu, radās iespaids, ka ari tā ir neatņemama izrādes sastāvdaļa un skatītāji bieži vien to pat gaida. Varbūt šos dumpīgos izlēcienus izraisīja pat speciāli, algojot aktierus, kuriem vajadzēja iejaukties, ja pati tiesas sēde sāka kļūt garlaicīga.
Maida to nespēja saprast, bet fakts bija nenoliedzams: šajos procesos vēlējās piedalīties neskaitāmi ļaudis, to bija vairāk, nekā pieļāva ierobežotais vietu skaits zālē, un viņi nevairījās maksāt visnotaļ augsto cenu par ieejas biļetēm. Tā bija sensāciju kāre? Sajūta, ka viņi piesēdētāju statusā gādā, lai vainīgais saņemtu taisnīgu sodu? Vai arī tā bija iespēja pašausmināties, ka viņi atrodas tik tuvu šiem sātaniem cilvēka izskatā, kuri tup drošos būros? Bija gan arī caurcaurēm praktisks iemesls interesēties par tiesas procesiem, proti, totalizators, kurā varēja likt lielas summas uz «vainīgs» vai «nevainīgs», kā arī prognozēt piespriesto sodu. Gluži vai šķita, ka piedalīties tajā ir labais tonis, turklāt varēja arī laimēt vilinošas balvas. Būtībā Maidai tas viss gan būtu vienalga, ja viņa vismaz justos pārliecināta, ka tiesas atklājumi atbilst patiesībai. Bet tieši šīs pārliecības trūka varbūt tas viss bija iestudēts, varbūt tur darbojās tikai aktieri, un varbūt sižetus sacerēja profesionāli scenāristi. Šo nedrošību nebija iespējams kliedēt, šaubas palika, un viņai vajadzēja rast citus ceļus, kā izdibināt to, ko viņa gribēja izdibināt.
Spējš rāviens iztrūcināja Maidu no pārdomām, lidlaiva bija nosēdusies uz viesnīcas jumta rampas. Maida izvilka no spraugas savu kredītkarti un paskatījās uz displeja, cik viņai norēķināts. Viņas finansiālās rezerves ruka drausmīgi ātri. Pirmajās uzturēšanās dienās «brinumpilsētā» viņa dzīvoja taupīgi, bija izvēlējusies samērā lētu viesnīcu un pagaidām lielākoties apmeklēja bezmaksas atrakcijas. Tādu šeit netrūka, to galvenais uzdevums bija pavedināt publiku spēlēt uz likmēm, bet Maida zaudēja tikai par velti piešķirtos žetonus un neriskēja likt uz spēles nevienu interdolāru. Arī paēst varēja lēti, spēļu salonos bija atrodamas daudzas ātrās uzkostuves. Tā kā apmeklētāji nevēlējās pārāk ilgi uzturēties pa gabalu no lielajiem, horizontālajiem ekrāniem, uz kuriem piedāvāja dažādas spēles, ruleti, bakaru un pokeru, ēdieni nebija pārāk garšīgi un līdz ar to arī pārāk dārgi. Bet drīz viņa pārstāja apmierināties ar bezmaksas piedāvājumiem īpaši dārga bija ieeja pretenciozajās izjūtu pasaulēs.
Iestājās jauna diena, un Maida aizprātojās, ko viņai gribētos darīt. Viņa pilnīgi noteikti jutās nedaudz sagurusi un nepavisam nevēlējās kārtējo reizi mērot ceļu kājām.
Viņa nobrauca lejup vestibilā un apvaicājās, vai būtu iespējams doties tādā kā apskates braucienā pa Kiberpilsētu. Tūrisma centra pārstāvis bridi pagudroja.
Kā būtu ar ekskursiju laivā? Jūs izvizinās pa ezeriem un kanāliem, kas paver lielisku skatu uz visām svarīgākajām celtnēm.
Viņš izskaidroja Maidai, kur atrodas tuvākā piestātne.
Izklausījās labi. Maida pateicās un izgāja ārā. Sekojot norādījumiem, viņa atstāja viesnīcas apkārtni pa venēciešu stilā būvētu tiltu.
Tas veda pāri tādam kā nocietinājuma grāvim, un sludinājumu vairogs aicināja viesus doties izbraukumā ar laivu. Šo atrakciju viņa līdz šim vēl nebija ievērojusi varbūt tāpēc, ka to arī īpaši nereklamēja. Līgana slīdēšana pa ūdens virsmu Maidai patlaban bija īsti pa prātam: viņai gribējās kaut kur rast mieru, lai izdomātu, ko darīt tālāk.
Pamanījusi kāpnes, viņa nokāpa tuvāk pie ūdens un nedaudz nobrīnījās, ka piestātnē neredz nevienas laivas. Bija vēl kas pārsteidzošs: veids, kādā gaismas atspulgi skrēja pār viļņiem tas notika ar regulāriem impulsiem, bet pietrūka kustības iespaida, ņirbošie punkti palika vienā un tajā pašā vietā kā piesieti.
Maida parakņājās somiņā un atrada vitamīnzirnīšu kārbiņu. Paslēpusi to saujā, viņa pārliecās pāri margām, izspieda vienu un neizlaida no acīm, līdz tas savā kritienā atsitās pret virsmu un palika turpat guļam. Ūdens bija viltots, tur lejā pletās tikai horizontāli izklāta luminiscējošā folija milzīgs ekrāns elektroniski uzburtu ainu attēlošanai. Šķietamo ūdens viļņošanos radīja vienkārša grafiskā programma.