Arī šeit īstenību aizstāja ilūzija. Tas Maidai jau bija līdz kaklam, bet, kad viņa pagriezās, lai dotos projām, piepeši līdzās nostājās jūraszirdziņa kostīmā tērpies cilvēks.
Vēlaties pavizināties laivā? Tas tiešām ir to vērts.
Ja, uz to pusi es domāju. Gribējās pašūpoties uz īsta ūdens, jūs saprotat? Mazliet atslābināties, bet… Maida pamāja lejup, šeit tas laikam nav iespējams.
Jūs pamanījāt? Taisnība ir, ūdens līmenis pēdējos mēnešos tik stipri pazeminājās, ka bijām spiesti kaut ko darīt. Izklājām ekrānpaklāju. Bet šādi mums izdevās arī kāpināt iespaidu. Pavērojiet taču šos atspulgus viļņos, tie vizuļo visās krāsās. Dabā šāda efekta nav, bet to var ieprogrammēt.
Dīvainā kārtā bija patīkami uzklausīt šo lietpratīgo skaidrojumu no smieklīgi ģērbtā cilvēka, kurš seju slēpa aiz papes maskas. Tāpat bija neparasti, ka var gluži normāli parunāties ar kādu vietējo kalpotāju. Šobrīd tas norādīja uz laivu, kas piepeši it kā no nekurienes bija uzradusies piestātnē.
- Gan jau tas būs, ko jums vajag.
Viņš norādīja uz automātu pie ieejas.
- Ielieciet savu kredītkarti, un brauciens sāksies.
Izbīdījās laipa, pa kuru varēja iekļūt laivā. Tur bija vietas desmit vai divpadsmit cilvēkiem, bet šobrīd neviens tajā nesēdēja.
Maida vilcinājās, bet pārģērbtais kalpotājs, zemu paklanījies, jau rādīja ceļu. Lai notiek, viņa nodomāja, būtībā taču vienalga, vai vēroju īstu apkārtni vai tikai tās atveidu. Viņa uzkāpa uz rampas un izraudzījās ērtāko sēdvietu. Aukstumstari šeit radīja tīkamu vēsumu, un viņa labpatikā izstiepa kājas.
. Maida rēķinājās ar to, ka būs ilgāku laiku jāgaida un jābruņojas ar pacietību, līdz sanāks kuplāks skaits pasažieru, bet brauciens sākās tūlīt. Laipa iebīdijās, Maidas augumu aptvēra stīpa, kas viņu cieši iespieda sēdeklī, iedūcās turbīna, laivas priekšgals saslējās augšup, un tā ar varenu lēcienu izkustējās no vietas. Sekoja vairāki pagriezieni, kanāls sākumā līkumoja starp ēku fasādēm, Maida pazina lielo viesnīcu fantastiskās aprises, «Venēciju», «Beladžo» un «Dullo karalisti», tālāk debesīs slējās «Zvaigžņu putekļu» kazino tornis, un varēja saskatīt ari daļu no turbodzelzceļa tas bija un palika neaptverami, kā vagoniņi visaugstākajā vietā katapultējās bezdibenī un pēc trīskārša salto atkal piezemējās uz magnētiskajām sliedēm.
Ēku fasādes tomēr drīz pašķīrās, abās pusēs pacēlās pauguru grēdas, kalni, un kanāls pārtapa upē, kas sašaurinājās vairāk un vairāk, brāžot caur krācēm, kas purināja un raustīja laivu starp akmeņiem, spiežot Maidas ķermeni pret cieto drošības stīpu. Tad ausis aizsniedza šalkoņa, kas nepielūdzami ātri pieņēmās spēkā… skatienam pavērās ūdenskritums, un laiva traucās tieši tam pretim.
Ilūzija, Maida sev uzsauca, nekā briesmīga, tikai triks, acu apmāns… bet šī atziņa nelīdzēja, plaukstas pašas iekrampējās sēdekļa paroceņos, elpa aizrāvās, un visi pūliņi aizgaiņāt nepielūdzamās bailes bija veltīgi.
Tad brauciens pārtapa brīvā kritienā, un laivu apņēma ūdens blāķis, kas gāzās lejup tikpat strauji un izskatījās pēc šaudīgu kunkuļu lēveņa. Beidzot trieciens, ūdens mutulis, putas un šļakatu lietus.
Šļakatas bija sausas, tās vispār nebija šļakatas. Tomēr Maida neviļus centās vairīties un vienlaikus dusmojās uz sevi par to, ka atkal ir ļāvusies apmānam. Nelabums, ko viņa juta, gan bija īsts, un Maidai atlika tikai cerēt, ka nekļūs vēl sliktāk.
Bet brauciens vēl nebija galā, laiva spēji pacirtās sāņus un devās tieši uz akmens mūri, kas kreisajā malā norobežoja ūdens virsmu, nākamajā mirklī jau ieurbās mūrī un izslīdēja tam cauri. Tagad Maida atradās vidē, kas vēl par dažiem grādiem kāpināja jau pirmīt uzradušos nelabumu: vesela rinda sacīkšu mašīnu, kas visas bez izņēmuma traucās atpakaļgaitā, spēļu kazino fasāde, kas pēkšņi sačervelējās kā lapa, dejojoši cilvēki, kuru raibais apģērbs negaidīti mainīja krāsu uz pretējo… Laiva pagriezās pa labi, iebraucot šaurā aizā starp bezlogu sienām, bet vienlaikus centrbēdzes spēks parādīja kreiso pagriezienu… Maidas kuņģis dumpojās, viņa pārstāja pretoties, pēdējā brīdī vēl paspēja pārliekties pāri bortam un izvēma brokastu atliekas.
Kad Maida atguva spēju pievērsties apkārtnei, viņa ieraudzīja, ka atrodas kādā angāra tipa celtnē. Viņas laiva stāvēja uz sliedēm, un labajā pusē rindojās citas laivas. Pa kreisi pie izejas stāvēja vīrietis brūnā formastērpā.
Maida Barlaha? Dodiet man savu karti.
Viņa pazina balsi tas bija kalpotājs, ar kuru pirms neilga laika tik jauki bija sarunājusies. Jūraszirdziņa ietērps karājās turpat uz āķa viņam aiz muguras.
Maida jutās vārga, iztukšota un neaizsargāta šis iespaids nebija mānīgs, viņas pretestības gars bija izdzisis. Viņa pasniedza vīrietim karti, kuru tas ielika plakanā, ar displeju aprīkotā kastītē.
Policija, viņš paskaidroja. Nāciet man līdzi!
Viņš satvēra apātisko Maidu aiz rokas un aizveda līdz vaļējam lidmobilim. Uz mašīnas plankumoti krāsotajiem sāniem bija ar nepazīstamām rakstu zīmēm darināts uzraksts. Rozetveida emblēmu
Maida jau bija redzējusi pirmo reizi lidostas muitā un vēlāk uz memoreksbloka, kurā viņa viesnīcas reģistratūrā fiksēja savus personas datus.
Apkārtne nemaz nelīdzinājās tam, ko viņa līdz šim bija redzējusi Kiberpilsētā Dienvidi. Viņi virzījās pa ielu, kas stiepās starp zemām māla ķieģeļu celtnēm, daudzas bija pavisam nolaistas, netrūka ari drupu un garāku gruvešiem klātu joslu. Dažas mājas izskatījās kā uzšķērstas ar nazi varēja ielūkoties istabās un virtuvēs un viena otra pat šķita apdzīvota.
Uz ielas uzturējās maz cilvēku, un tie bija ietinušies platos, viļņojošos tērpos, it kā vēlētos noslēpt kaut kādus auguma defektus. Transporta līdzekļus tikpat ka nemanīja: vieni ēzeļa vilkti, augstu piekrauti, sagrabējuši rateļi un viens šķērsielā novietots tanks. Visam pāri gūlās smacējoša tveice.
Policists nerunāja ne vārda un tikai raustīja plecus, kad Maida, palēnām atgūdamās, tam kaut ko pajautāja.
Tad apkārtne vērtās izskatīgāka, starp vienkāršajām, brūnajām būvēm šur tur kā svešķermeņi pacēlās staltas ēkas. Beidzot viņi sasniedza vārtus, kas bija izrotāti ar zaļiem un sarkaniem karogiem. Maidas pavadonis uzrādīja caurlaidi, un viņi nokļuva viņpus barjerai. Pilsētas daļa, kurā tie atradās tagad, bija labā stāvoklī laikam gan valdības kvartāls, ko rādīja platās ielas, parki, mošejas un pilis.
Brauciens bridi vēl turpinājās, bet tad viņi sasniedza savu ceļamērķi. Tā bija liela, neizdaiļota celtne ar pelēku fasādi, kuru no ielas publiskās daļas šķīra tāda kā barikāde. Aiz tās blakus taisnstūrveida ieejai stāvēja divi tanki.
Lidmobilis noslīga zemāk, ieņemot noteikto stāvvietas distanci desmit centimetrus virs zemes. Policistam atkal bija jāuzrāda caurlaide, un tad viņi kājāmgājēja tempā ieslīdēja pagalmā, no kurienes ēkā varēja iekļūt pa daudzām šaurām ieejām. Tur viņi izkāpa, kāda sieviete formastērpā iztaustīja Maidu, meklējot ieročus, tad viņai lika iziet starp metālu detektora rāmjiem, un lifts, kura skārda kabīne vairākkārt atsitās pret sienām, pacēla viņus dažus stāvus augstak. Vēl pāris soļu pa tukšu gaiteni, un policists bija nogādājis Maidu līdz vajadzīgajām durvīm. Tur viņu savā ziņā pārņēma kāds ierēdnis civiltērpā, kurš lika viņai apsēsties un gaidīt.