Nu Maidai vismaz bija laiks nomierināties un apsvērt situāciju. Viņa pavērās apkārt uzgaidāmajā telpā viņa nebija viena, uz koka soliem sēdēja vairāki vīrieši un sievietes, veidojot diezgan raibu kompāniju. Lielākoties tie bija dažāda vecuma iezemieši, vīrieši vecmodīgos džinsos, arī sievietes biksēs, izņemot vienu vecāku, kas no galvas līdz kājām bija ietinusies drānās, tā ka saskatīt varēja tikai acis. Tomēr šeit sēdēja arī daži, kas noteikti bija ārzemnieki: kāds pavecs, moderni ģērbies vīrietis, divi pusaudži, kas uzbudināti sačukstējās, un uzkrītoši krāsojusies, ne gluži vairs jauna sieviete.
Tā pašļūca tuvāk Maidai.
Tu esi šeit pirmo reizi? Par ko tad tu iekriti, sirsniņ? Es nezinu, kāpēc mani šurp atveduši, juzdamās nepatīkami aizskarta, Maida atbildēja un parāvās nostāk.
Svešā saprata viņas reakciju pareizi un noteica:
Necel nu snīpi tik augstu, maziņā. Gribi tēlot šeit dāmu? Tik un tā neviens neticēs. Ja tev ir vajadzīgs prātīgs padoms…
Atvērās kādas durvis, un viņa aprāvās. Ienakušais ierēdnis pārlaida acis gaidītājiem, kuri redzami sakņupa zem šā skatiena. Tad viņš pamāja kādam iezemietim, tas steidzīgi pietrūkās kājās un nozuda blakustelpā.
Gaidīšana ieilga. Ari pavecais kungs mēģināja iesaistīt Maidu sarunā, bet viņa nebija tajā ieinteresēta, atbildēja strupi, un viņš drīz atkāpās. Iesauca pusaudžus, tad atkal kādu no vietējiem. Gaiss oda pēc dūmiem un sviedriem, Maidai gribējās dzert, un viņa iedomājās, ka derētu uzmeklēt tualeti. Kad viņa, pārējo gaidītāju zaglīgo skatienu pavadīta, piegāja pie durvīm un mēģināja tās atvērt, izrādījās, ka durvis ir aizslēgtas.
Beidzot izsauca arī viņu. Skopi iekārtota telpa, rakstāmgalds, uz tā monitors, plastmasas ķeblītis, pienstikla logs… Sirmais ierēdnis, kurš viņu šeit ieaicināja, apsēdās galda pretējā pusē.
Pavērojis monitora ekrānu, viņš nokremšļojās.
Prostitūcija? viņš noprasīja.
Viņš lietoja jaunangļu valodā ierastu, nedaudz piedauzīgu izteicienu.
Ko jūs iedomājaties! Maida iesaucās. Es nezinu, kāpēc esmu šurp atvesta. Es protestēju pret tādu apiešanos.
Ierēdnis uzmeta viņai izbrīnītu skatienu un atkal pievērsās ekrānam.
- A, pārkāpti ieceļošanas noteikumi, viņš nolasīja. Tas ir nopietni. Kāpēc uzreiz tā neteicāt?
Paklausieties, Maida sacīja. Es neesmu pārkāpusi nekādus noteikumus. Mani nolaupīja. Es šādu apiešanos necietīšu. Nekavējoties nogādājiet mani atpakaļ viesnīcā.
Viņa runāja paceltā balsī, un varbūt tādēļ atvērās durvis un ienāca kāds cits ierēdnis ar ordeni rotātā formastērpā.
Kas šeit notiek?
Viņš pienāca klāt un nopētīja Maidu no galvas līdz kājām. Tad viņš nostājās aiz sava kolēģa un ieskatījās monitorā.
Šo lietu pārņemšu es, viņš paziņoja. Nāciet man līdzi.
Viņš atvēra durvis un palaida Maidu pa priekšu. Viņa istaba bija mazliet lielāka, tur stāvēja ne tikai rakstāmgalds, bet arī četri krēsli, kas rindojās ap otru galdu. Viņš piedāvāja Maidai vienu no tiem un pats apsēdās blakus. Tikai tagad Maida pamanīja ekrānu uz pretējās sienas.
- Es esmu majors Galals, ierēdnis stādījās priekšā. Pārjums ir saņemta sūdzība. Es nevaru to atstāt bez ievērības. Bet neuztraucieties, gan jau viss noskaidrosies.
Viņš pacēla komseta tālvades pulti un ieslēdza. Ekrānā parādījās Kiberpilsētas Dienvidi plāns, kuru Maidai izsniedza uzziņu automāts viesnīcā, bet šeit to papildināja dažas koda rindas, kas viņai neko neizteica.
Jūs mēģinājāt piekļūt dienesta dokumentiem.
Viņa skatiens bija nopietns un vērtējošs.
- Es gribēju tikai apskatīt pilsētas plānu.
Jūs taču zinājāt, ka jūsu uzturēšanās atļauja der tikai tūrisma zonai.
- Šajā attēlā nekas vairāk arī nav redzams.
Tomēr jūs vairākkārt mēģinājāt piekļūt Vecpilsētai… Nemaz nemelojiet! Redziet, viņš norādīja uz koda rindām attēla apakšēja stūri, tās ir komandas, kuras jūs ievadījāt, turklāt piecas reizes. Tātad tas noteikti nenotika aiz pārskatīšanās.
Es nezināju, ka tas ir aizliegts, Maida paziņoja, pūloties nezaudēt mieru. Bez tam man bija savs iemesls.
Nedaudz asākā tonī viņa piemetināja:
Gan jau jūs esat reģistrējuši ari to.
Majors neļāva sevi provocēt.
Jūsu paskaidrojums man, protams, ir zināms. Jūs minējāt kādu viesnīcu Vecpilsētā. Tā ir viena no nedaudzajām, kas karā netika nopostīta un tagad ir restaurēta. Mēs izmantojam to īpašos gadījumos, piemēram, ja ir jāizmitina ārvalstu pārstāvji, kuru ierašanās jāpatur noslēpuma. Un tieši pašlaik mēs risinām dažas konfidenciālas sarunas starptautiskā līmenī. Īstenībā esmu jau pateicis jums pārāk daudz. Bet tagad jums vajadzētu saprast, kāpēc esat izraisījusi mūsu interesi. Kas slēpjas aiz jūsu okšķerēšanas? Atbildiet, lūdzu, un es jums ieteiktu sacīt patiesību. Mēs zinām dažas metodes, kas atraisa mēli arī nerunīgiem cilvēkiem.
Līdz šim Maidu nemāca īpašas bažas par pratināšanas iznākumu, bet tagad viņa nebūt vairs nejutās mierīga. Viesnīca, kurā slēpj augstu stāvošas personas, cik nejauka apstākļu sakritība. Viņa nevarēja to nojaust. Bet viņai bija pamatojums, neviens taču nevarēja pārmest, ka viņa grib noskaidrot sava tēva likteni, un īstenībā nebija ari iemesla, kāpēc viņai šo savu vēlmi vajadzētu noklusēt.
Ir runa par manu tēvu, viņa pateica un izstāstīja, ka agrāk viņš strādājis šajā pilsētā, kopš kara ir pazudis bez vēsts un vienīgais pieturas punkts, no kura sākt meklējumus, ir tieši šī viesnīca.
Es ceru, ka tas ir patiesais iemesls, majors atbildēja.
Viņš apsēdās pie sava rakstāmgalda un saka spaidīt klaviatūras taustiņus. Savienojums ar sienas ekrānu netika izslēgts, un Maida varēja vērot, par ko tagad majors interesējas: uz ekrāna slīdēja datu un vārdu rindas. Pēc brīža kāda rindiņa iedegās sarkanā krāsā: tas bija viņas tēva vārds un ieceļošanas datums; izceļošanas datuma vietā stāvēja jautājuma zīme… Maida uzelpoja. Ar to laikam viss bija noskaidrots.
Majors Galals piecēlās no sava krēsla un izpleta rokas uz sāniem, it kā veiktu sportisku lokanības vingrinājumu. Viņa sejas izteiksme bija mainījusies, viņš gan joprojām vēl lūkojās Maidā mazliet vērtējoši, bet nu jau visnotaļ laipni. Arī Maida piecēlās kājās un pavērās viņam pretī. Īstenībā viņš bija patīkama izskata vīrietis: brūngana āda, īsi, nedaudz cirtaini, melni mati un tumšbrūnas acis.
Redziet, ari balss tonis bija mainījies, diemžēl man parasti jānoņemas ar visādiem blēžiem. Zagļi, krāpnieki, šuleri, un dažas sievietes pat mēģina gūt vieglu peļņu ar prostitūciju. Ik pa brīdim mēs noķeram arī kādu, kas darbojas šeit mūsu ienaidnieku uzdevumā. Protams, mēs neliekam saviem viesiem tūristiem to manīt, bet ari mums ir sava vēsture, un netrūkst tādu, kurus neapmierina mūsu attīstība pēc pēdējā kara: viņi nevēl mums panākumus. Mēs esam iedibinājuši pasaulei atklātu režīmu un kļuvuši atvērti citām kultūrām un reliģijām. Mums tagad ir īsta demokrātija. Bet pastāv pretestība no otras puses, galvenokārt reliģiska rakstura iebildumi, ir aprindas, kuras vislabprātāk likvidētu tūrismu, kas ir mūsu vienīgais ienākumu avots.
Kādēļ tā? apjautājās Maida, kurai šķita, ka būtu jāizrāda par to interese.
Ir daudzi iemesli, majors atbildēja, iekšēji un ārēji. Mūsu ārējie ienaidnieki ir tie paši, kas bijuši mums jau agrāk gadsimtu garumā. Senu, vēsturē sakņotu naidu var apslēpt, un gadās, ka paiet ilgs laiks, pirms tas atkal izlaužas atklātībā. Bet tas var notikt jebkurā brīdī, un mums jābūt modriem. Tomēr vēl bīstamāki ir pretinieki mūsu pašu rindās. Jus taču saprotat, tradīcijas. Daudzi mūsu tautieši aizvien vēl ir reliģiozi, un viņiem šķiet nosodāma tā pilsētas kņada. Tāpat vēl ir dzīvs ari senais nacionālais lepnums, daudzi izjūt svešzemnieku uzturēšanos pilsētā kā apkaunojumu, it īpaši to, kā viņi uzvedas, kā viņi noziedzas pret mūsu tikumiem. Nebeidz baumot, ka tiekot gatavota sacelšanās, uzbrukums mūsu valstij, kas padzīšot svešiniekus, sagraušot pašreizējo politisko sistēmu un radīšot jaunu impēriju, kurā senie likumi atgūs agrākās tiesības un atkal tiks celti godā. Bet tās tik tiešām ir baumas, varbūt tajās ir kāda daļiņa patiesības, bet varbūt nav.