Majors pienāca tuvāk Maidai.
Es ceru, ka tagad jūs saprotat mūsu piesardzību. Man prieks, ka spējām apmierinoši noskaidrot jūsu lietu.
Skaidrodams situāciju, viņš bija atvēlējis Maidai daudz laika, turklāt radīja inteliģenta un izglītota cilvēka iespaidu.
Gaisotnes maiņa iedrošināja Maidu spontānai idejai: varbūt varētu palūgt viņam palīdzību tēva meklēšanā? Viņa rīkojās diplomātiski, izrādīja interesi par majora skaidrojumiem, gribēja šo to uzzināt sīkāk, un viņš ari labprāt atbildēja.
Beidzot Maida pārvarēja biklumu.
Es tagad daudz ko saprotu labāk, viņa ierunājās, arī situāciju, kādā atradās mans tēvs. Mani vēl interesētu… varbūt es drīkstu jums palūgt… man gribētos uzzināt, kas ar viņu ir noticis. Maz gan cerību, ka viņš būtu vēl dzīvs, tomēr… šī neziņa mani nomoka. Varbūt jūs varētu man kaut kā palīdzēt, varbūt ir pieejama kaut kāda papildu informācija par manu tēvu? Jūs taču saprotat, ka man gribētos izdibināt, kāds bija viņa liktenis.
Majors bridi skatījās viņā klusēdams, it kā apdomātu vēl kādus svarīgus lietas aspektus.
Tad viņš ierunājās:
Raudzīsim, vai es varu jums kaut kā līdzēt. Ielūkosimies vēlreiz iedzīvotāju reģistrā.
Viņš atgriezās pie datora, tāpat, kājās stāvot, atvēra katalogu un samekleja vajadzīgo adresi. Izskatījis dažus burtus un gada skaitļus, viņš laikam atrada īsto. Uz ekrāna redzamais teksts bija rakstīts ar arābu burtiem, kurus Maida neprata lasīt. Atlika gaidīt, ko sacīs virsnieks.
Fricis Barlahs, viņš izlasīja ekrānā, tam vajadzētu būt meklētajam…
Viņš atkal iedziļinājās tekstā. Pēc brīža viņš ierunājās.
Lielas cerības es jums nedošu. Taisnība ir, sākoties karam, viņš uzturējās šeit pilsētā. Viņš bija tehniķu grupā, kas strādāja mūsu labā, veicot dažādus īpašus uzdevumus. Gaidāmā uzbrukuma priekšvakarā visiem ārzemniekiem lika atstāt pilsētu. Tehniķu grupai organizēja konvoju, kuram vajadzēja nogādāt viņus līdz robežai. Tas ir viss, ko varu izdabūt no šiem datiem. Man ļoti žēl, bet nekādu precīzāku ziņu man nav. Labprāt būtu jums palīdzējis.
Maida jau gribēja jautāt, vai tagad ir brīva un drīkst doties projām, kad viņai iešāvās prāta pārdroša doma. Varbūt šo palīdzības piedāvājumu tomēr varētu kaut kā izmantot šķita, ka viņai izdevies majoram iepatikties. Maida gan lieliski saprata, ka grasās ielaisties riskantā spēlē.
Par šo konvoju es jau dzirdēju kādā tiesas sēdē un zinu, ka mana tēva tur nebija, viņa pateica. Varbūt jūs tomēr man varētu palīdzēt vēl kādā lietā. Šķiet, ka tur būtu iespēja uzzināt kaut ko par manu tēvu. Es drīkstu jums pastāstīt sīkāk?
Lūdzu, es klausos, majors atbildēja un atkal apsēdās viņai blakus.
Mirkli padomājusi, Maida izstāstīja par redzēto tiesas sēdi un bijušo valsts ierēdni, kuram savulaik bija uzdots gādāt par ārzemju zinātniekiem un tehniķiem.
Tikpat kā nav šaubu, ka šeihs Mahmūds pazina manu tēvu. Viņš ir vienīgais cilvēks, kurš varētu pateikt kaut ko vairāk par manu tēvu pēdējās dienās pirms pilsētas sagraušanas.
Majors bija aizdedzis cigareti un tagad izgrūda veselu dūmu mākoni.
Tur jums varētu būt taisnība. Bet ko tad jūs plānojat iesākt?
Butu vislabāk, ja es pati varētu ar viņu aprunāties.
Nu viņa bija to pateikusi. Maida nespeja spriest, vai viņas vēlme vispār ir reāla un kam butu jānotiek, lai tā īstenotos.
Majors pavērās Maidā no sāniem. Viņš nošūpoja galvu, ieklepojās, gribēja kaut ko sacīt, bet tad tomēr palika atbildi parādā.
Maida nolēma izteikties vēl skaidrāk:
Ir taču jābūt kaut kādai iespējai apmeklct apcietinātos.
Principā jā, majors novilka un atkal piecēlās. Viņš atrodas Roknelzeinā, cietumā ārpus pilsētas. Bet tā ir slēgtā zona.
Esmu dzirdējusi, ka uz turieni rīko pat tūristu ekskursijas, Maida iebilda.
Ekskursijām ar to nav nekada sakara. Tūristiem piedāvā kaut ko līdzīgu brīvdabas teātrim. Slēgtajā zonā tos nelaiž.
Bet ir taču personas, kurām ļauj apmeklēt ieslodzītos, piemēram, advokāti vai vēstniecību darbinieki…
Majors piegāja pie loga, pavēroja pienstikla rūtis, tad pagriezās un ievilka dūmu no savas cigaretes.
Tas tiesa, ir tādi gadījumi. Pirmām kārtām jau radiniekiem ir atvēlētas divas apmeklējuma dienas gadā. Bet jums diez vai izdosies iztēlot sevi par radinieci. Tad vēl ir žurnālisti, kas pastāvīgi izsaka tādu vēlēšanos, bet viņiem mēs principiāli atsakām.
Majors apklusa, un Maidai atkal vajadzēja viņu paskubināt.
Un kāda butu visperspektīvākā iespēja?
Bieži tas negadās… tomēr dažkārt uzrodas ārzemnieki, kuri grib apmeklēt cietumu un kuru velēšanos mēs nevaram tik vienkārši noraidīt. Diplomāti, kas vēlas pārbaudīt turienes apstākļus, funkcionāri no cilvēktiesību organizācijām. Tieši patlaban šeit viesojas daži ietekmīgi politiķi no dažādām valstīm, to vidū arī arābu valstu pārstāvji, un parasti tieši viņi ir visvairāk ieinteresēti apskatīt cietumu.
Maidā iegailējās cerību stariņš, viņa jau nojauta to, ko majors vēl neuzdrīkstējās izteikt.
Sāda ekskursija taču būtu laba izdevība, es varētu vienkārši tai pievienoties.
Viegli pateikt, majors piezīmēja. Bet tā ir vienīgā iespēja. Nu labi, es pamēģināšu.
Viņš atkal uz bridi aizdomājās, un beidzot viņa seja kļuva gaišāka Maidai radās iespaids, ka viņš ir atrisinājis problēmu.
- Jums ir ideja? viņa pajautāja.
Tagad majors izskatījās gandrīz vai jautrs.
Man liekas, es zinu, ka nogādāt jūs cietumā. Vajadzīgajā brīdī es ar jums sazināšos. Tikai nestāstiet gan to nevienam. Es izpildīšu jūsu vēlēšanos, jo saprotu jūsu raizes. Galu galā jūs vada mīlestība uz tēvu. Bet man būs ļoti nepatīkami, ja kāds to uzzinās. Tātad pilnīga klusēšana!
Maida gaidīja, ka viņš izskaidros savu plānu, bet majors atstāja viņas jautājumus bez ievērības un tikai atteica:
- Jūs saņemsiet ziņu! Esiet gatava jebkurā brīdī.
Maida pamāja. Es tagad drīkstu iet?
Vienu mirkli, majors atsaucās. Vēl taču paliek noteikumu pārkāpums.
Viņš apsēdās pie rakstāmgalda un uzsita kaut ko uz klaviatūras. Klusi iedūcās printeris. Majors noplēsa papīra strēmeli, uzmeta tai īsu skatienu un pasniedza Maidai. Arī viņa ieskatījās tajā un papurināja galvu.
- Bet…
Majors piecēlās.
Divsimt interdolāri, tos piedzen automātiski. Ieceļošanas noteikumu pārkāpums. Saprotiet taču: man ir šī lieta jāslēdz oficiāli. Pagaidiet priekštelpā, es likšu jūs nogādāt atpakaļ viesnīcā.
Sagrabējis auto ar policijas emblēmu nogādāja Maidu pilsētas tūristu kvartālā un izsēdināja tieši pie viņas viesnīcas. Maidai bija zudusi jebkāda kāre pēc turpmākām dēkām, viņa juta steidzīgu vajadzību atgriezties savā istabā, lai atpūstos no visiem uztraukumiem, un nekavējoties devās turp.