Stiklotā lifta kabīne, kas, saspiesta gaisa darbināta, lielā ātrumā braukāja augšup un lejup pa sliedēm gar viesnīcas ārējo sienu, pavēra plašu skatu uz apkārtni, bet Maida pagriezās pret durvīm un aizmiedza acis; viņa aizvien vēl cīnījās ar nepiekāpīgo galvas reiboni.
Garo, viegli izliekto gaiteni apgaismoja lampas, kas skrēja viesim pa priekšu, brīžiem to arī apriņķoja un turklāt mainīja krāsu. Līdz šim tas Maidai patika, bet šoreiz kaitināja. Tomēr šos efektus diemžēl nebija iespējams atslēgt.
Tālais ceļš pa garo gaiteni. Maida gāja, slidinot skatienu pāri istabu numuru plāksnītēm. Līdz viņas numuram bija atlikušas vairs tikai divas ieejas, kad tieši līdzās atvērās durvis, kāds sagrāba viņu aiz rokas un ievilka šaurā priekštelpā. Viņa automātiski centās izrauties, bet tad izdzirda mierinošu balsi un pagriezusies ieraudzīja moderni ģērbtu vidēja vecuma sievieti, kura, laizdama viņu vaļā no sava tvēriena, turpināja vārdot.
- Nomierinieties, jums nekas nenotiks.
Smalkā dāma ar īsi cirptajiem, brūnajiem matiem neizskatījās bīstama, bet Maida bija diezgan pārskaitusies.
Viņa paspēra soli atpakaļ un uzkliedza: Ko tas nozīmē?
Es gribēju jums tikai palīdzēt! Nāciet, apsēdīsimies, un es jums visu paskaidrošu.
Maida pat nedomāja sekot šim aicinājumam.
- Es gribu zināt, ko jums no manis vajag.
- Nu labi, nepazīstamā sacīja. Jūsu pārsteigums ir saprotams. Es tikai gribēju kaut ko jums norādīt…
- Un tas būtu?
- Jūsu istabā kāds ir. Man šķita, ka nebūtu labi, ja jūs uzskrietu tiem virsū.
- Kramplauži? Maida izbīlī noprasīja.
- Tā gandrīz izskatās. Protams, tie varētu būt arī policisti civilā vai arī..: Varbūt jūs esat pastrādājusi kādu muļķību?
Maidas noskaņojums bija krasi mainījies. Nupat vēl šī nepazīstamā sieviete viņu biedēja, bet tagad šķita, ka tā kļūst par sabiedroto.
Mani sauc Zoselīne Greibona, nu nāciet taču.
Zoselīne juta, ka Maida ir atteikusies no nodoma pēc iespējas ātrāk atstāt šo plašo viesnīcas numuru un ir gatava viņai sekot. Iedama pa priekšu, viņa norādīja uz zemu galdiņu un piedāvāja Maidai vietu sev līdzās uz dīvāna.
Maida apsēdās un nosauca savu vārdu.
- Es zinu, kas jūs esat, Zoselīne sacīja. Man reiz gadījās redzēt jūs izejam no savas istabas. Tāpēc man ari uzreiz tā iekrita acīs tie divi vīrieši…
Viņa vēlreiz norādīja uz galdiņu un mazo monitoru uz tā. Ekrānā bija redzama kāda istaba.
- Tā taču manējā, Maida izbrīnā iesaucās.
Droši vien visas istabas šeit bija vienādas, bet viņa pazina savu mēteli, ceļojuma somu un pāris nieciņu. Tik tiešām: tur bija divi vīrieši, kas virināja skapjus un atvilktnes, rakņājās Maidas koferī un skatījās pat zem gultas.
Ko viņi tur grib? Maida nesaprata.
Jā, neizskatās, ka viņi gribētu kaut ko zagt, Zoselīne atbildēja. Viņi kaut ko meklē. Kas tas varētu būt? Jums taču pašai to vajadzētu zināt vislabāk.
Ko tie tur varētu meklēt? Maida aizdomājās… Kas ir aizliegts? Ieroči, alkohols, narkotikas…? Viņai nekā tāda nebija.
Zoselīne norādīja uz ekrānu.
- Paskatieties, tie abi izvanda pat jūsu jakas kabatas. Tam vajadzētu būt kaut kam mazam, ko varētu ielikt kabatā. Varbūt kaut kādi papīri… vai mikroshēmas?
Papīri… Tikai tagad Maida atcerējās tēva vēstules… Vai varas iestādes interesētos par viņas tēvu? Vai arī un nu viņai pārskrēja karsts pār kauliem ir runa par plānu? Protams! Tas bija vienīgais, ko varētu kaut kā likt lietā. Plānam īstenībā joprojām vajadzēja atrasties paslēptuvē zem seifa, bet tagad Maidai šī paslēptuve šķita pilnīgi nedroša, un viņa baiļpilnā satraukumā uzmanīja katru šo vīriešu kustību savā istabā. Tie tomēr aizvien vēl meklēja, un tas nozīmēja, ka pagaidām viņiem nav veicies. Beidzot abi ķērās pie seifa, un Maida tik tikko spēja apvaldīt trīsas. Viņiem kaut kā izdevās atvērt seifu, bet, izšķirstījuši Maidas ceļojuma dokumentus, tie nepārprotami šķita vīlušies. Viņi aizslēdza seifu un pievērsās citam istabas stūrim. Maida uzelpoja nu viņa spēja pat nedaudz pasmīkņāt par nelūgtajiem viesiem. Viņas paslēptuve, kā izrādījās, nebija nemaz tik slikta.
Žoselīne bija vērojusi Maidu un laikam manīja viņas noskaņojuma maiņu, jo pajautāja:
Jums kaut kas ienāca prātā? Par ko jūs domājat?
Maida negrasījās pieminēt plānu, bet kaut ko atbildēt vajadzēja, un viņa nolēma izlīdzēties ar puspatiesību, pavēstīt Zoselīnei kaut ko par vēstulēm. Viņa izstāstīja par savu tēvu, par tā uzturēšanos šajā pilsētā.
Tas varētu būt izskaidrojums, Žoselīne noteica un domīgi pašūpoja galvu. Lai kas arī būtu sarīkojis šo ielaušanos, jus būsiet piesaistījusi viņa uzmanību ar to, ka esat Friča Barlaha meita, kas devusies šurp, lai liktu lietā savas zināšanas.
Maida iedomājās cilvēkus, kuriem bija stāstījusi par savu tēvu. Tādi bija tikai divi: Gerans un majors principā varēja būt runa par abiem, bet īstenība viņai nebija pamata domāt, ka kāds no viņiem būtu šeit iesaistīts. Maida nejuta ne mazāko vēlēšanos sniegt šai sievietei, kas sevi sauca par Zoselīni, kaut kādas papildu ziņas, tādēļ pasteidzās noraidīt šādas aizdomas. Protams, bija gan principiāli iespējams, ka pēc viņas ierašanās lidostā, kamēr notika dīvainā spēle virtuālajā telpā, kāds ir pārmeklējis viņas somu.
Tāpēc Maida izstāstīja šo dēku, bet Žoselīne apšaubīja, vai lidostā būtu interesējušies par viņas vēstulēm; tur drīzāk vērību pievērsa ieroču, dārgakmeņu vai narkotiku kontrabandai.
Maida aizvien vēl nespēja pilnīgi pārvarēt savu neuzticību svešajai sievietei. Pēc brīža viņa tomēr pajautāja:
Kāpēc jūs nolēmāt man palīdzēt? Ja tie tik tiešām izrādītos policijas darbinieki, jums varētu rasties nepatikšanas.
Zoselīne mierinoši pamāja.
- Nu, mana pirmā doma, protams, bija par zagļiem. Es taču nevarēju pieļaut, lai manu viesnīcas kaimiņieni apzog.
Tāda informācija Maidai tomēr nešķita ticama. Šobrīd viņa jau bija atguvusies no pārsteiguma un spēja domāt skaidrāk. Mazliet provokatīvi viņa pajautāja:
Jūs vienmēr ņemat to līdzi, braukdama atpūsties?
Viņa ar zodu pamāja uz monitora pusi.
Zoselīne pasmaidīja.
Jums, protams, taisnība, droši vien tas izskatās drusku dīvaini. Varu jums paskaidrot: es strādāju drošības dienestā. Nē, ne jau vietējā, ir runa par kādu privātfirmu, kuras vadība pilnā sastāvā atrodas šeit, lai piedalītos svarīgā konferencē. Jums noteikti arī agrāk ir gadījies dzirdēt par HOH-AG.
- Nosaukums tiešām šķiet pazīstams…
HOH ir ūdens ķīmiskā formula. Cilvēki varbūt pat neapzinās, cik bieži dzer mūsu minerālūdeni. Jūs taču zināt mūsu moto «Dzidrais spirgtums». Lūk, mūsu produktu, protams, piedāvā ari šeit.
Zoselīne bija piegājusi pie ledusskapja un atgriezās ar pudeli un glāzi.
- Mums pieder trīs ceturtdaļas pasaules tirgus. Drīkst piedāvāt?
Maida pamāja. Viņa tiešām pazina šo marku: pudeles ar plastmasas vāciņu, kas darināts slīpēta dimanta formā, etiķetes ar reljefa veidotu ūdensrozi un neskaitāmās reklāmas, kurās laipns gariņš sniedz slāpju mocītam cilvēkam lielu pudeli dzidra spirgtuma. Maida domīgi iedzēra dažus nelielus malkus. Dzēriens bija vēss, dzidrs un bez kādas piegaršas.
- Šeit tuksneša vidū ūdens ir īpaši nozīmīgs. Šajā pilsētā patērē ļoti daudz ūdens, un mēs varam labi nopelnīt. Tādēļ ari šī konference. Gribam ievērojami paplašināt mūsu sadarbību.