- Bet ko šeit dara jūsu drošības dienests?
- Ak, tīrā rutīna. Eksotiskās valstīs mēs labprātāk paļaujamies uz saviem spēkiem. Lai gan pēdējos gados šeit nekādi sarežģījumi nav radušies. Tādēļ es ari nobnnījos, nejauši pamanījusi ielaušanos jūsu istabā.
- Es gan nekādi nespēju to izskaidrot, Maida norādīja uz monitoru, bet tik un tā esmu jums parādā pateicību. Sūdzēšos viesnīcas vadībai.
- Šķiet, ka tie abi ir beiguši savu darbu, Zoselīne ieteicās. Neizskatās, ka viņi ir atraduši, ko meklēja. Tomēr jums derētu rūpīgi pārlūkot savas mantas, varbūt kaut kā tomēr trūkst. Tālākais, protams, ir jūsu darīšana. Vajadzētu gan labi apsvērt, pirms sākat rīkoties. Ja aiz tā slēpjas kaut kas oficiāls, jūs varētu radīt sev liekas nepatikšanas.
Maida nevēlējās ielaisties tālākās runās. Viņa piecēlās.
Tā vai citādi, bet man jums jāsaka paldies.
Viņa paspieda Zoselīnei roku un pagriezās uz durvīm.
Ja varu jums ari turpmāk būt noderīga, tad tikai sakiet. Starp citu, es labprāt būtu ar mieru paglabāt jūsu papīrus vai arī izlīdzēt jums kā citādi, Zoselīne laipni atsaucās.
Viņa atvēra durvis un palūkojās pa labi un kreisi. Tad viņa pamāja Maidai.
Ceļš bnvs. Un jaukas vēl atlikušās dienas Kiberpilsētā Dienvidi!
Beidzot Maida varēja aizslēgt durvis aiz sevis, lai vismaz uz kādu laiku atstātu ārpusē šo savādo pasauli, kurā viņa bija nokļuvusi. Viņa jau gribēja mesties pie seifa, lai pārbaudītu, vai vēstules tiešām vēl ir turpat, bet tad attapās: acīmredzot šo istabu varēja novērot katrs, kurš vēlējās. Tādēļ viņa vispirms ielūkojās skapjos un koferī, tikai pēc tam atvēra seifu un, izlikdamās, ka pārbauda tur glabātos papīrus, neuzkrītoši iztaustīja spraugu zem seifa un atviegloti konstatēja, ka viss vēl aizvien ir vietā.
Tikai tagad Maida saprata, cik nogurusi jūtas. Nupat vēl ilgojusies pēc atsvaidzinošas vannas, viņa vienkārši iekrita gultā. Šobrīd viņa nevēlējās neko citu kā tikai gulēt ar aizvērtām acīm un nedomāt. Dažas minūtes viņa tiešām baudīja ķermeņa atslābinātību, bet, pamazām atspirgstot, aizvien uzstājīgāk par sevi atgādināja šodienas notikumi, kas neļāva aizmigt.
Pirmām kārtām jau šī ielaušanās, kas neizgāja no prāta: abi iebrucēji, un tas, kā tie pārmeklēja viņas istabu. Ko viņi meklēja? Viņas īpašumā nebija neka tāda, kas varētu interesēt kramplaužus vai slepenos aģentus. Ja nu vienīgi… Jā, vienīgā neparastā viņas mantība bija tēva vēstules… un pēdējai vēstulei pievienotā skice. Tas lika aizdomāties, un, jo vairāk Maida prātoja, jo ticamāks šķita šis risinājums. Jauns avots pilsētas ūdens apgādei vietas zināšana nebūtu ar zeltu atsverama. Kāda laime, ka iebrucēji neko neatrada!
Bet kurš tad zināja, ka šāda skice ir? Viņa nevienam to nebija teikusi. Vai tomēr… ko viņa īsti pateica Geranam ceļā uz viesnīcu? Maida lūkoja atcerēties. Skici viņa noteikti nepieminēja, bet stāstīja gan, ka tēvam ir izdevies atrast avotu. Vai tiešām aiz visa tā slēptos blondais žurnālists? Viņš strādāja ziņu dienestam pats taču Maidai to izpauda. Varbūt viņš gribēja uztaisīt sižetu? Tāpēc viņš interesējās par vēstulēm?
Vai ari šī ielaušanās bija varas iestāžu roku darbs? Bet kā tad policija varēja uzzināt par skici? Tad jau, ticamāk, tā meklētu informāciju par viņu pašu. Varbūt tas bija kaut kā saistīts ar majoru? Vai viņa tam ieminējās, ka tēvs šeit meklēja ūdens atradnes?
Un Zoselīne? Ar to viņa iepazinās tikai tobrīd, kad iebrucēji jau atradās viņas istabā. Tomēr Maida tagad vairs neuzskatīja par neiespējamu, ka aiz tā visa stāv Zoselīne. Varbūt tāds ari bija viņas uzdevums aizkavēt Maidu un neļaut tai atgriezties istabā, kamēr viņas kolēģi nav beiguši savu uzdevumu. Bet kāpēc lai Zoselīne interesētos par viņas tēva vēstulēm? Maida jutās pilnīgi apjukusi, viņa vairs nesaprata, kam te vēl var uzticēties.
Šodien piedzīvotais vismaz daļēji šķita nelāgs sapnis. Būtībā tikai turpinājās tas, ko šī pilsēta piedāvāja saviem viesiem: dīvainās pārejas no īstenības uz šķitumu, kas izdzēsa robežas abu starpa. Ja nu šodienas pārdzīvojumi arī bija tās spēles sastāvdaļa, kadu šeit spēlēja ar apmeklētājiem? Maida tomēr aši atmeta šo domu. Šis tas bija skarba realitāte proti, viss, kam bija kāds sakars ar tēvu un viņa profesiju.
Vecās viesnīcas meklēšana, viņas interese par tēvu… Grūti iedomāties, ka gluži nevainīgi jautājumi var radīt tik iespaidīgas sekas. Šis nebija viņas pirmais ceļojums, agrāk Maida jau bija apmeklējusi dažus pazīstamus tūrisma centrus, bet ne reizi viņai vēl nebija gadījies piedzīvot neko tamlīdzīgu kā šodien. No otras puses: pavadot laiku Kanbu pludmalēs, Grenlandes ledainajos krastos, Jukatanas senpilsētu drupās un Nepālas kalnos, viņa allaž bija apmierinājusies ar parasto izklaižu un sporta nodarbību piedāvājumu. Tur viņai nebija nekāda iemesla ielūkoties šīs industrijas aizkulisēs un prašņāt par svešo zemju pamatiedzīvotājiem, prašņāt par viņu vēsturi, par viņu likteni; varbūt ari tur pastāvēja otra no tūristu teritorijas šķirta pasaule, kurā apmeklētājiem nebija ko meklēt. Kas zina, kā tur apietos ar viesiem, ja tie mēģinātu pārkāpt nospraustās robežas.
Maida paslējās augšup un sarausa spilvenus sev aiz muguras, lai būtu ērtāka sēdēšana. Pa logu pavērās fantastisks skats. Debesis jau bija satuinsušas, bet tieši tas padarīja mākslīgās gaismas jūru vēl spožāku. Un atkal tās bija pēdējo stundu atmiņas, kas neļāva Maidai izbaudīt šo skatu līdz galam. Bija jautājumi, kas viņu skāra daudz tiešāk nekā prašņāšana par vietējiem pamatiedzīvotājiem. Pirmām kārtām jau viņai vajadzēja padomāt par savām naudas rezervēm. Cik tad tur palika pēc soda naudas atskaitījuma? Jau aptuvena aplēse pauda, ka diez vai ir cita iespēja, kā tikai nekavējoties pārtraukt atvaļinājumu un atgriezties mājās.
Tādā gadījumā jautājums par viņas tēva likteni paliktu nenoskaidrots. Maida bija pavirzījusies uz priekšu tikai vienu niecīgu solīti: guvusi apstiprinājumu tam, ka viņš tiešām ir uzturējies norādītajā viesnīcā, bet viņa, protams, vēlējās uzzināt kaut ko vairāk. Agrāk tā bija tikai pieticīga interese, bet tagad jau problēma, kuru viņa noteikti gribēja atrisināt. Nodoms bija cieši iesēdies prātā, un viņa nekad tik viegli neatkāpās, ja bija kaut ko apņēmusies. Kas būtu darāms, lai tomēr sasniegtu mērķi? Tagad viņa nešaubījās, ka atbilde ir rodama nevis tūristu geto, bet tur, kur viņai nebija ko meklēt Vecpilsētā, varbūt pat tālākā apkārtnē, ārpus pilsētas, tuksnesi. Bet kā tur nokļūt? Neliels progress gan iezīmējās: viņa jau bija mazdrusciņ ieskatījusies aizliegtajā teritorijā, guvusi priekšstatu, kā tur izskatās. Varbūt jāmēģina nonākt tur vēlreiz, lai cik ari pārgalvīgi tas būtu?
Prātā šaudījās visas iespējamās idejas, bet neviena nešķita īstenojama. Absurdu plānu kalšana, briesmu un izredžu apsvēršana lai nu kā, bet tas gaiņāja gurdenumu, un viņa piecēlās no gultas. Nu gan derēja karsta vanna.
Maida iegāja greznības pārpildītajā telpā un atgrieza ūdens krānu. Tad viņa izģērbās, uzlika galvā peldcepuri un skapītī sameklēja dušas želeju. Atkal pievērsusies vannai, viņa konstatēja, ka ūdens plūst gaužām gausi, ir pilns ar gaisa burbuļiem un turklāt vēl netīri brūnā krāsā. Viņa to paostīja… Tas šķita mazliet sasmacis, bet smaka nebija nepatīkama droši vien neliels zemes vai smilšu piejaukums. Maida nevēlējās atsacīties no peldes un izkratīja ūdenī puspudeli vannas šampūna. Pamazām vanna piepildījās, un burzguļojoši sāka darboties viļņmašīna. Dažās sekundēs radās duļķainu putu kalns, kas drīz jau grasījās kāpt pāri vannas malai. Maida iekāpa ūdenī un lūkoja baudīt tīksmi un siltumu.