Pelde apbrīnojami ātri aizdzina gurdumu. Maida varēja gluži vai vērot, kā mainās pašas noskaņojums: varbūt šī pilsēta viņu tā uzbudināja tikai tāpēc, ka viņa līdz šim bija dzīvojusi visīstākajos siltumnīcas apstākļos? Viņa taču daudzkārt bija alkusi izlauzties no ikdienības, un tagad šī vēlme piepildījās. Viņai vajadzēja uztvert visu ar pateicību: kā dēku, kā kaut ko tādu, ko viņa labprāt atcerēsies visu mūžu. Maida gulēja vannā ar aizvērtām acīm un sapņoja savā nodabā, kad izdzirda troksni pie istabas durvīm. Sākumā tā bija klusa, tad skaļāka klauvēšana, un pēc brīža sākās švīkoņa un trīšanās. Maida jau grasījās uzraut peldmēteli un mesties pie durvīm, bet trokšņi apklusa, un viņa atslīga atpakaļ vannā.
Šis starpgadījums vēlreiz atgādināja pirmīt piedzīvoto ielaušanos. Varbūt tur atkal grabinājās kāds nelūgts viesis? Labi, ka viņa nostiprināja durvis ar aizbīdni!
Tikmēr ūdens jau bija atdzisis, uzskalotais smilšu piejaukums nosēdies un tagad skrāpēja muguru un dibenu. Maida izkāpa no vannas, izvilka korķi un sāka slaucīties. Pēkšņi ienāca prātā dzirdētais troksnis. Līdz galam nenoslaucījusies, viņa uzvilka peldmēteli un ielūkojās priekšnamā: varbūt apmeklētājs ir atstājis kādas pēdas? Viņa tūlīt arī pamanīja aploksni, kuru kāds bija pabāzis zem durvīm. Kad Maida to atvēra, zemē nokrita krāsaini apdrukāta, pārlocīta kartona lapa. Viņa to pacēla, un tas izrādījās ielūgums uz pieņemšanu, kuru firma HOH-AG šonakt rīkoja darījumu partneriem un darbiniekiem. Ielūguma malā bija divas ar roku rakstītas rindiņas:
Vai drīkstu Jūs ielūgt uz mūsu sarīkojumu?
Ļoti priecāšos. Zoselīne
Ballīte šonakt? Maida jau sliecās noraidīt tik absurdu ideju, bet tad vēlreiz uzmeta acis ielūgumam. Šķita, ka tur tiek plānots lepns pasākums, kurā droši vien piedalīsies visa firmas vadība, turklāt bija paredzēts ari svētku galds. To lasot, Maida atskārta, ka jūt izsalkumu. Diena gan bija nogurdinoša, bet viņa galu galā neuzskatīja sevi par vecu sievu, kuru ir viegli izsist no sliedēm un kurai pēc pārdzīvota uztraukuma ir vajadzīgs miers.
Maida pati pabrīnījās, cik ātri mainās viņas noskaņojums. Jā gan, pirms nedaudzām minūtēm viņa vēl pieskaitīja Zoselīni aizdomās turamajiem, bet, neraugoties uz dažiem aizdomīgiem momentiem, tā tomēr šķita gluži laipna persona, turklāt Maidu bija pārņēmusi ziņkāre. Šovakar vēlreiz sastopot Zoselīni, viņa varbūt uzzinās kaut ko vairāk par savu viesnīcas kaimiņieni. Turklāt Maidai līdz šim vēl nekad nebija iznācis apgrozīties tik smalkas aprindās, un tā būtu jauna pieredze. Nu jau Maida pat priecājās par gaidāmo piedzīvojumu.
Pieņemšana notika deju zālē, kas atradās viesnīcas apakšstāvā. Dodamās lejup pa kāpnēm, kas veda no vestibila uz sarīkojuma priekštelpu, Maida ieraudzīja sev priekšā spoguli un izbrīnā apstājās: svešādā sieviete garajā zilajā tērpā, kas lūkojās viņai pretī, bija viņa pati!
Ametistu kaklarota virs dziļā izgriezuma, ar zeltu izšūtā jostiņa, šaurās kurpes ar stikla papēžiem… par to visu viņa varēja pateikties Zoselīnei. Tikai sudraba rokassprādze bija no viņas pašas krājumiem, to viņa savā divdesmitajā dzimšanas dienā saņēma no mātes, un tajā iestrādātais ametists labi pieskaņojās zilajiem tērpa toņiem un kaklarotai.
Zoselīne piezvanīja un apjautajās, vai Maida pieņem ielūgumu. Tad viņa arī ieminējās, ka varētu izpalīdzēt ar vakara tualeti. Viņa bija atvedusi līdzi apjomīgu koferi ar tērpiem, un tad nu abas Zoselīnes luksusa numurā jautrā noskaņa tos izcilāja un pielaikoja. Nemaz nepārvērtējot sevi, Maida atzina, ka iznākums ir izcils un lielajā spogulī viņa izskatās vēl labāk nekā ģērbtuvē.
Viņa gribēja turēties kopā ar Zoselīni, bet abas bija piemirsušas norunāt satikšanās vietu, un sākumā Maida bažījās, ka būs grūti to atrast. Tomēr jau tagad varēja manīt, ka viesu ir mazāk, nekā viņa bija iedomājusies, un īstenībā tieši tas arī pasvītroja šā pasākuma ekskluzīvo raksturu…
Kad Maida ienāca pa vārtiem un uzrādīja savu ielūgumu, kontrolieris it ka saminstinājās, bet Zoselīne tūlīt bija klat un viņam kaut ko pačukstēja… Maidai uzspieda neredzamu zīmogu plaukstas virspusē, kurš bija pamanāms tikai ultravioletajā apgaismojumā, un viņu ielaida zāle.
Arī Zoselīne izskatījās iespaidīgi, tomēr, kad Maida par to ieminējās, viņa tikai pasmējās un sacīja:
īstenībā es esmu darbā, tās, var teikt, ir manas darba drēbes. Oficiāli es šovakar skaitos tāda kā viesu sagaidītāja.
Zālē jau stāvēja vairākas viesu grupiņas, vīrieši galvenokārt bija ģērbušies melnos uzvalkos, bet dāmas greznojās vakarkleitās dekorejums, kas gadsimtu gaitā tikpat kā nemainījās. Šur tur gan manīja ari pa kādam vīrietim vietējā parauga drānās, un Maidai bija jāatzīst, ka arī šāds apģērbs iederas smalkajā kopaina.
Tur var dabūt kaut ko dzeramu, Zoselīne norādīja uz garu, ar pudelēm un glāzēm apkrautu galdu. Apkalpojies pati. Man jārūpējas par atnākušajiem viesiem.
Maida piegāja pie galda, kurš bija novietots gar sienu un apgaismots no aizmugures. Uz tā rindojās pudeles ar HOH emblēmu, nekādu citu tur nebija, un Maida tikai tagad tā īsti aptvēra, ka šīs pudeles pazīst labāk par labu: tās bija redzamas visur, kur mēdza būt minerālūdens, viņa tikai nekad nebija īpaši skatījusies uz etiķetēm. Sešskaldņu pudeles, kas atgādināja kalnu kristālu formu, stāvēja plakanā porcelāna vannā, ko pildīja ledus gabaliņi, un bija izrotātas ar gaišsārtām ūdensrozēm. Tik plašu izvēli, kāda pavērās šeit, Maida nekad gan nebija redzējusi, un līdzās parastajām lielajām pudelēm te bija arī mazākas, ko klātesošie viesi nepārprotami bija īpaši iecienījuši. Visi, kas drūzmējās ap galdu, ņēma tieši tās. Arī Maida paņēma vienu pudeli. Ūdens bija spirdzinošs, lai gan atstāja mutē neparastu pēcgaršu, kuru gan nekādi nevarēja dēvēt par nepatīkamu. Kas tas varēja būt? Garša bija nedaudz rūgtena, tā atgādināja greipfrūtu un citronu garšu.
Maidai neatlika daudz laika skatīties apkārt, jo priekšā uz neliela paaugstinājuma bija nostājies kāds jauneklis ar piespraustu žetonu ari tas atveidoja ūdensrozi un lūdza uzmanību. Kad balsu murdoņa pieklusa, viņš pieteica HOH-AG šefu un dibinātāju. Tas pārsteidzoši lunkani veica dažus pakāpienus, kas veda uz podestu. Ari izturēšanās un runas veids lika tam izskatīties jaunākam, nekā varētu domāt, vērojot viņa sirmos matus un sīku krunciņu izvagoto seju.
Maida ieklausījās ar interesi, cerot uzzināt kaut ko vairāk par konferences norisi un tās aizkulisēm, bet sagaidīja tikai garu goda viesu uzskaitījumu ar attiecīgu sveikšanu: tika nosaukti daudzi valdības locekļi, kā arī rūpniecības un tirdzniecības funkcionāri. Sākumā Maida pabrīnījās, ka minerālūdens, spriežot pēc visa, šeit radis tik svarīgu noieta tirgu, bet tad tomēr attapās, ka visapkārt plešas milzīga sausuma zona un šī pilsēta par savu eksistenci var pateikties vienīgi tam, ka dabas untuma dēļ zemes dzīlēs ir ūdens, kurš kopš sendienām padarījis šo pilsētu par auglības oāzi agresīvās vides ielenkumā. Bet kāpēc tad vajadzēja firmu, kas importē ūdeni no lielas tālienes?
Katrs apsveiktais viesis tika apveltīts ar aplausiem, un Maida cerēja, ka tagad nāks uzrunas informatīvā daļa, bet piedzīvoja vilšanos. Viņa uzzināja tikai nedaudz par uzņēmuma vēsturi, kuras gaitā no maza minerālūdeņu realizētāja Eiropas ziemeļos bija izveidojusies pasaules mēroga firma. Tad tomēr kļuva interesantāk, jo izrādījās, ka sen vairs nav runa tikai par pudeļu pildīšanu un piegādi, bet arī par jaunu avotu meklēšanu un apguvi, ūdens attīrīšanu un sagatavošanu lietošanai, sadales centrāļu un transportvadu būvi. Vajadzības gadījumā firma spēja aizdambēt upes un mainīt to gultni, un veselai velkoņu flotei bija uzdots vilkt aisbergus no Arktikas uz ekvatoriālajiem apgabaliem. Šķita gluži vai neticami, ka šādas transportēšanas laikā, neraugoties uz intensīvajiem kušanas procesiem, paliek pāri tik daudz ledus, lai apgādātu tropiskos reģionus ar svaigu un ledaini aukstu ūdeni.