Kad sveicināšanas ceremonija bija galā un cilvēki sadrūzmējās ap bufeti, Zoselīne izbrīvēja sev nedaudz laika, lai parunātos ar Maidu.
- Paldies Dievam, pagaidām viss iet gludi. Valsts pārvaldes formai, kas balstās absolūtisma tradīcijās, tomēr ir savas priekšrocības.
- Ko tu ar to gribi sacīt? Maida apjautājās.
- Dažās citās valstīs mums rodas grūtības, Zoselīne paskaidroja. Ir bijušas protesta akcijas, mums pārmet iejaukšanos dabas norisēs, lai gan patiesībā skauž mūsu monopols. Tā nu tas ir, ka esam lielākais nozares uzņēmums, un dažs negrib saprast, ka, piegādājot cilvēkiem ūdeni, mēs veicam humānu misiju.
- Tātad jūs šeit ne tikai tirgojaties ar dzērieniem.
Tu tā runā, Zoselīne apstiprināja. Skaļi par to gan nerunā, bet varbūt tu pati jau būsi pamanījusi, ka šeit ir grūtības ar ūdens piegādi. Es nebūt nedomāju augstvērtīgo dzeramo ūdeni tūristiem. To mēs piedāvājam neierobežotā daudzuma. Nē, ir runa par plaša patēriņa ūdeni, par ūdens krājumiem, no kuriem dzīvo šī pilsēta. Sie krājumi sarūk, atradnes ir izsmeltas, un dziļāk urbties nav jēgas, tas neko nedos.
Jā, tagad, kad tu tā saki… Es ievēroju gan, bet tiktāl neaizdomājos.
- Nāc nu, Zoselīne pamudināja un devās pie bufetes, kur gaidītāju rindas sāka retināties. Iesaku latimēriju. Klāt ņem kaperu salātus.
Maidu aizvien vēl nodarbināja nupat dzirdētais.
Tātad HOH-AG grib atrisināt šeit ūdens problēmu.
Ap to jau grozās, Zoselīne atbildēja. Mēs tikai vēl nezinām, kā to panākt. Varbūt būvēsim atsāļošanas iekārtas pie jūras. Kaut kādu risinājumu atradīsim. Vispirms gan vēl jānoslēdz kontrakts, un te nu ir jāņem vērā politiskā situācija un varbūtējā tās attīstība.
Nu jau abas stāvēja pie galda un piepildīja šķīvjus. Maida gan nebija īpaši naska, kāda sieviete nokampa viņai no deguna priekšas pēdējo latimērijas gabaliņu,un viņai vajadzēja samierināties ar haizivs fileju. Atsāļošanas iekārtas pie jūras, vairāk nekā 200 kilometrus garš cauruļvads… grūts uzdevums. Vai tad nebūtu vienkāršāk atrast tepat tuvumā kadu vēl neizmantotu ūdens slāni? Un pēkšņi viņa saprata, ka pati gribot negribot ir iepīta šajā spēlē. Noteikti nenāktu par ļaunu vēlreiz pārdomāt visu, kas pēdējās dienās ar viņu ir noticis Kiberpilsētā Dienvidi.
Haizivs bija sāļa, un Maida izcēla no ledus bļodas vēl vienu minerālūdens pudelīti. Atkal šī īpašā piegarša… Ūdenim bija piejaukts kaut kas neparasts. Varbūt tāpēc viņa jutās tik viegla un spārnota? Pēkšņi viss šodien piedzīvotais šķita komisks, nu viņai par to gribējās pasmieties. Viņa jutās šeit labi, bija jauki, ka sākotnējais biklums ir pagaisis. Varbūt šī sajūta bija īstais iemesls, kāpēc arī citi viesi tik dedzīgi izrādīja šim dzērienam savu piekrišanu?
Kāds bija iesaistījis Zoselīni sarunā, un Maida palika viena ornamentāli rotātas kolonnas pakājē. Viņa juta vēlmi darboties un lūkojās apkārt ko varētu iesākt? Laikam vajadzēja kaut kā tuvināties šiem ļaudīm.
Par laimi, zālē nebija lielas burzmas, telpa bija visai plaša aptuveni trīsdesmit personām, lielākā daļa klātesošo šķita savstarpēji pazīstami, dažs meta acis uz Maidu, un īpaši jau to darīja vīrieši. Viņa pat klusībā sāka zīlēt, kurš no tiem viņu uzrunās, tomēr pati nekādi negrasījās tos iedrošināt. Tādēļ viņa mazliet nobrīnījās, ka tas izrādījās kāds jauneklis pēc izskata spriežot, jaunāks par viņu, jo Maida tam nedeva vairāk par divdesmit.
Jūs ēsat šeit vienīgā dāma bez pavadoņa, viņš sāka. Varbūt es drīkstu jums pakavēt laiku?
Tas nebija īpaši oriģināli, un Maida manīja svešā jaunekļa nedrošību viņš lūkojās viņā nedaudz bailīgi, it kā gaidītu atraidījumu.
Tāpēc viņa atbildēja uzsvērti laipni:
- Tas būtu jauki. Es šeit esmu pilnīga svešiniece.
Viņa nosauca savu vārdu un pajautāja:
- Un kas būtu jūs? Jūs esat no HOH-AG?
- Nē, nē, jauneklis aši atbildēja, it kā šo aplamo domu vajadzētu nožņaugt jau dīglī. Es esmu Kalīds Hasans el Afifs.
Izskatījās, ka viņš to uzskata par pilnīgi izsmeļošu informāciju.
Atvainojiet, es tiešām nevienu šeit nepazīstu, Maida uzsmaidīja.
Viņš bija glīts puisis, neapšaubāmi vietējais, lai gan ādas brūnums gandrīz nekrita acīs. Turklāt viņš šķita simpātisks un vēl aizvien nedaudz bikls.
- Mans tēvs ir Hasans el Afifs, viņš pateica, bet tad attapās, ka Maidai droši vien neko neizsaka ari šis vārds, un ķērās pie skaidrošanas.
Viņš nepārprotami bija bagātas un dižciltīgas ģimenes atvase, un, ja Maida saprata pareizi, viņa piederīgajiem un līdz ar to arī viņam pašam pilnīgi vai uz pajām piederēja vairāki starptautiski uzņēmumi, kas darbojās nekustamo īpašumu, satiksmes līdzekļu un enerģētikas tirgū. Protams, viņiem bija ari ciešs sakars ar ūdens biznesu: šai ģimenei piederēja reaktoru darbinātas sūkņu iekārtas, kas pumpēja ūdeni no pazemes.
Ari Kalīds vēlējās uzzināt kaut ko vairāk par Maidu, un viņa brīdi saminstinājās… Atzīties, ka viņa šeit nonākusi tīrās nejaušības dēļ? Viņai negribējās gudrot kaut kādas pasakas, bet galu galā viņa tomēr nebija tikai parasta tūriste. Šeit kādreiz strādāja viņas tēvs, un viņa centās sadzīt tam pēdas. Tad nu viņa izstāstīja Kalīdam par savu tēvu un pažēlojās, cik grūti ir kaut ko uzzināt.
Jauneklis sāka starot.
Tur es jums noteikti varu palīdzēt, viņš paziņoja un turpināja stāstīt par savu ģimeni, par tās ietekmi, par tās īpašumiem un cieņu, kādu klans bauda šajā valstī.
- Es padomāšu, ko mēs varētu darīt. Jūs varat uz mani paļauties.
Sākuma Maida negrasījās pavadīt vakaru kopā ar šo jaunekli,
bet drīz noprata, ka ir sastapusi kādu, kurš lieliski pārzina vietējos apstākļus un varbūt tiešām varētu palīdzēt viņas meklējumos. Turklāt tagad viņa tik un tā nevēlējās no viņa šķirties, Kalida sabiedrība bija viņai patīkama ne tikai solītās palīdzības dēļ. Viņam bija smalki veidota seja, trenēts augums, un kopumā viņš bija valdzinošs puisis.
Tikmēr uz paaugstinājuma jau bija iekārtojušies mūziķi, neparasta sastāva orķestris: arābu lautas, cimboles un bungas, arī metāla pūšamo instrumentu grupa ar trompetēm un saksofoniem, bet galvenais instruments bija sintezators, ko apkalpoja pianists un programmētājs. Sākumā viņi nospēlēja dažus nopietnus, bet garlaicīgus gabalus, tad pārgāja uz populārām dziesmiņām, īstajā bridi pieslēdzot labi zināmas, lai gan šobrīd klātneesošas dziedātājas balsi, un galu galā iznāca gluži ciešami. Maida sajuta asinīs pulsējam ritmu, un, kad Kalids kautrīgi ieminējās, ka viņam jau agrāk ir gadījies pabūt diskotēkā un dejot, Maida vairs nevilcinājās, izvilka viņu uz parketa paaugstinājuma priekšā un sāka kopā ar viņu līgani šūpoties mūzikas taktī.
Vēlāk kādā starpbrīdi, kad viņi mazliet aizelsušies stāvēja pārējo viesu vidū, kuri bija jau manāmi atdzīvojušies, Maida pēkšņi pamanīja, ka Kalīds saraujas… Viņiem līdzās bija uzradušies divi bārdaini vīrieši, arābi: viens nevainojamā melnā uzvalkā, bet otrs baltā tautastērpā, turklāt šis otrs vēl nēsāja saulesbrilles, kas šajā vidē izskatījās diezgan dīvaini. Abi stāvēja iepretim Maidai un Kalidam un viņus atklāti pētīja.