Kalīds izrādīja nepārprotamu pazemību.
Tēvs, viņš ierunājās. Šī ir Maida Barlaha. Viņas tēvs kādreiz pie mums strādāja.
Tad viņš pievērsās Maidai.
Tas ir mans tēvs Hasans el Afifs. Un tas ir viņa brālis, mans tēvocis Saīds.
Hasans el Afifs pamāja Maidai, tad, it kā būtu to aizmirsis, sniedza viņai roku un īsi to paspieda. Saīds turpretim palika stāvam nekustīgi.
- Kāds bija uzvārds? Hasans pārjautāja. Barlahs… Man šķiet, ka atceros… Tas bija sen. Vai viņam nebija kaut kāds sakars ar ūdenskrātuves izbūvi?
- Pareizi, Maida apstiprināja.
Viņa gribēja vēl ko piebilst, bet Kalīds nelaida viņu pie vārda.
- Viņš ir pazudis, Kalīds pateica, neatgriezās mājās no šejienes. Toreiz, pēdējā kara laikā. Maida grib mēģināt kaut ko par viņu uzzināt. Viņa ļoti godā savu tēvu.
Kalīda tēvs noklausījās, bet turpināja klusēt un lūkoties Maidā.
Tas būs grūti, viņš beidzot ierunājās. Tolaik te valdīja liels haoss, daudz kas no tālaika notikumiem nav noskaidrots vēl tagad.
Nelāgs un bēdīgs laiks, kuru nelabprāt piemin. Tomēr es vēlu jums veiksmi.
Viņš pamāja un pakāpās soli atpakaļ. Tad viņš pagriezās un devās prom. Kalīda tēvocis, kurš tā ari nebija pateicis ne vārda, aizgāja līdzi.
Kalidam šķita, ka vajadzētu sniegt paskaidrojumu.
Mans tēvs ir nedaudz vecmodīgs. īpaši pret sievietēm. Viņš nespēj pierast, ka sievietes rādās sabiedrībā.
Viņš izskatījās tik apjucis, ka Maidai sanāca smiekli.
- Un tu pats? viņa pajautāja.
Tagad iesmējās ari Kalīds.
- Es domāju gluži citādi.
Ar vāji slēptu lepnumu viņš piemetināja:
- Es jau esmu bijis Londonā un Parīzē.
- Tad jau viss labi, Maida attrauca.
Viņas labā oma bija atgriezusies. Tomēr satikšanās ar abiem vīriešiem bija atstājusi savu iespaidu.
- Tavs tēvs ir stingrs? viņa pajautāja.
Kalida tēvs izskatījās ļoti autoritatīvs, to pauda jau viņa stāja un sejas izteiksme, un Maida nešaubījās, ka, reiz apņēmies panākt savu, viņš to arī panāk, neciešot nekādus iebildumus, pat ja tos izteiktu dēli.
- Viņš ir ģimenes galva, Kalīds atbildēja un gandrīz neslēptā lepnumā piebilda: Es esmu viņa vecākais dēls.
Un kāds ir tavs tēvocis?
Nerunīgais vīrietis bija modinājis Maidas interesi droši vien tāpēc, ka tik uzkrītoši turējās dibenplānā. Lai gan abi brāļi izskatījās ļoti līdzīgi, skaidri izpaudās dažas atšķirības. Saīds neapšaubāmi bija vecāks. Viņš pirmīt šeit stāvēja pilnīgi nekustīgi, pat vienaldzīgi, it kā atrastos čaulā, kas atvaira visas ārējās ietekmes. Viņa acis slēpa saulesbrilles, tomēr, kad īsās sarunas beigās viņš novērsās, Maida no sāniem paspēja iemest skatienu aiz tumšajiem stikliem un pamanīja, ka Saīda plakstiņi ir uztūkuši un sarkani. Viņa āda, kas atklājās skatienam tikai uz sejas un rokām, gan bija gaiši brūna tāpat kā Hasanam, tomēr šķita bāla un izkaltusi.
Salds… Kalīds domīgi ieteicās. Viņš nedzīvo mūsu pilsētā. Viņš ierodas tikai paretam un kaut kur no tālienes. Es viņu gandrīz nepazīstu. Bet zinu, ka viņš ir uzņēmies grūtu uzdevumu. Viņš tam ziedojis visu: ģimenes dzīvi un stāvokli sabiedrībā. Runa ir par mūsu visu nākotni. Bet tas ir noslēpums. Pat gribēdams nevaru pateikt ko vairāk, jo man tas nav uzticēts.
Noslēpums tas izklausījās savādi. Kas aiz tā varētu slēpties? Un kāpēc šim vīram kādā no retajām apmeklējuma reizēm ienācis prātā piedalīties šajā pieņemšanā, ko rīko minerālūdens piegādātājs? Bet, Maida atģidās, HOH-AG taču bija kas vairāk par dzērienu ražotāju. Tas bija uzņēmums, kurš ar savām aktivitātēm varēja padarīt auglīgus vai arī noplicināt veselus novadus. Varbūt šeit pastāvēja kaut kāda sakarība? Un tikai tagad līdz Maidas apziņai nonāca tas, ko Hasans teica par viņas tēvu: Hasans el Afifs bija pirmais cilvēks, kurš laikam kaut ko par viņu zināja pirmais no visiem, ar kuriem Maida šeit bija tikusies. Varbūt, ja radīsies izdevība, viņa varētu mēģināt uzdot tam dažus jautājumus?
Kas tev lēcies? Kalīds apvaicājās un uzlika plaukstu uz viņas rokas. Varbūt padejosim?
Maida uz mirkli apmulsa. Kur viņa atkal bija aizklīdusi savās domās? Un ko viņa darīja šeit? Nebija viegli koncentrēties. Bet kādēļ gan būtu jākoncentrējas? Tas taču neko nedeva. Kāds ļauns gars viņai vienmēr liek aizprātoties brīžos, kad viņa beidzot grib bezrūpīgi papriecāties? Bet šodien viņa tam neļaus ņemt virsroku.
Pagaidi brīdi, viņa pavēlēja Kalīdam un ieķiķinājās, iedomājusies, ka viņš ir pieradis klausīt.
Viņa aizgāja līdz galdam un paņēma vēl divas mazās pudeles ar brinumdzērienu. Mums nāks par labu, viņa noteica.
Abiem tiešām slāpa, un viņi iztukšoja tās lieliem malkiem. Tad viņi atgriezās uz deju grīdas izbaudīt skurbumu, kurš tos pārņēma aizvien vairāk.
Nedaudz vēlāk, kad pirmie viesi jau devās projām, Maida pavilka savu partneri sāņus un iečukstēja viņam ausī:
Varbūt nāksi man līdzi? Man šeit ir istaba divdesmitajā stāvā. Tur mēs būsim vieni.
Atstājuši zāli, viņi apskāvās jau tukšajā vestibilā, un Maida juta, kā viņam dauzās sirds. Droši vien viņam vēl nav bijis nevienas meitenes, Maida nodomāja. Viņa jau tagad priecājās, ka varēs Kalidam parādīt kaut ko tādu, ko viņš vēl nezina.
Diena atkal sākās ar starojošu sauli. Maida jau vairākkart bija prātojusi, ka šis žilbinošais gaišums arī varētu būt pieskaitāms optiskajiem trikiem, ar kādiem šeit aplaimo atpūtniekus. Bet laikam ar tādu pieņēmumu viņas fantāzija tomēr šāva pār strīpu.
Savā istabā Maida no laika apstākļiem neko daudz nemanīja, jo, kamēr viņa gulēja miegā, loga rūts, kuras krāsa automātiski pielāgojās situācijai, nelaida cauri gaismu. Tikai kad kustību detektors reģistrēja, ka viņa grasās mosties, rūts nedaudz izgaismojās, ļaujot saskatīt dīvaini nereālu, violetos un brūnganos toņos krāsotu ārpasaules ainu.
Kalīds bija prom, tikai gaisā vēl bija jaušama viegla muskata smarža. Maida miglaini atcerējās, ka Kalīds agrā rītā mēģināja viņu modināt, bet ātri atmeta šo nodomu. Maidai šķita, ka viņš vēl pačukstēja, lai viņa gaidot ziņu, un viņu noskūpstīja, bet tad viņa atkal jau bija iesnaudusies.
Maidai vajadzēja labu brīdi, lai atsauktu atmiņā pagājušā vakara un nakts notikumus. Smaguma sajūta galvā gan neradīja sāpes, bet domāšanu tā apgrūtināja, un, mēģinot piecelties, uznāca neliels reibonis. Tā viņa palika nekustīgi guļam un vislabprātāk atkal iesnaustos, tomēr atmiņas bija uzvilnījušas un vairs neļāva iemigt.
Domas atkal pievērsās Kalīdam. Nakts bija jauka, un viņa neko nenožēloja. Nebija arī neviena, kam glabāt uzticību. No sava ilggadējā drauga viņa bija šķīrusies jau pirms vairākiem mēnešiem, un varbūt ari tas bija iemesls doties šajā ceļojumā. Viņa sev atzinās, ka mazliet pat lepojas ar šo deku to varēja gandrīz uzskatīt par viņas patstāvīgās personības apliecinājumu, atbrīvošanās aktu, it kā pagājušajā naktī viņa būtu paplašinājusi sev nospraustās robežas. Parasti Maida nemēdza ielaisties šādās dēkās un diez vai to darītu ari vakar, ja nebutu mazajās pudelēs glabātā apreibināšanās līdzekļa atraisošās iedarbības. Derētu parunāt par to ar Zoselini.