Tad viņai ienāca prātā citi vakardienas notikumi, un tiem tik viegli atmest ar roku nevarēja. Tiklīdz galva būs kļuvusi skaidrāka, vajadzēs nopietni apsvērt tālāko rīcību. Jā, tieši tā viņa darīs, kad nejutīsies tik gurda… Tad viņa iesnaudās un vēlreiz iegrima dziļā miegā.
Maidu pamodināja komseta maigais akords, un, kad viņa piekrītoši noņurdēja, ieslēdzās savienojums. Zvanīja Zoselīne, kas vēlējās ielūgt Maidu uz kādu dzērienu.
- Tas atkal būs jūsu pārākais minerālūdens?
Maida nespēja atturēties no šā dzēliena, bet tūlīt piekrita. Viņa vēlējās uzdot Zoselīnei dažus jautājumus.
Zoselīne atstāja viņas mājienu bez ievērības.
- Pēc desmit minūtēm jumta kafejnīcas terasē.
Bija saulrieta stunda. Atklātā vieta sniedza abām sievietēm lielisku iespēju vērot šo izrādi. No debesskrāpja augstuma starp izpriecu dzelzceļa estakādēm, lidlaivu piezemēšanās torņiem un apgaismojuma mastiem ar skatienu varēja aizsniegties pat līdz tuksnesim, kurā patlaban it kā iegrima galvenā spīdekļa ugunsbumba.
- … un tā ir tikai dabas varenība, Maida piezīmēja.
Šajā laikā restorāns bija gandrīz tukšs, un viņas sēdēja tieši pie neatstarojošā stikla sienas, kas savā caurspīdīgumā bija tikpat kā neredzama. Šķita, ka viņas neaizsargātas sēž pašā bezdibeņa malā.
Agrāk tas bija šīs pilsētas īpašais piedāvājums, Zoselīne pavēstīja. Saule, gaisma un zvaigznes naktī.
Viņa norādīja uz austrumiem, kur caur jumta kupolu vīdēja viena vienīga zvaigzne.
Venera, viņa noteica. Bet tā jau ir ari mums.
Viņa uzsmaidīja Maidai.
Ka tad šī vieta pārvērtās par izpriecu parku?
Taisnība ir, ari agrāk šī pilsēta bija austrumu pērle. To sauca Hadra, kas nozīmē 'zaļā'. Oāze nedzīva tuksneša vidū. Palmas, dārzeņu plantācijas, ziedi pilsēta, kuras bagātību vairoja pati tās atrašanās vieta. Šeit apstājās karavānas, lai papildinātu pārtikās krājumus un iegūtu barību kamieļiem. Lai apgādātos ar ūdeni. Šeit tās atguva spēkus un baudīja atpūtu pirms grūtību pilnā tālākceļa. Šeit bija lepnas viesu mājas un vietas, kur izmitināt kareivjus un vergus. Bagātajiem apmeklētājiem bija pirtis pie karstajiem avotiem un skaistas meitenes, kas viņus apkalpoja. Svešinieki šeit atstāja naudu un preces. Tā radās pilis un mošejas, izcili austrumu arhitektūras paraugi, kuru iekštelpas izrotāja ar mākslinieciski veidotām keramikas plātnēm un mozaīkām. Bet par to visu, par bagātību un greznību, varēja pateikties laimīgai nejaušībai, vienreizīgai dabas dāvanai ūdenim, ko zemes virspusē iznesa ražīgi avoti.
Atkal jau esam nonākuši līdz ūdenim, Maida nodomāja.
Tagad tas jāsūknē ārā mākslīgi, — viņa ieminējās.
Zoseline pamāja.
Nu jau mēs esam tuvāk pie lietas. Jā, tagad tas vairs nav tik vienkārši kā agrāk. Pagrimuma pazīmes parādījās jau pirms simts gadiem, avoti izsīka, vajadzēja rakt akas un vilkt no tām ūdeni ārā ar spaiņiem. Bet tad lika lietā jaunāko tehniku, ar urbjmašīnām lauzās aizvien dziļāk pazemes ūdens slāņos un valgmi sūknēja augšup ar dīzeļmotoriem. Tagad enerģiju dod kodolsintēzes reaktors. Šķita, ka pazemes ūdens ir neizsmeļams. Tomēr vairs nebija kā agrāk, kad ieguve neko nemaksāja, un nebija arī karavānu, kas senāk šeit veidoja krājumus tuksneša šķērsojumam.
Bet tolaik vēl bija nafta, uz kuras balstījās šo valstu bagātība, Maida izmeta.
Nafta gāja uz beigām, un palika tikai daži rajoni, kur tās ieguve atmaksājās. Niecīgās atliekas, ko vēl varēja izspiest, pilnā apjomā paņēma ķīmiskā rūpniecība. Nafta bija tik dārga, ka to vairs nevarēja izmantot apkures un autotransporta vajadzībām. Tiesa, tagad to varēja pārdot dārgāk, bet drīz tika izsmelti pēdējie krājumi. Bagātajām arābu naftas valstīm tuvojās grūti laiki.
- Tad tāpēc Kiberpilsēta Dienvidi, Maida noteica.
Jā gan, vajadzēja atrast jaunu ienākumu avotu. Ideja virmoja gaisā: ari citās pasaules daļās tuksnesīgajos apvidos radās pilsētas, kas pievilināja tūristus no visas pasaules.
Tu domā tādas vietas kā «Atakamas parks», «Antarktikas tornis» un «Mēness alas»?
- Tieši tā. Svarīgi bija gūt līdzīgu ievērību un varbūt to kaut kā pat pārspēt. Tādēļ pēdējos ienākumus no naftas biznesa pacentās ieguldīt tā, lai turpmākajos gados tie nestu peļņu. Par jaunu ienākumu avotu vajadzēja kļūt arī izpriecu pilsētai, kur apmeklētāji no visas pasaules varētu izbaudīt austrumu brīnumus, un šajā nolūkā lika lietā visjaunākos ilūzijtehnoloģijas sasniegumus.
- Un tas ir izdevies.
Maida norādīja uz gaismas jūru, kas pletās visapkārt kustīgs, nemitīgi mainīgs gaismas plūsmu vērpums ar plandošiem krāsu aizkariem un debesis taustošiem lāzerstaru kūļiem.
Tas ir izdevies, Zoselīne apstiprināja. Pēc pēdējā kara šeit izdevās iedibināt pasaulei atvērtu režīmu. Tad arī Eiropas konsorciji varēja ķerties pie lietas. Tie arī tagad uztur visu šo industriju.
Tikmēr livrejā tērpies viesmīlis bija atnesis kafijas tases, šķīvi ar sīrupā mērcētām kūciņām un minerālūdens pudeli. Zoselīne piepildīja glāzes un vienu pastūma tuvāk Maidai.
Tu taču neļaunojies… par to? Zoselīne norādīja uz pudeli un pasmaidīja.
Maida viegli novaikstījās.
- Man nebija ne jausmas, un nopratu par vēlu.
- Bet nav taču nejauku seku? Vai tomēr ir?
Ka to ņem, Maida atbildēja, nespēdama pilnīgi noslēpt smaidu. Nebija slikti… vakar. Šorīt gan mostoties drusku sareiba galva. Ko jūs piejaucat dzērienam? Tas ir alkohols? Sods jūs nebiedē?
Šķita, ka Zoselīne ir uzjautrināta.
Tā bija slēgta sabiedrība, viņa paskaidroja. Ļaudis, kas apmeklē mūsu sarīkojumus, augstu vērtē šo īpašo pildījumu. Starp citu, tas arī nav nekas šaubīgs no veselības viedokļa. Kaitīgo iedarbību, kas agrāk piemita alkoholam, radīja metilspirts, kas nelielā daudzumā rodas rūgšanas procesā. Tādēļ ir aizliegti tikai raudzējot iegūtie dzērieni.
Kā tad jūs iegūstat savu alkoholu?
Tas ir ķīmiski tīrs alkohols, kas rodas kā blakusprodukts sintētikas pārstrādē. Tas nesatur metilspirtu un tāpēc nerada paģiras. Starp citu, mēs neražojam to peļņas nolūka, tas ir tīrs pakalpojums mūsu draugiem un klientiem.
Uz mirkli saruna pārtrūka. Bija vērts pavērot gaismu spēli, kas nemitīgi dažādoja apkārtnes ainavu un fantastiskās arhitektūras formas šobrīd virs pilsētas melna, ar gaismas punktiņiem nosētā silueta pletās ugunīgi mirdzošu mākoņu spiets. Tomēr drīz Maidas domas atkal pievērsās šā brīža situācijai. Viņa jau vairākkārt bija prātojusi, kāds iemesls licis HOH-AG sasaukt šo konferenci. Nevarēja taču būt runa tikai par dzērienu pārdošanu. Viņa pajautāja Zoselīnei.
Tā atrāvās no ainavisko iespaidu krāšanas un mazliet domīgi pavērās Maidā.
Īstenībā iemesls ir pašsaprotams, lai gan plašāka sabiedrība pagaidām to nav aptvērusi. Ar ūdeni ir apgājušies izšķērdīgi, nerēķinoties ar zudumiem. Līdz šim vienmēr pietika vēl kādu gabalu padziļināt urbumus, lai rastos jauns ūdens. Bet tagad, šķiet, pienācis gals. Mēs iegūstam vairs tikai uzvandītu smilšu un minerālšķīdumu zampu, kas diez vai ir attīrāma.
Es sapratu pareizi: ūdeni sūknē jūsu firma? Maida pārtrauca. .
Es taču teicu, mēs sen vairs neapmierināmies ar pudeļu pildīšanu vien, Zoselīne turpināja. Hidrotehnisko iekārtu būve un ekspluatācija labu laiku ir viena no mūsu darbības jomām.
Tātad šī sanākšana ir sapulce krīzes risināšanai, Maida konstatēja. Tādā gadījumā man jāteic, ka konferences dalībnieki, šķiet, bija gluži labā omā.