Nav ari pamata raizēties, Zoselīne attrauca. Mums šī situācija nozīmē jaunu iespēju. Ir izdevība paplašināt biznesu. Varbūt mēs uzbūvēsim atsāļošanas iekārtas pie jūras un transportēsim iegūto saldūdeni pa cauruļvadiem. Protams, mēs meklēsim arī jaunas pazemes udeņu atradnes. Arī šejieniešiem būs labums, nevajadzēs vairs raizēties par Kiberpilsētas Dienvidi nākotni.
Viņa runāja gluži nepiespiesti, un Maidai iešāvās prātā: ja Zoselīne ir kaut kā saistīta ar mēģinājumu iegūt tēva vēstules, tad viņa ir lieliska aktrise.
Viņu tērgāšanu pārtrauca viesnīcas kalpotājs, kurš, turēdams saujā peilētāju, taisnā ceļā devās pie Maidas. Viņa jau zināja, ka izsniegtajā pieres apsējā ir ievietota antena, kas jebkurā brīdī ļauj noteikt nēsātāja atrašanās vietu.
Jums ziņa, kalpotājs pavēstīja. Kāds vēlas runāt ar jums personiski.
Droši vien Kalīds, Maida nodomāja un nopriecājās, ka klausuli nepasniedz tepat pie galda.
Vajadzētu uzzināt, par ko ir runa. Tu neapvainosies?
Ej vien, man arī tūlīt ir apspriede, vēl tikai izdzeršu kafiju.
Zoselīne noskatījās, kā Maida veikli izlīkumo starp galdiņiem un nozūd aiz durvīm.
Klausule gaidīja viesnīcas vestibila kabīnē. Maida iekāpa ātrgaitas liftā un ieslēdza vislielāko ātrumu. Viņa aizbrāza lejup gar ēkas centrālo asi un gandrīz ar brīvā kritiena ātrumu nonāca apakšstāvā.
Kad Maida gaidpilni paziņoja, ka klausās, atsaucās majors Galals, kurš gribēja pateikt, lai agri no rīta viņa ir gatava cietuma apmeklējumam. Viņš velreiz piekodinaja Maidai ciest klusu un neteikt nevienam par savu nodomu.
Lai nogādātu valsts viesus līdz cietumam ar maksimālām ērtībām, bija norīkoti abi modernākie valdības būsi uz gaisa spilveniem. Piloti nelīkumoja gar ceļu, kas reizumis vīdēja cauri sacelto putekļu mākoņiem, un vadīja busus taisni pār tuksneša smiltīm, turoties paralēli viens otram apmēram 50 metru atstatumā. Lai gan salonā ieplūda skaļa, šņācoša skaņa, līganā gaita radīja iespaidu, ka viņi nekustīgi karājas gaisā, kamēr apakšā lēnām slīd garām apkārtne. Tikai izgrūstā gaisa uzvirpuļotie putekļi vilkās līdzi kā gara aste.
Maida sēdēja pēdējās rindās blakus pavecam kungam indiešu tērpā, kurš laimīgā kārtā nevēlējās ar viņu sarunāties un tikai aprauti pavēstīja, ka brauciena laikā grib meditēt. Maidai gan izskatījās, ka viņš vienkārši cīnās ar miegu. Tā vai citādi, bet viņai vismaz nevajadzēja izmantot nekādas viltības, lai noslēptu, ka šajā sabiedrībā ir lieka. Ļaunākajā gadījumā viņa grasījās tēlot valodas nezināšanu un atbildēt ungāriski, savas mātes valodā; viņa gan prata tikai dažus vārdus, bet cerēja, ka tie izklausīsies visai atbaidoši un tikai nelabojams stūrgalvis nepārtrauks kontaktēšanās mēģinājumu. Pats svarīgākais bija viņas diplomātiskā pase, kas kā neliels žetons karājās ķēdītē viņai ap kaklu un bija izrotāts visiem iespējamiem zīmogiem un gravējumiem.
Majors turēja vārdu. Viņam bija izdevies iekļaut Maidu apmeklētāju sarakstā. Viņu pašu gan Maida nesastapa. Viņu sagaidīja kāds majora cilvēks, kurš ari sniedza dažus norādījumus.
Maida aizdomājās, kādēļ majors ir tik izpalīdzīgs. Patlaban tas nebija pārāk svarīgi, bet… Šobrīd viņai gan negribējās īpaši prātot, ko majors varētu prasīt par savu pakalpojumu. Daļējas aizdomas viņai bija Maida atcerējās, cik cieši tas sēdēja viņai blakus pratināšanas laikā, bet viņa cerēja kaut kā izkulties no šīs afēras. Mazliet vieglprātīgi tas, protams, bija, tomēr iespēja aprunāties ar ieslodzīto šķita riska vērta.
Maida sēdēja pie loga, bet no šīs vietas teju vai pašā aizmugurē nevarēja saskatīt neko vairāk par virmojošajiem putekļu mākoņiem, un tikai taisni priekšā brīžiem pavērās brīvāka sprauga, pa kuru gan arī vīdēja tikai brūns smilšu klajums. Brauciens ilga divdesmit
minūtes, tad viegla sašūpošanās lika noprast, ka buss sāk piezemē-
«
ties, un uz mirkli skatienam atklājās pelēku celtņu puduris. Tad mīksta nosēšanās. Pasažierus palūdza pagaidīt, kamēr noguls uzvirpuļotās smiltis, tad viņi beidzot saņēma atļauju izkāpt un nokļuva betona mūru ieskautā teritorijā.
Šeit viņus sagaidīja policijas virsnieks formastērpā, kurš pavadīja viesus līdz kādai ēkai. Gar vairākiem sardzes posteņiem viņi nonāca pie šauras ieejas. Tur bija jāpastāv rindā, lai ierēdnis ar rokas skeneri varētu pārkopēt datus no apmeklētāju žetoniem. Procedūra ieilga; tikmēr bija klāt ari otra lidbusa pasažieri un pievienojās iepriekšējiem gaidītājiem.
īss gaitenis veda zālē, kuras dibensienu greznoja eksotiska izskata karogi ar iešūdinātām arābu rakstu zīmēm, bet vidū rindojās daži primitīvi koka galdi, uz kuriem stāvēja dzērieni un bļodiņas ar medus cepumiem.
Karstais un sausais gaiss lidbusu iekšienē bija uzdzinis viesiem slāpes, bet tūlīt tās dzesēt neizdevās, jo iepriekš vēl bija jāļauj cietuma direktoram teikt uzrunu. Viņš runāja par godu, kāds viņam tiek izrādīts ar šo apmeklējumu, un tad par prieku, ar kādu viņš izrādīs viesiem visu, ko viņi grib redzēt. Pēc tam viņš aprakstīja cietuma iekārtojumu un grūtības, ar kādām jāsaskaras, izmitinot un apgādājot tik daudzus ieslodzītos.
Mēs ciešam no katastrofala telpu trūkuma, un varu jums vienīgi izteikt lūgumu norādīt uz šo apstākli savos ziņojumos, kad stāstīsiet par cietuma apmeklējumu. Tomēr jūs varēsiet pārliecināties, ka mēs cenšamies sagādāt visiem mums uzticētajiem vīriešiem un sievietēm cilvēka cienīgus dzīves apstākļus. Vairākums dzīvo divvietīgās kamerās, un tikai īslaicīgi mēs dažkārt ievietojam vienā telpā četrus vīriešus. Higiēnas apstākļi ir nevainojami, katru nedēļu notiek profilaktiska medicīniskā apskate. Trīs reizes dienā mēs izsniedzam siltu ēdienu un divas reizes nedēļā mainām gultas veļu. Ir arī sporta laukumi kustībām svaigā gaisā.
Šķita, ka patuklais cietuma direktors runā ar piepūli. Balss skanēja neskaidri, un laiku pa laikam to pārtrauca skaļi sēcieni.
Vispirms mēs lūgsim jūs iegriezties demonstrāciju zālē, kur uzskates materiāls sniegs jums kopējo pārskatu. Jūs esat izpildījuši anketas, kurās katrs ir norādījis savas īpašās intereses. Tādēļ pēc tam mēs jūs sadalīsim mazākās grupās, lai tālākā apskate notiktu atbilstoši izsacītajām vēlmēm. Bet iepriekš es lūdzu jūs mazliet atspirdzināties.
Maida klausījās uzrunu tikai ar vienu ausi. Viņa gaidīja zīmi, kas aicinās nošķirties no pārējiem apmeklētājiem bija solīts, ka tad viņu vedīs pie šeiha Mahmūda. Viņa neuzkrītoši lūkojās apkārt, bet nemanīja neko tādu, kas izskatītos pēc viņai domātas zīmes. Tad arī viņa paņēma tējas glāzi, kurā peldēja piparmētras stiebriņš zaļām lapiņām un nogaršoja medū saldināto cepumu.
Pēc tam viesi devās uz blakustelpu un sadalījās pa sēdekļu rindām. Maida turējās aizmugurē un apsēdās pašā malā uz kada vienkāršākā sola.
Nodzisa gaisma, un priekšā uz ekrāna parādījās blāvs attēls. Tas bija skats uz cietuma galveno ēku no augšas, to nomainīja teritorijas plāns. Maida mēģināja to aptvert un iegaumēt ja viņa gribēja šeit kaut cik orientēties, tad tas varēja noderēt. Bet cietums aizņēma plašu teritoriju, un daudzu līniju nozīme palika tuvāk nepaskaidrota.
Demonstrācija ilga jau vairāk nekā desmit minūtes, kad kāds nostājās blakus un pavilka viņu aiz piedurknes. Lai gan Maida bija gaidījusi zīmi, viņa satrūkās, bet tad tūlīt pasteidzās piecelties. Formastērpā ģērbtais stāvs jau bija attālinājies un nozuda kādās sāndurvīs. Maida uz pirkstgaliem sekoja, izgāja pa šīm durvīm tur viņu jau gaidīja. Cilvēks formastērpā izrādījās sieviete. Pie jostas viņai karājās īsstobra mašīnpistole un atslēgu saišķis. Viņa pasniedza Maidai dažus apģērba gabalus: zilu virsvalku un galvas lakatu, kas apsiets pilnīgi aizsedza seju.