Vēl Maida dabūja spaini un slotu.
Ņem to un ejam, policiste ierunājās. Tev būs jātēlo apkopēja.
Viņa uzmeta Maidai vēl vienu pētošu skatienu.
Vairāk sagumsti plecos un pieliec galvu.
Ejot pa priekšu, viņa izveda Maidu cauri šauram, bezgala garam gaitenim, kas beidzās ar abpus virināmām durvīm, aiz kurām atradās pagalms, kuru no trim pusēm apņēma blīvs dzeloņstiepļu žogs. Viņas šķērsoja to un nonāca pie režģu vārtiem, kur stāvēja trīs bruņoti sargi.
Policiste paziņoja:
Vēl viens pašnāvības mēģinājums. Parastā cūcība: viss vienās
asinīs.
Okay, viens atbildēja un pamāja policistei, ka ceļš ir brīvs.
Tālāk viņas devās abu pārējo sargu pavadība. Maida ievēroja, ka īsā saruna nenotika arābu, bet angļu valodā, turklāt ar savādu akcentu. Acīmredzot uzraugi nebija vietējie.
Apkārtne bija šokējoša, iespējams arī tāpēc, ka pavērās acīm tik pēkšņi, jo dzeloņstiepļu barjera noderēja ari kā skata aizsegs. Cik tālu vien varēja redzēt, ar žogu norobežoto platību aizņēma tikai visprimitīvākās pajumtes, cieši cita pie citas saspiestas teltis: ar iepakojuma foliju apvilktas, no skārda kannām saslietas sienas ar uzklātu jumta papi, sastatnes, uz kurām karājās dažas drēbju un segu skrandas. Visapkārt mētājās atkritumi. Gaisu pildīja pretīga smirdoņa.
Nu arī Maida saprata, kāpēc viņām ir nepieciešama apsardze. Jo tagad no visām pusēm tuvojās cilvēki, lupatās ievīstījušies, izkāmējuši stāvi izstieptām rokām… Maida netika gudra, vai viņi grib ubagot vai arī uzbrukt un laupīt. Visi trīs policisti bija izvilkuši ieročus un ar stobriem grūstīja tos, kas nāca par tuvu. Šeit izskatījās kā tajās bēgļu nometnēs, kuras reizēm rādīja televīzijā, aicinot iedzīvotājus ziedot bada cietējiem. Vienīgā atšķirība, ka Maidai šeit vismaz nelika noraudzīties uz izģindušiem bērniem.
Tik tiešām, šeit aplokā bija sadzīti tikai vīrieši, sievietes droši vien turēja atsevišķi. Visi nēsāja cieši ap kreiso plaukstas locītavu sametinātu metāla lenti. Atšķirības zīme? Caurlaide? Uztvērējs pavēļu saņemšanai? Lai gan Maida labprāt būtu gribējusi pajautāt, viņa noliektu galvu sekoja pārējiem un tikai zagšus pameta pa kādam skatienam no lakata apakšas.
Ar rūgtu smaidu Maida atcerējās, kā sauc šo apvidu: Roknelzeina tas laikam nozīmēja 'jaukais stūrītis'.
Bija jānoiet krietns gabals, pirms viņi nonāca pie otriem apsargātiem vārtiem. Un atkal Maidu gaidīja pārsteigums. Salīdzinot ar nupat šķērsoto posta kvartālu, šis bija gluži vai plaukstošs dārzs. Te nu apvidus mīlīgais nosaukums tiešām šķita vietā.
Policiste un Maida devās tālāk, atstājot abus pavadoņus gaidām pie vārtiem. Viņas atradās pie ieejas ielejā, ieplakā, kas sākumā šķita šaura, bet drīz vien paplašinājās un lēzeni virzījās lejup. Ari šeit bija teltis, bet tās bija plašas un staltas, un laukumiņi to priekšā bija apgādāti ar guļamkrēsliem un galdiņiem. Turpat līdzās pļaviņā redzēja ganāmies ari vienu otru kamieli vai ēzeli. Šur tur zem sauljumiem zvilnēja vīrieši. Pie kādas telts Maida pamanīja uz koka statņa sēdošu piekūnu un kalpotāju, kurš patlaban to baroja. To visu varētu noturēt par senas, pārtikušas ganu tautas nometni, ja līdzās gandrīz vai katram mājoklim neslietos videofona un televizora antena.
Šķita, ka šeit vairs nekāda tieša apdraudējuma nav, un Maida mazliet nomierinājās. Nu viņa an uzdrošinājās pajautāt:
Kur mēs esam? Tas arī vēl ietilpst cietuma teritorijā?
Izskatījās, ka arī viņas pavadone izjūt atvieglojumu, ka izdevies tikt cauri posta nometnei sveikā. Tomēr īsti labā omā viņa laikam nebija, jo rupji atcirta:
Neuzdod stulbus jautājumus, tu taču zini, kāpēc esi šeit ieradusies.
Maidu šāds uzbrēciens mazliet sakaitināja, bet viņa nolēma labāk paklusēt. Jau pēc dažām minūtēm viņas pavadone nogriezās sāņus un devās uz nedaudz atstatu izvietojušos dīvaina izskata ēku: tā atgādināja nekoptu paviljonu, kas labāk iederētos kādā zoodārzā, jo katrs varēja ielūkoties atsevišķajās kabīnēs, ko no ārpuses šķīra tikai dzelzs stieņi. Dažas šīs celles šķita tukšas, citās sēdēja vai stāvēja sievietes un ziņkāri vērās pretī, kad policiste un Maida gāja tām garām. Visas sievietes bija ērmīgi ģērbtas tīkliņauduma apmetņos, ar spožām rotām, vairākkārt apvītām ķēdēm, kas mirdzēja līdzīgi zeltam vai sudrabam, un platajās zīda biksēs tās izskatījās pēc vietējām dejotājām.
Maidai par izbrīnu, policiste satvēra viņu aiz rokas un pa sāndurvīm iebīdīja šajā ēkā. Nu viņas stāvēja skopi apgaismotā gaitenī, uz kuru vērās apmēram ducis durvju ar melniem, pavirši uzkrāsotiem numuriem.
Policiste izvilka no jakas kabatas atslēgu un palaida apkārt pētošu skatienu. Šķita, ka viņa meklē noteiktu istabas numuru. Tad laikam meklētais bija atrasts. Viņa pamāja Maidai, iebāza atslēgu slēdzenē, pagrieza to un atvēra durvis.
Ej iekšā, viņa pavēlēja.
Kad Maida vēl vilcinājās, sekoja spēcīgs grūdiens. Tad durvis ar troksni aizkrita viņai aiz muguras.
Pagāja brīdis, līdz Maidas acis aprada ar mijkrēsli. Viņa atradās priekštelpā, kas bija savienota ar kādu jau pirmīt no ārpuses skatītu celli. Maida redzēja divas guļvietas, šauru galdu ar solu un šauru sienas skapi. Uz plaukta stāvēja šķīvju kaudzīte, tases un papīra kārba ar galda piederumiem. Uz āķa karājās daži apģērba gabali, zemē čības un sandales, bet uz galda līdzās netīram šķīvim stāvēja skārda karote. Visbeidzot stūrī Maida pamanīja ari ūdenskrānu ar izlietni un zem tā plastmasas spaini. Ko tas varēja nozīmēt? Viņai šeit tagad būs jāgaida?
Ailē, kas savienoja priekštelpu ar atvērto celles daļu, bija nedzirdami parādījies kāds stāvs. Maidu vēroja jauna, pilnīga sieviete.
Sveiki, Maida to uzrunāja. Es atvainojos par tādu ielaušanos. Nezinu, ko šeit no manis grib.
Svešā vēl bridi turpināja viņu pētīt, tad pacēla roku un norādīja uz vienu gultu.
- Tā ir tavējā, viņa pateica.
Sieviete runāja vienkāršā beizikinglišā, turklāt ar stipru akcentu.
- Nedomāju, ka ilgi šeit uzkavēšos, Maida pavēstīja.
Celles iemītniece paskatījās Maidā ar lielām acīm.
- Un šī skapja puse arī ir tavējā.
Paklau, Maida ierunājās. Izskatās, ka ir noticis kāds pārpratums. Mums derētu mazliet aprunāties. Mani sauc Maida.
Viņa pavilka tuvāk krēslu un norādīja uz otru.
- Sēdies taču. Un pasaki savu vārdu. Kā tevi sauc?
Mani sauc Rageda.
Rageda tomēr nolēma apsēsties tālāk no Maidas un piemetās uz gultas malas.
Kur es atrodos? Maida pajautāja. Tu esi cietumniece?
Viņai bija nelāgas aizdomas, lai gan teju vai pietrūka dūšas tās izsvērt līdz galam. Šīs krātiņveida kameras, šis savādais apģērbs… Varbūt ieslodzītās sievietes šeit piespiež nodarboties ar prostitūciju?
- Nē, Rageda sacīja. Es šeit strādāju.
- Par ko?
Šķita, ka Ragedai ir jāpārdomā šis jautājums.
Par laika kavētāju, viņa beidzot atbildēja.
Redzot, ka Maida nesaprot, viņa piemetināja:
Kungiem, kuri šeit dzīvo. Ja viņiem ir vēlēšanās, tie atnāk un izraugās kādu no mums. Tad viņi ņem mūs līdzi uz savām mājām.