Izklausījās, ka tas, no kā Maida baidījās, tiešām apstiprinās.
Un visas jūs esat šeit brīvprātīgi?
Ir ari apcietinātās, kuras šeit atstrādā savu sodu. Es tā skatos, ka tu laikam būsi no tām.
Ragedas tonī ieskanējās viegls nicinājums.
- Nē, Maida paskaidroja. Es ierados kopā ar apmeklētāju grupu. Tad šī policiste uzaicināja mani nakt līdzi. Nezinu, ko šeit no manis grib.
Neizskatījās, ka viņai izdevies Ragedu pārliecināt.
Beidz nu liegties, Rageda sacīja. Kaut ko tu tomēr pastrādājusi esi. Tu esi svešiniece, varbūt tev radās sarežģījumi ar ārzemnieku uzraudzības dienestu?
- Kāpēc tu domā, ka tam ir kāds sakars ar ārzemnieku departamentu?
- Nav grūti noprast. Dažas no turienes savu sodu šeit jau ir izcietušas. Tas tomēr patīkamāk, nekā būt iespundētai masu kamerā. Vairākums labprāt piekrīt.
- Tikai ne es! Maida sašutumā iesaucās. Par ko tu mani turi?
Rageda reaģēja pikti:
Tu laikam esi briesmīgi smalka? Tad tikai saki, lai tevi pārved uz cietuma nodaļu, varbūt tur atradīsies vēl kāda vieta. Varēsi dzīvot kopā ar divdesmit citām. Tad tu ātri mainīsi savas domas.
Maida attapās, ka uzvedas neveikli. Šobrīd Rageda bija vienīgais cilvēks, ar kuru varēja aprunāties, no kura varēja kaut ko uzzināt.
Pirmajā brīdī celles iemītniece radīja aprobežotas personas iespaidu, bet tagad, kad Rageda bija atmetusi sākotnējo biklumu, izrādījās, ka viņa ir visnotaļ spējīga pareizi novērtēt situāciju no sava redzes viedokļa. Maida nedrīkstēja izgāzt savu niknumu uz viņu.
- Piedod, viņa pateica samiernieciskā tonī. Es vienkārši neko nesaprotu. Ja nu par ārzemnieku uzraudzību… taisnība ir, man pārmeta neatļautu darbību…
Tāpat kā tām citām, Rageda viņu pārtrauca.
- Tu mani pārproti, Maida atteica.
Viņa norādīja uz savu ķēdītē iekarināto žetonu.
- Lūk, mana caurlaide.
- Laikam tu nezini, ka rotaslietas nēsāt ir aizliegts, to drīkst tikai darba laika. Vari jau izrādīt visiem to ķēdi, bet tad tu drīz no tās atvadīsies.
Rageda ieteica noņemt visas rotas un paslēpt tās kaut kur drēbēs, un Maida paklausīja. Brīdi padomājusi, viņa ietina ķēdi un savu rokassprādzi lakatiņā un noglabāja iešūta jakas kabatā. Pamazām kļuva skaidrs, ka viņa ir iekļuvusi lamatās. Tādēļ jo svarīgāk bija iegūt šīs jaunās sievietes uzticību. Varbūt viņa varētu palīdzēt. Kad Maida atsāka runāt, viņas tonis ne tuvu vairs nebija tik pašapzinīgs.
Es meklēju savu tēvu tā ir tā neatļautā darbība, ko man grib aizliegt.
Viņa nolēma izstāstīt Ragedai to, ko jau zināja citi stāstu, kas veda pagātnē, kara laikā un beidzot bija novedis Maidu līdz nodomam tieši šeit, cietumā, meklēt ziņas par tēvu. Tā vismaz Maida to iztēloja, cerot, ka Rageda atmaigs.
Tas arī viss mans noziegums, viņa beidza stāstījumu, un nebija arī nekādas runas par arestu, man tikai lika samaksāt soda naudu.
Maidas aprēķins šķita attaisnojies, jo Ragedas sejā it kā pavīdēja izpratne un līdzjūtība.
Ko tur lai saka, viņa ierunājas. Šeit trūkst tieši balto meiteņu, un daži vīrieši īpaši kāro pēc baltādainām. Ja kāds piegādā eiropieti, viņam samaksā labi. Tev nepaveicās, būsi uzkūlusies kādam, kurš gribēja piepelnīties. Bet nepārdzīvo, pēc pāris mēnešiem tevi izlaidīs. Varbūt pat iedos kādu mazumiņu no tā, ko vīrieši būs par tevi šeit samaksājuši.
Rageda piecēlās, paņēma no plaukta divas glāzes un piepildīja tās ar novadējušos ūdeni no krūzes. Pēc visiem uztraukumiem Maida pēkšņi sajuta slāpes un izdzēra glāzi vienā ņēmienā.
Rageda apsēdās un sāka savu stāstu.
- Ari es uzaugu bez tēva, viņa teica. Mans tēvs un divi viņa brāļi krita pēdējā karā. Mātei nebija neviena, kurš varētu par viņu parūpēties. Turklāt viņai vajadzēja audzināt mani un manu māsu. Mēs dzīvojām ļoti nabadzīgi. Tikai tagad mums sācis iet labāk. Māsa iet skolā. Kādreiz viņa būs pārdevēja vai strādās birojā.
Maidai vajadzēja sev atzīt, ka šādu situāciju nespēj pat īsti iztēloties. Ragedas salīdzinājums lika viņai drusku nokaunēties: Ragedu tēva zaudējums taisnā ceļā noveda postā, bet viņas dzīvi tas manāmi nepasliktināja. Gandrīz vai sāka likties, ka viņa ir izmantojusi zemisku triku, lai izblēdītu šīs jaunās sievietes līdzcietību.
Tomēr Maida bija apņēmusies darīt visu, lai pamestu šo vietu pēc iespējas drīz. Tādēļ vien derēja iegūt sīkāku priekšstatu par vietējiem apstākļiem. Viņa lūdza Ragedu pastāstīt kaut ko vairāk. Vai šī ieleja, kā viņa nojauta, tiešām bija īpašs anklāvs cietuma iekšienē, kurā turīgākie ieslodzītie varēja nodrošināt sev ciešamu dzīvošanu?
Jā, Rageda apstiprināja. Seit mājo bagātie cietumnieki. Tie, kuriem pietiek naudas, lai dabūtu visu, ko iekārojas. Tie ir dižciltīgo ģimeņu pārstāvji, kas agrākās valdības laikā pa lielākai daļai ieņēma augstus amatus un kurus tagad apsūdz kara noziegumos. Dažiem ir veselas mājas ar kalpotājiem; nabadzīgie cietumnieki, kas dzīvo masu nometnē, tur var nopelnīt drusku naudas vai ēdamo. Nauda gan viņiem, protams, ir jāatdod sargiem, kas ļauj tiem šeit ienākt.
Jums ari ir jāatdod nauda? Maida painteresējās.
Rageda pamāja.
Tā ir visur. Īstenībā mēs nedrīkstam pieņemt nekādas dāvanas, un dzeramnaudu pievāc cietuma pārvalde. Protams, tas viss nav oficiāli. Oficiāli mēs nemaz neeksistējam, un nav ari nekādu īpašu noteikumu, kas skartu mantīgos. Apmeklētājus nekad šurp neved.
Tu domā tās ārzemju delegācijas?
Tādas uzrodas reti, un, protams, tām izrāda tikai paraugbūvi teritorijas austrumdaļā. Nē, es domāju ziņkārīgos no Kiberpilsētas, tūristus. Tie gan, protams, galvenokārt ierodas izrādes dēļ tu par to neesi dzirdējusi?
Maida pakratīja galvu.
Divreiz nedēļā šeit riko brīvdabas uzvedumu. Kad viesi ir izvadāti pa cietumu, viņi no tribīnēm var noskatīties ieslodzīto dumpi. Inscenējums ir ļoti reālistisks, it kā apmeklētāji tiešām piedzīvotu sacelšanos. Protams, tas ir tikai teātris. Tur šauj un kaujas, ieslodzītie mēģina bēgt, un viņus ķer. Beigās uzvar labais.
Ragedas runas veids skaidri rādīja, ko viņa domā par šādām izrādēm.
Maida izjautāja viņu par sieviešu stāvokli šajā cietumā, un dzirdētais stipri plosīja nervus. Šķita, ka vīrieši, kuru patvaļai viņas ir pakļautas, ne no kā nekautrējas un ne ar ko nerēķinās.
- Tu nekad neesi domājusi par bēgšanu? Maida pajautāja.
Viņa pati gan tūlīt saprata šā jautājuma bezjēdzību, jo Ragedai
taču nebija citas izejas kā tikai paciest to visu, neraugoties uz personiskajām vēlmēm. Tādēļ Maida pabrīnījās, kad jaunā sieviete tūlīt neatbildēja un aizdomājās.
Nu, vienreiz maz trūka. Manai māsai bija asinssaindēšanās, un es saņēmu ziņu, ka viņa var nomirt. Bet, pirms vēl paspēju kaut ko iesākt, viņas stāvoklis uzlabojās, un es atteicos no mēģinājuma.
- Tātad pastāv iespēja tikt projām? Ko tu gribēji darīt?
Rageda mazliet vilcinājās, jo varēja taču iedomāties, kāpēc
Maida tā jautā, bet tad tomēr neliedza atbildi un izstāstīja plānu.
Abu sieviešu sarunu pārtrauca spalgs zvans. Maida vaicājoši pavērās Ragedā.
Neuztraucies, tā atsaucās. Tur tikai iezvana tās divas stundas, kuras mēs drīkstam pavadīt ārā, pagalmā kopā ar pārējām. Nāksi līdzi?
Maida atteicās viņa vēlējās piesaistīt pēc iespējas mazāk uzmanības.
Es gan iešu, Rageda paziņoja. Varbūt man izdosies kaut ko izdarīt tavā labā.
Maida bija atlaidusies gultā un mazliet iesnaudusies. Tomēr, kad atvērās durvis un ienāca Rageda, viņa nekavējoties pamodās.