Dabūju, Rageda pavēstīja. Tu tiešām to darīsi? Būs vairāk kā nepatīkami.
- Gribu tikt projām, cik drīz vien iespējams, Maida atbildēja un pieslējās kājās.
Viņa nebija rēķinājusies ar to, ka lēmumu vajadzēs pieņemt tik ātri, bet vilcināties nedrīkstēja. Ja viņa paliks šeit… Vakaros vīrieši nāca izraudzīties sev sievietes. Ja kādam ienāks prātā izvēlēties gaišādaino eiropieti? Maida labāk pat necentās iztēloties, kas tad varētu notikt.
- Es nevaru gaidīt līdz rītam, viņa paziņoja, pūloties piešķirt balsij apņēmīgāku skanējumu. Tas jādara šodien.
Rageda saprata viņu arī bez skaidrojuma.
Viņa pasniedza Maidai paciņu, kuru līdz šim slēpa saujā. Tas bija plastmasas maisiņš, un Maida saskatīja tajā kaltētas, sasmalcinātas lapas.
Izskatās pēc tējas.
Tā arī ir tēja, Rageda noteica. Tikai iedarbība ir nedaudz neparasta.
Viņa ieslēdza sildvirsmu un ielēja katliņā ūdeni. Abas sievietes klusi gaidīja, līdz ūdens sāka mest burbuļus, tad Rageda noņēma katliņu no sildvirsmas, nolika to uz šķīvja un iebēra maisiņa saturu. Viņas pagaidīja vēl piecas minūtes, tad Rageda ielēja šķidrumu tasē. Visapkārt izplatījās nepatīkama puvekļu smaka. Maida iesmēla uzvārījumu karotē un piesardzīgi nogaršoja, lai pārbaudītu temperatūru.
Man liekas, būs labs, viņa noteica. Tas ātri iedarbojas?
- Cik zinu, jā, Rageda atbildēja.
Maida pielika tasi pie lūpām un maziem malciņiem sāka dzert. Tas garšoja pretīgi, daudz pretīgāk, nekā viņa gaidīja, bet viņa varonīgi izdzēra tasi sausu.
Tu jutīsies drausmīgi, Rageda sacīja. Bet zini: tas nekaitē.
Maida sāka gatavoties gaidāmajam. Tad viņai ienāca prātā, ka jāuzdod vēl viens jautājums kas zina, vai viņa pēc brīža to vispār spēs izdarīt.
Tu pazīsti šeihu Mahmūdu el Hamūdu? Tieši no viņa es cerēju uzzināt kaut ko par tēvu žēl, ka nedabūju ar viņu parunāt.
Pazīstu gan, bet viņš šeit uzturas reti. Viņam nav grūti dabūt īpašu atvaļinājumu.
Un šobnd? Viņš pašreiz ir šeit?
Maidai vajadzēja saņemties, lai pajautātu, jo nu jau no kuņģa pa visu ķermeni izplatījās reibinošs nelabums.
Nē, Rageda atbildēja. Šonedēļ es viņu neesmu redzējusi. Droši vien atvaļinājumā, jo citādi viņš šurp nāk bieži.
Maida juta, ka sākas krampji, par kuriem Rageda jau bija brīdinājusi. Kas zina, cik ilgi vēl spēšu domāt, Maida nodomāja. Viņa iegrūda roku jakas kabatā, izvilka savu sudraba aproci un pastiepa to Ragedai.
Gribu tev pateikties… viņa nočukstēja.
Kad Rageda dzīrās dāvanu atraidīt, Maida satvēra viņas plaukstu, iespieda aproci saujā un ar maigu spēku to aizvēra.
Rageda mirkli padomāja un pieņēma dāvanu.
Lai Dievs tevi sargā, viņa noteica.
Maidai redzami kļuva sliktāk, tomēr Rageda vēl gaidīja; bija aizritējušas ne vairāk kā desmit minūtes, bet Maidai šis laiks šķita bezgalīgs. Tikai pēc tam, kad viņa sāka rīstīties, Rageda metās pie durvīm, ņēmās tās dauzīt un skaļi saukt sardzi. Kad divi bruņoti policisti atvēra durvis, Maida gulēja uz grīdas, pa muti un degunu plūda arā brūns šķidrums, un viņas seja bija kļuvusi olīvzaļa. Skats bija pārliecinošs, un policisti pa mobilo telefonu izsauca ātro palīdzību.
Turpmāko stundu notikumus Maida pēc tam spēja atcerēties tikai fragmentāri par laimi, kā viņa pati sev atzinās, jo arī to nedaudzo, kas bija aizķēries atmiņā, viņa labprāt būtu aizmirsusi. Pavisam noteikti viņa zināja, ka viņai bija neizsakāmi nelabi tas bija nelabums, kurš nepielūdzami apspieda visas pārējās izjūtas un domas. Nestuvju šūpošanās, uz kurām viņu iznesa no sieviešu mājokļa, ātrās palīdzības mašīna, kas lēkāja pa grambām, tumša kāpņu telpa, lifts, slimnīcas palāta… Katra kustība saasināja sāpes, kas bija izpletušās pa visu ķermeni. Turklāt pastāvīgās vemšanas lēkmes, kuras nesniedza nekādu atvieglojumu, jo viņas izmocītajam kuņģim nebija vairs ko izgrūst. Beidzot nonākusi gultā, viņa bija tik novārgusi, ka tūlīt iekrita svētīgā bezsamaņā.
Prātā bija palikuši vēl daži izplūduši iespaidi: ārsta seja, pavisam tuvu virs viņas, ārsta rokas pie viņas auguma, un atkal šī seja, tik izkritusies kā mironim. Vēl bija medmāsa, kas iebāza viņai mutē gumijas caurulīti un stūma to dziļāk kaklā, un viņa juta, kā tā laužas aizvien dziļāk viņas iekšienē, radot paniku raisošu vēlmi aizsargāties pret šādu vardarbību. Beidzot viņas kuņģi pārplūdināja silts šķidrums, un tas bija pirmais mirklis šīs mocību virknes laikā, kurš ļāva atslābt… sāpes atkāpās, nelabums mazinājās līdz ciešamai pakāpei, un viņas izmisīgo aizsardzības stāju pret visu, kas šeit ar viņu notiek, nomainīja atvieglojums, ko pavadīja pieaugošs gurdums… Un atkal sākās laika posms, no kura viņai nebija palikušas nekādas atmiņas.
Pēc dziļā aptumsuma fāzes Maida pamodās. Viņa tūlīt sajuta, ka viņas stāvoklis ir mainījies… uzlabojies! Nu atkal es esmu cilvēks, viņa nodomāja. Mēģinot piecelties sēdus, viņa gan aši konstatēja, ka vēl ir tālu no sava normālā stāvokļa. Galva ar vaidu atslīga atpakaļ uz cietā spilvena.
Tad atkal virs viņas parādījās šī zīmīgā, baisā seja ar pelēko, cieši ap vaigu kauliem apspīlēto ādu un apbrīnojamā pretstatā visam pārējam možām, tumšbrūnām acīm.
- Es esmu doktors Favass, ārsts ierunājās. Gatavā sodība ar jums, vieglprātīgajiem skuķiem. Kļūt bagātai par katru cenu tur jums visi līdzekļi ir labi. Bet, tiklīdz tas izrādās mazliet nejaukāk, nekā jūs bijāt gaidījušas, tad tikai ātrāk prom.
- Jūs maldāties, Maida atsaucās, lai gan tas vairāk bija čuksts, un šos divus vārdus izdevās pateikt tikai ar lielām pūlēm.
Jūs visas tā sakāt, ārsts iebilda. Tu vispār apjēdz, cik ļoti riskēji? Alkalolds, kuru tu noriji, varēja tevi nogalināt.
Es atveseļošos?
Nu jau runāšana veicās mazlietiņ labāk. Ārsts bija saklausījis jautājumā bailes, un viņa seja kļuva laipnāka. Viņš noglāstīja Maidai pieri.
- Nu, protams, atveseļosies. Viss ir kārtībā, tu neesi pirmā, kuru man atved kā brēcošu nelaimes čupiņu. Tu vēl pabrīnīsies, cik ātri atlabsi.
- Cik ilgi tas vilksies?
Nebūs ilgi, pāris dienu. Tad varēsi atsākt strādāt.
Maidas protesta gars bija sarosījies, un tas viņai deva enerģiju vēl vienam mēģinājumam izkliedēt ārsta maldus. Sakopojusi visus spēkus, viņa uzrausās sēdus.
Es neesmu no tām meitenēm, kuras šeit strādā par naudu. Es ierados Kiberpilsētā Dienvidi kā tūriste, un tikai pārpratumu virkne ir novedusi mani šeit.
Ārsts izslējās un noraidoši pakratīja galvu.
- Es tādus stāstus esmu dzirdējis bieži. Esmu gatavs palīdzēt meitenēm, kuras šeit nonāk aiz posta. Bet tās, kas ieradušās šeit labprātīgi un savas mantkāres dzītas, lai pašas luko tikt galā ar situāciju. Tu paliksi šeit tik ilgi, līdz būsi atlabusi.
Viņš pagriezās un aizgāja. Maida nespēkā atslīga atpakaļ gultā. Izmisums bija tik liels, ka viņa nespēja apvaldīt asaras.
Turpmākās stundas Maida pavadīja kaut kur starp snaudulīgu nomodu un baismīgu sapņu mocītu miegu. Viņas guļvietu norobežoja aizslietņi. Spriežot pēc trokšņiem, kas ieplūda no ārpuses, viņa atradās kādā lielākā slimnīcas palātā.
īsajos možuma un aktivitātes starplaikos Maida domāja, kā pārliecināt ārstu, ka viņa nemelo. Beidzot viņa atcerējās. Vēl juzdamās pārāk vārga, lai celtos kājās, viņa sagaidīja medmāsu, kas brokastīs atnesa plāceņmaizi un tēju, un palūdza savas drēbes; tās viņai bija novilktas un aizstātas ar vienkāršu linu kreklu. Bet pazudis nekas nebija, un jakas kabata Maida atrada meklēto žetonu, kas apliecināja viņas oficiālās cietuma apmeklētājas statusu.