Kad nākamajā dienā doktors Favass ieradās rīta vizītē, viņa pacēla žetonu gaisā un palūdza:
Varbūt jūs būtu tik laipns un palūkotos?
Sākumā viņa izpelnījās tikai piktu skatienu, bet tad ārsts tomēr paņēma žetonu un aplūkoja gravējumu.
- Kas tas ir? viņš noprasīja.
- Si atšķirības zīme liecina, ka es šeit ierados delegācijas sastāvā. Es nemēģināšu vēlreiz jūs pārliecināt, bet būtu pateicīga, ja jūs to varētu pārbaudīt.
Doktors Favass uzmeta Maidai izbrīnītu, bet ari drusku nedrošu skatienu. Paņēmis ķēdi ar piekariņu, viņš aizgāja.
Jau pēc piecām minūtēm viņš bija atpakaļ un apsēdās uz Maidas gultas.
- Laikam man jāatvainojas. Es ļoti nožēloju, ka izturējos tik noraidoši. Kā tad jūs nokļuvāt šādā stāvoklī?
Es labi saprotu, ka jūs man negribējāt ticēt uz vārda. Apzinos arī, ka viss, kas ar mani ir noticis, jums varētu likties stipri apšaubāms.
Nu viņai beidzot bija izdevība nākt klajā ar savu stāstu. Maida pavēstīja, kā viņa nolēma braukt uz Kiberpilsētu Dienvidi, kā viņā nobrieda doma meklēt tēvu un ko viņa šajā nolūkā līdz šim ir darījusi. Viņa stāstīja visu, kā ir, neko nenoklusējot un neizpušķojot. Viņa pati to nespēja izskaidrot, bet kaut kas lika teikt ārstam vistīrāko patiesību.
Maida stāstīja sīki un detalizēti, jaušot, ka doktora Favasa attieksme pret viņu mainās. Beidzot stāsts bija galā.
- Es nožēloju, ka esmu jums likusi nopūlēties, tomēr man gribētos neatlaidīgi lūgt jūs palīdzēt man arī turpmāk. Esmu dzirdējusi, ka esat jau izgādājis dažām sievietēm iespēju aizbēgt no šejienes. Jūs taču saprotat, ka man gribētos ātrāk atgriezties pilsētā. Nedomāju, ka vajadzētu iet oficiālo ceļu. Ej nu sazini, kas notiks, ja majors Galals padzirdēs par notikušo! Es nešaubos, ka aiz tā visa stāv viņš.
Tur jums noteikti ir taisnība. Mums jādabū jūs ārā kaut kā citādi.
Ārsts pagudroja un atrada iespēju.
Parit atkal būs kārtējais brīvdabas uzvedums, kuros piedalās daudzi sargi. Tad izejas tik stingri neapsargā. Tā ir laba izdevība teikt sveikas šai bēdu lejai. Līdz tam jums vajadzētu būt atguvušai spēkus, lai piepūle nav par lielu.
Ārsts uzmeta Maidai vēl vienu pētošu skatienu, tad nolika žetonu uz kastes, kas aizvietoja naktsskapīti, un izgāja no palātas.
Situācija atkal bija mainījusies un šoreiz pat pozitīvā virzienā. No šā brīža Maida juta, ka atgriežas agrākā, viņai tik raksturīgā pašpaļāvība, un manīja arī, ka atlabst miesīgi.
Nākamajā dienā viņa jau bija kājās. Pārliecinājusies, ka tik tiešām atrodas plašā slimnīcas zālē, viņa tūlīt sajuta gultās gulošo sieviešu ziņkāros skatienus. Maida pasteidzās atstāt telpu; doktors Favass bija uzaicinājis viņu pie sevis, lai sīkāk pārrunātu bēgšanas plānu.
Ārsta darbistabā stāvēja tikai dažas vecmodīgas mēbeles, tostarp plats skapis un turku dīvāns; zem kamieļvilnas segas vīdēja gultas veļa. Gar sienām stiepās vienkārši dēļu plaukti, uz kuriem stāvēja sudraba trauki, ornamentāli inkrustētas koka lādītes un dažādas citas lietas, kuru nozīmi Maida ar vienu skatienu neprata noteikt. Ūdenspīpe? Riekstkodis? Turpat viņa pamanīja veselu rindu pudelīšu filigrāni veidotos apvalkos, kurās kādreiz droši vien glabājās parfīms, bet šeit tās, visticamāk, bija noliktas telpas rotāšanai vai piemiņai.
Pamanījis, ka Maida vēro šos priekšmetus, doktors Favass saudzīgi nocēla dažus no plaukta un paskaidroja to nozīmi.
Visa mana mantība, viņš noteica ar smaidu, kas Maidai izskatījās skumīgs.
Jūs šeit ari dzīvojat? Jums nav cita majokļa? Sēdieties taču, ārsts uzaicināja un ielēja tēju mazās glāzēs, kas stāvēja uz sudraba paliktņiem. Jums taisnība: es tiešām no šejienes izeju reti. Bet tas ir garš stāsts.
Varbūt izstāstīsiet? Maida pajautāja.
Viņas attieksme pret ārstu bija pilnīgi mainījusies. Sākumā viņu aizvainoja doktora Favasa noraidošā izturēšanās, bet tagad viņa šo cilvēku vērtēja gluži citādi. Viņai gribējās zināt, kas to šurp atvedis.
īstenībā man jau sen vajadzēja būt mirušam, sacīja sirmais vīrs ar izteiksmīgajām acīm.
Viņš pateica to pavisam rāmi, it kā runa būtu par pilnīgi nesvarīgu sīkumu. Mirkli paklusējis, viņš turpināja:
Kara laikā es biju armijas ārsts. Man gadījās būt tuvuma, kad aviobumba ķēra kādas atomelektrostacijas reaktoru, un, lauzdamies cauri drupām pie ievainotajiem, mēs dabūjām pamatīgu radiācijas devu. Man deva tikai dažus mēnešus, un es mēģināju tos paildzināt ar asins konserviem. Bez tam man injicēja svaigas kaulu smadzenes. Es tomēr nenomiru un esmu dzīvs vēl tagad tas ir brīnums. Bet esmu pilnīgi atkarīgs no asins konserviem un medikamentiem, un esmu sagatavojies tam, ka gals var pienākt jebkuru brīdi.
Tad taču jums vairs nevajadzētu strādāt, Maida ieminējās. Varbūt tieši darbs mani uztur pie dzīvības. Tas sniedz sajūtu, ka esmu vajadzīgs.
Maidu atkal pārņēma sajūta, kas viņai pāris reižu jau bija uzmākušies: viņai bija žēl cilvēku, kuriem karš bija atņēmis dzīves laimi. Viņa labprāt būtu ārstam to pateikusi, bet pietrūka vārdu. Lai gan viņai nez kādēļ šķita, ka cilvēks, pie kura viņa viesojas, ari tāpat to saprot.
Kādu mirkli abi klusēja, tad doktors Favass paskaidroja, kas rītdien darāms, lai Maida izkļūtu brīvībā.
Maidai ierādīja istabiņu, pareizāk teikt, pieliekamo kambari, bet tur bija gulta, un viss pārējais šķita mazsvarīgs. Naktī viņa gulēja nemierīgi, jo atkal un atkal vajadzēja pārdomāt bēgšanas plānu un pārcilāt prātā visas detaļas, kuras doktors Favass bija piekodinājis neaizmirst. Tomēr nakamajā rītā viņa jutās gluži labi, nemanīja nekādu nogurumu un nešaubījās, ka ar visu tiks galā.
Turpmākās stundas šķita velkamies bezgalīgi, un Maidas pacietība tika smagi pārbaudīta. Beidzot tuvojās vakars, un ieradās ārsts, lai sapostu viņu ceļam. Viņš ieveda Maidu garderobē un izvilka no kastes baltu virsvalku.
Sājos uzvedumos iesaista arī mūs, ārstus: mums jānodrošina medicīniskā palīdzība. Galu galā tur rotaļājas ar uguni un šaujamieročiem. Dažkārt neiztiek bez ievainojumiem, un gadās pat tā, ka cieš arī skatītāji teiksim, ja ložu čaulītes ielido tribīnēs. Ir arī apmeklētāji, kurus izrāde iespaido tik stipri, ka noved līdz infarktam. Mēs esam iekārtojuši pirmās palīdzības punktus un turam gatavībā lidlaivas smagāku pacientu pārvešanai uz slimnīcu. Tāpēc man ienāca prātā jūs pārģērbt par sanitāri šādi jūs varēsiet brīvi iekļūt skatītājiem atvēlētajā teritorijā. Tur jums noteikti būs izdevība iejukt starp apmeklētājiem un ar kādu transportlīdzekli atgriezties pilsētā.
Viņš pasniedza Maidai piedurknes apsēju ar Sarkanā Pusmēness simbolu.
Uzvelciet halātu virs savām drēbēm un aplieciet apsēju. Jūs esat gaišmate, uzsieniet arī šo lakatu un paveiciet vairāk uz sejas.
Maida paklausīja. Ārsts viņu vēlreiz nopētīja un apmierināts pamāja.
Nāciet, es iepazīstināšu jūs ar komandu, kas pārjums parūpēsies.
Tā bija maza grupiņa, kas jau gaidīja dežūrtelpā palīgārsts un divas sanitāres.
Šie ļaudis ir pilnīgi uzticami. Ibrāhīms jums paskaidros visu vajadzīgo.
Maida pamāja jaunajam palīgārstam, kurš izskatījās laipns un gudrs.
Varam iet, viņš paziņoja.
Maida pievērsās doktoram Favasam.