Kā man jums atlīdzināt? viņa pajautāja.
Ārsts atmeta ar roku.
Neko jūs man neesat parādā. Vēlu jums veiksmi un panākumus. Un esiet, lūdzu, piesardzīga.
Maida labprāt būtu viņu apskāvusi, bet viņa kolēģu klātbūtnē tas droši vien nebija ieteicams. Tāpēc viņa tikai paspieda tam roku un vēlreiz pateicās. Tad viņa kopā ar pārējiem devās ceļā.
Viņi izgāja no ēkas. Izrādījās, ka tā ir nomaļus stāvoša būve, kas ārēji bija vairāk līdzīga mašīnu angāram, nevis slimnīcai. To apņēma žogs, un, atstājot pagalmu, bija jātiek garām sargpostenim. Tur gan nekādas grūtības neradās laikam viņas apģērbs ir derīga caurlaide. Arī pie tālākajiem posteņiem viss veicās gludi.
Beidzot viņi tuvojās tribīnēm, ko sāka piepildīt skatītāji; šķita, ka lielā izrāde tūlīt sāksies. Zem virsbūvēm bija uzslietas vairākas iekārtu novietnes, no dažām stiepās vadi un caurules, un turpat līdzās stāvēja arī divas minilidlaivas ar Sarkanā Pusmēness simbolu. Atsevišķa eja savienoja lidlaivu stāvvietu ar šauru platformu, no kuras varēja labi pārskatīt arēnu un tribīnes. Tur bija arī sols, uz kura sanitāres nolika savas somas.
Maida piegāja pie margām, kas atdalīja dežūrvietu no apmeklētāju zonas, un pavērās apkārt. Tribīņu ejās drūzmējās aizkavējušies skatītāji, kas mēģināja vēl nokampt labākās vietas. Uz liela projekcijas ekrāna reklamēja dažādas Kiberpilsētas Dienvidi atrakcijas, no skaļruņiem dārdēja mūzika. Izrādei laikam drīz vajadzēja sākties, jo tribīnes pieklusa un gluži kā elektrizēts mākonis skatītāju rindas apņēma saspringtas gaidas.
Tad ekrāns satumsa un apklusa arī mūzika. Dažas sekundes vēl varēja saklausīt izskanošo sarunu murdoņu, tad iestājās pilnīgs klusums. Arī Maida neviļus pievērsa saspringtu skatienu vakara mijkrēslī slīgstošajam laukumam, kuram vajadzēja kļūt par gaidāmā uzveduma skatuvi. No paaugstinājuma, kur viņa stāvēja, varēja saskatīt dažas savstarpēji nožogotas celtnes. Starp tām pacēlās masti ar antenām un kustīgām novērošanas kamerām cietuma butaforija īstas cietumnieku nometnes vidū, tāds pats absurda teātris ka daudz kas, ko piedāvāja tūristiem.
Izrāde sākās ar troksni: līdz šim vēl neskaidri redzamās skatuves vidū izauga uguns kolonna, un mirkli vēlāk skatītāju ausīs ietriecās apdullinošs grāviens. Ugunīgo strūklaku gaismā notikumu arēna kļuva pārskatama visās detaļās, un, kad uguns izkvēloja, to aizstāja neregulārā secībā uzliesmojoši prožektori atbilstoši spēles loģikai tie bija izsludinātās trauksmes sekas, bet akustisko pavadījumu izpildīja spalgas sirēnas. Vienlaikus prožektori izgaismoja skatuvi no saspringtā miera spēji izrautajiem skatītājiem, uz kuriem troksnis un zibšņi iedarbojās kā šoks, tūlīt izraisot vēlamo adrenalīna izplūdi asinīs.
Apakšā bija uzradušies cilvēki, kas dalījās divās grupās, un publika bez pūlēm varēja atšķirt sarkanbalti svītrotos kombinezonos tērptos ieslodzītos no viņu uzraugiem sudraboti melnos formastērpos. Darbojošās personas skraidīja šurpu turpu, apšaudīja savus pretiniekus ar jonu stariem, plaka pie zemes, atkal pielēca kājās un metās uzbrukumā. Gaisu pildīja visos virzienos traucošas gaismas šautru jūklis.
Pamazām sākotnējā haosā iezīmējās kaut kāda kārtība, un uzveduma sižets kļuva skaidrāks: kada ieslodzīto grupa ir sākusi sacelšanos un nocietinās barakā. Viņi sagrābj ķīlniekus un ar to apgrūtina celtnes ieņemšanu. Uzraugu vienība mēģina atbrīvot ķīlniekus, un, samierinoties ar upuriem abās pusēs, tas arī izdodas. Beidzot nocietināto baraku apņem liesmas, un no tām bēgošos sacelšanās dalībniekus sagūsta vai nošauj. Laimīgās beigas atzīmē ar svinīgu dziedāšanu un ordeņu pasniegšanu.
Pašai negribot, Maidai vajadzēja atzīt, ka uzvedums tiešam ir iespaidīgs. Neraugoties uz to, ka prātā bija gluži kas cits, ari viņa nonāca spraigās izrādes varā. Visas norises lejā bija precīzi inscenētas, izskatījās gluži kā filmās redzētās sacelšanās un pilnīgi atbilda publikas gaidām. Dekorācijas radīja reālistisku iespaidu un iesaistīja publiku visās norisēs daudz intensīvāk, nekā to spēja kino vai televīzija. Skatītāji ieelpoja pulvera dūmus, kurus pūta gaisā no tribīņu apakšas, un laiku pa laikam kāds skatuves strādnieks no lidlaivas kaisīja tribīnēs uzsildītus pelnus. Lai kāpinātu līdzdzīvošanas sajūtu vēl vairāk, uz lielā ekrāna demonstrēja iepriekš sagatavotas ainas, kas rādīja atsevišķus cilvēkus tuvplānā. Šādi skatītājus informēja par to, kas it kā risinājās barakas iekšienē, ieslodzīto kamerās, sardzes telpās un gaiteņu labirintos. Vēl svarīgāk bija personificēt varoņus, tiklab labos, kā ļaunos, un tādējādi sniegt publikai iespēju just līdzi vienai vai otrai pusei protams, beigu beigās īpaši uzsvēra pilnvaroto ierēdņu varonību un uzticību savam pienākumam un izrāde beidzās labajam taču jāuzvar ar happy end.
Izrāde bija galā, un sanitārais dienests dabūja iejaukties tikai divreiz: pirmajā gadījumā vajadzēja apārstēt divu skatītāju brūces, kuri bija sastrīdējušies, nespējot sadalīt sēdekļa spilvenu, bet otrajā atveda kādu kundzi, kurai bija uznākusi alerģijas lēkme.
- Tā iedarbojas ķimikālijas, kas imitē pulvera smaku, Ibrāhīms paskaidroja. Tādi gadījumi nav nemaz tik reti, un dažs pat nonāk šoka stāvoklī. Man liekas, ka vaina ir tajā dzīvsudraba krikumā, kas sadegot iztvaiko.
Sieviete saņēma injekciju un drīz atžirga.
Tribīnēs raisījās tipiskais haoss, ar kādu parasti beidzas masu pasākumi. Skatītāji cēlās augšā no savām vietām un drūzmēdamies steidzās uz bušu novietni.
- Šķiet, ir īstais bridis, Maida noteica un jau grasījās vilkt nost sanitāres virsvalku, bet Ibrāhīms viņu aizkavēja.
Palīgārsts stāvēja pie dežūrplatformas margām un kaut ko vēroja. Maida bez īpašām bažām nostājās viņam blakus un mēģināja izsekot viņa skatienam.
- Kas tur ir?
Paskatieties zemāk, uz kāpņu lejgalu… ari tur tālāk…
Viņš pastiepa roku, norādot virzienu. Pirmajā brīdī Maida ievēroja tikai to, ka šajās vietās ļaužu straume palēninās un kustība nav tik raita kā citur.
Apmeklētājus pārbauda… tas ir neparasti… jums derētu mazliet nogaidīt.
Nu ari Maida pamanīja, ka visās šaurākajās vietās stāv kontrolposteņi.
Ko tas varētu nozīmēt? viņa pajautāja.
Es arī nesaprotu, Ibrāhīms atteica. Tomēr būs labāk, ja nedaudz nogaidīsiet.
Spējš uzsauciens turpat aizmugurē atrāva abus no saspringtās tribīņu pētīšanas. Viņi atskatījās, un Maida neviļus pavilka lakatu vairāk uz sejas. Aiz viņiem bija uzradušies divi vīrieši formastērpos policisti.
Viens paspēra soli tuvāk Ibrāhīmam un kaut ko parādīja.
Jūs esat redzējis šo sievieti?
Maida nesaklausīja Ibrāhīma atbildi, jo otrs, izskatā mazliet jaunāks policists jau stāvēja viņai pretim un turēja acu augstumā miniformāta blopskrīnu. Tur bija redzama kāda sieviete. Maidai šķita, ka sirds tūlīt apstāsies… Attēlā bija redzama viņa.
Policists uzmeta viņai nepacietīgu skatienu Maida uztraukumā nebija sadzirdējusi viņa jautājumu, bet bija tik apķērīga, lai pakratītu galvu un nomurminātu kaut ko, kas izklausījās pēc nolieguma. Par laimi, baiļu brīdis neieilga, jo policists pamāja, pagriezās un kopā ar savu kolēģi devās projām.
Kad abi bija nozuduši, Maida pievērsa apjukušu skatienu jaunajam ārstam, bet neizskatījās, ka tam būtu padomā gatavs risinājums.
— Jūs meklē, viņš tikai nočukstēja.
Ko tagad? viņa pajautāja. Agrakais plāns laikam ir jāaizmirst. Eh, nolādēts…
Maida izskatījās tik satriekta, ka Ibrāhīms pienāca klāt un paplikšķināja viņai pa roku.