Nomierinieties, viņš sacīja. Gan jau mēs kaut ko izgudrosim.
Viņš mirkli domāja Maidai tā šķita vesela mūžība.
Oficiālais ceļš tagad atkrīt. Redziet, es biju jau sarūpējis jums caurlaidi.
Viņš izvilka no virsvalka kabatas piespraudi ar gravējumu un piebilda:
Nemanāmi noņēmu alerģijas slimniecei.
Un tagad viņai bus sarežģījumi, Maida ar netīru sirdsapziņu ieminējās.
Nekā tamlīdzīga, Ibrāhīms viņu nomierināja. Mēs viņu jau aizvedām projām, viņa taču nevarēja palikt sev kaitīgajā gaisā.
Viņš vēl brīdi padomāja, un tad viņa seja atplauka.
Man liekas, es zinu, kas jādara. Pavisam vienkārši: no šejienes mēs varam atstāt tribīnes pa atsevišķu izeju. Es iešu līdzi un aizvedīšu jūs līdz vietai, kur ārējais nožogojums ir tikai dzeloņstieple. Ar to es tikšu galā.
Viņš atvēra savu instrumentu somu un paņēma šķēres.
- Ja varam apiet kontrolpunktus… vai tad man nebūtu vienkāršāk pēc tam iejukt starp apmeklētājiem un kopā ar citiem iekāpt busā?
- Es to neieteiktu. Ļoti iespējams, ka kontrolēs arī iekāpjošos.
Mazliet padomājusi, Maida atzina, ka viņam taisnība.
Mums jāiet tūlīt. Ibrāhīms mudināja. Šobrīd vēl valda diezgan liels juceklis, un liela daļa sargu ir norīkoti apmeklētāju izvadīšanai. Tādu izdevību nedrīkst laist garām.
Viņš pateica dažus vārdus abām kolēģēm, kas piekrītoši pamāja, un atkal pievērsās Maidai.
Turieties aiz manis.
Tikmēr jau bija pavisam satumsis, un, kad apgaismotās tribīnes palika aiz muguras, viņus apņēma melna nakts. Šķita, ka Ibrāhīms tomēr labi redz apkārtni, lai gan Maidai pagāja krietns bridis, līdz acis aprada ar tumsu.
Viņi gāja ātri, ceļš bija grubuļains, un piedevām Maidu vēl traucēja platais virsvalks, kuru bija uzvilkusi virs savām rietumnieces drēbēm. Turklāt pa lakata spraugu maz ko varēja redzēt, tomēr
Ibrāhīms vēl aizvien neļāva viņai vilkt nost šos apģērba gabalus. Maida jau bija pavisam nosvīdusi, bet kļuva vēl sliktāk, kad viņi nogriezās sāņus no ceļa un soļoja tālāk pa akmeņainu lauku. Aizvien vairāk sevi lika manīt vārgums, kuru viņa jau gandrīz bija paspējusi aizmirst, un bieži, kad kāja kārtējo reizi aizķērās aiz kāda lielāka akmens un draudēja kritiens, viņa gribēja atmest visam ar roku un padoties. Tomēr viņa ik reizi piespieda sevi izturēt un iet tālāk ja vajadzēs, līdz pat galīgam spēku izsīkumam.
Tad priekšā izauga tumša masa, kas izrādījās dzeloņstiepļu nožogojums. Nelaimīgā kārtā tas nebija vienkāršs žogs, bet divus metrus augsts, cieši samezglots ritulis.
Ibrāhīms lika viņai apstāties un devās aplūkot šķērsli tuvāk. Beidzot viņš piesauca Maidu klāt.
Būtu vislabāk, ja tagad jūs apsēstos un mazliet atvilktu elpu.
Maida labprāt paklausīja šim rīkojumam. Elsdama viņa visā garumā izstiepās kādā mīkstākā vietā, kur pamatni veidoja akmens gruži. Ibrāhīms jau bija paņēmis šķēres un knieba pušu durstīgo stiepļu šķeterējumu.
Juzdamās mazliet labāk, Maida uzslējās sēdus, lai varētu pavērot ārsta darbošanos. Viņu māca šaubas, vai mazās medicīniskās šķēres spēs veikt tādu uzdevumu, bet tas bija brīnums, cik veikli mediķis rīkojās ar savu instrumentu.
Beidzot Ibrāhīms pierausās kājās un, klusi stenēdams, izstaipījās. Viņš pārlaida acis apkārtnei.
- Paldies Dievam, neviena nav, mums izdevies palikt nemanītiem.
Viņš iebāza roku krūšu kabatā un izvilka aploksni.
- Lūk, ņemiet to līdzi. Tā ir slimnīcas izziņa, ka esat tur ārstējusies no triekas. Jums vajadzēs to, lai nokļūtu atpakaļ tūristu kvartālā; uzrādiet arī savu žetonu, tas apliecinās, ka esat delegācijas locekle.
Ibrāhīms bija strādājis gumijas cimdos vājš aizsargs pret dzeloņstiepli, tomēr labāk nekā nekas. Tagad viņš pabāza roku zem apakšējās stiepļu šķeteres un vairākkārt aptina to ar marles saiti. Tad viņš pavilka aiz saites galiem, un šķetere mazliet pacēlās augšup, paverot spraugu virs zemes.
Gulieties uz vēdera, Ibrāhīms pavēlēja, un lieniet cauri. Jums jāiet pa kreisi, tur ir ceļš. Redzat starmešu gaismu? Tas nav tālu. Tur novelciet sanitāres tērpu, lai varētu redzēt, ka esat eiropiete. Apturiet kādu mašīnu, vislabāk privāto.
Jūs domājat, ka tur kāds apstāsies un paņems mani līdzi? Un man nekas nenotiks? Maida jautāja.
Jaunais vīrietis pavērās viņā nedaudz pārmetoši.
- Izpalīdzība pie mums ir augstā godā. Un mani tautieši galvenokārt ir godīgi cilvēki. Jūs varat nešaubīties: kāds jūs noteikti aizvedīs līdz pilsētai, un nebūs ilgi jāgaida.
Maida izbijās, ka aizvainojusi Ibrāhīmu, kurš tik daudz ir riskējis viņas labā. Viņa atvainojās un mēģināja pateikties, bet Ibrāhīms viņu pārtrauca.
- Es darīju to labprāt, galu galā ar jums taču izspēlēja nelāgu joku. Man žēl, ka mūsu zemē jums gadījās piedzīvot kaut ko tādu. Bet tagad pasteidzieties, man ari ir jāatgriežas pie sava darba.
Maidai gribējās vēl ko teikt, bet tad viņa tomēr nogūlās zemē un, liekot lietā kājas un elkoņus, sāka spraukties zem žoga. Pašai par pārsteigumu, tas veicās aši un īpašas grūtības nesagādāja. Tikai piecēlusies kājās, viņa juta, ka atkal ir gluži bez elpas. Viņa mēģināja palūkoties pāri stiepļu nožogojumam, lai pamātu pēdējo sveicienu Ibrāhimam, bet viņš vairs nebija redzams. Vai vajadzētu vēl paturēt mugurā sanitāres tērpu? Baltā krāsa naktī ir redzama tālu. Tāpēc Maida noģērba virsvalku un lakatu un paslēpa tos kādā bedrē. Lai pilnīgi nobēdzinātu tos no acīm, viņa vēl salika virsū akmeņus. Ja tagad viņu tomēr noķertu, aizdomas nedrīkstēja vērsties pret sanitāriem un doktoru Favasu.
Tad Maida sāka soļot caur tuksnesi, kuram vajadzēja aizvest viņu līdz ceļam. Ibrāhīms teica, ka tas nav tālu, un viņa varēja saskatīt mašīnu starmešus. Tā ka mērķis bija acu priekšā, un tas deva speķu. Spēks tiešām bija vajadzīgs, jo iešana šķita nebeidzama, apkārtne aizvien necaurejamāka, un katrs solis vairoja neizsakāmu nogurumu. Sākumā viņa vēl meta acis uz visām pusēm, vērojot, vai tik kāds nedzenas pakaļ, bet tagad skatījās tikai zem kājām, lai nepakluptu. Ja pakritīsi, tad arī paliksi guļam, kaut kur iekšienē čukstēja nedzirdama balss.
Pienāca brīdis, kad bija pārvarēts pēdējais kāpums, un tieši priekšā pavērās ceļš, pa kuru kustējās autobusi, privātās mašīnas, motocikli un ēzeļu vilkti, petrolejas lampu apgaismoti rati. Maida gulēja ceļmalas grāvī un sēca aiz piepūles, bet viņa jutās laimīga. Viņa bija to paveikusi.
Pirmais, kas viņu pamanīja un apstājās, bija kāds vecs vīrs uz motocikla. Maida mēģināja tam paskaidrot situāciju, bet viņš tikai atteica kaut ko arābu valodā un lika saprast, ka nerunā angliski. Viņš norādīja uz aizmugures sēdekli, un tad Maida, turēdamās pie vecā, kas stipri oda pēc tabakas, beidzot iebrauca pilsētā. Vecais bez teikšanas nogādāja viņu līdz kādam caurlaides punktam starp senāko pilsētas daļu un tūristu kvartālu, pagaidīja, kamēr Maida nokāpa no motocikla, un, laipni uzsmaidījis, aizbrauca. Policisti, kurus viņa uzrunāja, visu vērību veltīja futbolam televizora ekrānā, bet jauneklis, kuram viņa, bndi pagaidījusi, beidzot parādīja savu žetonu, laikam tā arī nesaprata, ko Maida mēģina skaidrot, un tikai laipni pamāja, norādot ceļu viņa bija atgriezusies pārsteigumu un brīnumu pilsētā.
Nākamajā dienā Maida nejuta ne mazāko vēlēšanos kaut ko darīt. Viņa vienkārši palika gultā un, manīdama, ka nogurums tomēr atkāpjas un atgriežas pēdējo dienu atmiņas, centās pretoties. Viņa aizvēra acis, gribēja justies nogurusi, gribēja gulēt… un, tā kā kaulos vēl sēdēja milzīgā pārslodze, tiešām aizmiga.