Vēlāk, kad Maidu pamodināja izsalkums, viņa lika minibāram uzgrauzdēt maizes šķēli un apēda to ar zemesriekstu sviestu un akācijas ziedu salātiem. Apspiest mokošās domas vairs neizdevās. Kas viņu gaida turpmāk? No majora vēl aizvien būtu jābīstas?
Bija jau vēla pecpusdiena, kad viņu no haotiskajiem sapņiem izrāva komseta dūkoņa. Ekrānā parādījās Kalīds, kurš ari šoreiz šķita nedrošs un samulsis un apliecināja Maidai, ka kopīgi pavadītās stundas ir viņa mūža skaistākais pārdzīvojums. Viņš atvainojās, ka ģimenisku pienākumu dēļ tik ilgi nav atgādinājis par sevi. Maidai tas bija īsti pa prātam: viņai nebija Kalidam nekas jāmelš par pēdējām četrām dienam, jo stāstīt par savu neizdevušos pasākumu valsts cietumā viņa nekādi negrasījās.
Kalīds neko arī neprašņāja, ko Maida ir darījusi pēdējās dienās, bet turpināja apliecināt viņai savas simpātijas un apbrīnu. Maida klausījās tikai ar vienu ausi un tad tomēr saausījās: Kalīds paziņoja, ka varētu apmierināt viņas vēlēšanos… viņas vēlēšanos… ko viņš ar to domāja? Tad viņa iedomājās, ka laikam ir likusi Kalīdam manīt, cik labprāt vēlētos apskatīt iekšpilsētu. Bet Kalīdam izdevās viņas gaidas pat pārspēt.
Tu dabūsi uzturēšanās atļauju savu ģimenes lietu kārtošanai, viņš pasludināja. Es pārrunāju tavu problēmu ar tēvu. Ģimene galvo par tevi.
Kaut viņa spētu atcerēties, ko īsti ir Kalīdam stāstījusi! Droši vien par tēvu, tas tik un tā vairs nebija paturams noslēpumā. Vai viņa būtu pieminējusi arī plānu?
Mirkli padomājusi, Maida šo iespēju atmeta: tovakar viņa gan bija eiforiskā stāvoklī, tomēr pie skaidras apziņas. Tātad droši vien nebija pamata bažām, atlika tikai priecāties par radušos iespēju tomēr nokļūt Vecpilsētā, un viņa izteica Kalīdam sirsnīgu pateicību.
Tad mēs varētu tikties vēlreiz, Kalīds ieminējās, un Maidai šķita, ka tiešām saklausa viņa balsī ilgas, par kurām viņš pirmīt runāja.
Kāpēc gan ne, Maida nodomāja un, sev par pārsteigumu, atskārta, ka pati priecājas par gaidāmo atkalredzēšanos. Tā tik vēl trūka, lai es šajā zēnā iemīlētos, viņa tūlīt sevi sabāra.
Kalīds aprakstīja dažas ievērojamākās vietas, kuras viņš varētu Maidai Vecpilsētā izrādīt, tostarp bazāru tur viņš gribēja izraudzīties viņai piemiņas dāvanu. Kalīds aizvien vēl tērgāja, kad izsaukuma dūkoņa pieteica kādu, kurš vēlas ar viņu runāt. Tam vajadzēja būt kaut kam svarīgam, jo Kalīds steidzīgi atvainojās un beidza sarunu.
Es piezvanīšu, tiklīdz būs zināms kas vairāk, viņš piemetināja un atvienojās.
PĒC ILGĀKA LAIKA vecais un jaunais atkal bija aizjājuši līdz kāpām. Viņi atstāja savus kamieļus lejā un devās augšup pa nogāzi kājām. Vecajam iešana nevedās, viņš vairākkārt apstājās atvilkt elpu un tikai palēnam tika uz priekšu pa smiltīm, kas nemitīgi bruka un slīdēja lejup. Jaunais, kuru urdīja ziņkāre, to pat nemanīja, viņš kustējās veikli un ātri, gluži kā lidinoties virs smiltīm un tās pat neskarot. Ticis augšā, viņš nekavējoties atkal pievērsa skatienu pilsētai, kura to vienlīdz valdzināja un biedēja. Debesu tālumā uznira sudraboti mirdzoša ripa, kas tuvojās pilsētai un, to sasniegusi, uz brīdi sastinga gaisā. Tad ta šķietami gausi sāk slīgt lejup, līdz nozuda kaut kur aiz pelēkas dīvaina izskata celtņu sienas.
Vecais tikai tagad sasniedza kāpas virsotni. Viņš noslīga smiltīs blakus jaunajam un nosodoši noskatījās, kā tas izvelk no plecā uzkārtās somas binokli un pavērš tā stiklus pret savas ziņkāres un nemiera serdi.
Kāpēc tev vajag šo priekšmetu? vecais noprasīja. Tavas acis nav gana gaišas, lai raudzītos tālumā?
- Tās ir gaišas, jaunais atbildēja, bet tās nav gana gaišas, lai pievilktu tālumu tik tuvu, cik tas iespējams ar šiem stikliem.
- Tā ir svešinieku manta, vecais nomurmināja, lai gan sen zināja, ka šis arguments vairs nelīdz.
Jo jaunais skaidri zināja, no kurienes radies binoklis: viņi to atrada apslēptā ieroču noliktavā, kas bija palikusi no pēdējā kara, kopā ar mašīnpistolēm, mīnām, granātām un dūmu ģeneratoriem, kurus viņi ieslēdza katru reizi, kad devās uz šejieni. Tā viņi radīja miglas mākoņus, kas izlūkgājienos piesedza viņus un neļāva pamanīt arī no lidmašīnām.
Nu jaunais pavērsa seju pret veco un cieši ieskatījās tam acīs.
- Viņi ir gudrāki, viņi zina vairak par mums, viņš pateica, un tas izklausījās pēc pārmetuma.
Vecais pakratīja galvu.
- Arī viņi nezina vairāk par mums. Paskaties taču, kā viņi izmanto savas zināšanas, paskaties, par ko ir kļuvusi senā pilsēta! Viņiem nav ne jausmas par likumiem, kuriem paklausot cilvēkam jāveido sava dzīve. Mēs turpretim to zinām. Mēs zinām, kas tiešām ir svarīgs, lai dzīvotu dzīvi, kā pieklājas.
- Viņi izvilka naftu no zemes, no šīs neauglīgās zemes, ko apdzīvoja tikai nabadzīgi gani, un ar to radīja bagātības. Viņi zina, kā izvilkt ūdeni no avotiem, pat ja tie sen jau ir izsīkuši, un ar to iegūt plaukstošus dārzus. Viņi…
Jaunā skatiens atkal pievērsās tālienei, kur tagad debesīs pacēlās sudrabota ripa, neilgu brīdi slīpi karājās gaisā un tad elegantā lokā aiztrauca uz ziemeļrietumiem. Viņi prot pat atrauties no zemes, viņi prot lidot.
- Un ko tas dod? vecais atkal iebilda. Mēs vienkārši zinām citas lietas, kuras viņi nezina. Tu domā, viņi prot atšķirt trīsdesmit septiņas smilšu krāsas? Tu domā, viņi noteiks kamieļa vecumu pēc tā smakas?
- Bet ko mums līdzēs prasme noteikt kamieļa vecumu pēc smakas, ja mūsu kamieļi nobeigsies aiz slāpēm?
Jaunais tagad jau bija par dažiem gadiem paaudzies un nevarēja vairs izlikties neredzam, ka viņam par dažām lietām ir pašam savas domas.
- Vai tad tu nemani, ka svešinieku zināšanas ir noziedzīgas? Visur, kur viņi tās izmanto, tās tikai noved postā. Vai tad naftu viņi izmantoja, lai visiem no tās tiek labums? Dažos gadu desmitos krājumi bija cauri, un nabadzība kļuva vēl lielāka nekā pirms tam. Vai tad tu nezini, ko viņi dara ar ūdeni?Jā gan, viņi to izvelk no dziļumiem, kādus mes neprotam aizsniegt, bet tad viņi ūdeni iznieko. Viņi to izsmeļ tik lielos daudzumos, ka izsīkst pat mūsu avoti, un beigās ūdens vairs nebūs vispār ne viņiem, ne mums. Ko tas līdz, ka viņi prot lidot ? Cilvēks nav putns. Cilvēkam jāstāv uz zemes. Cilvēkam nevajag tādu zināšanu, kas viņu tikai dzen pazušanā.
Jaunais atskatījās, lai noskaidrotu, vai vecais, viņa paraugs un skolotājs, ir sadusmojies… Bet vecā sejā varēja saskatīt tikai tādas kā skumjas. Tāpēc jaunais saņēma visu drosmi un pateica, ko viņš domā:
- Dievs devis mums acis, ar kurām būs redzēt, un ausis, ar kurām būs dzirdēt. Un vēl viņš ir devis mums prātu, lai mēs varam domāt un vairot zināšanas. Vai tad tas nebūtu viņa gara izmantot zināšanas, lai pieaugtu cilvēku labklājība?
Tā bija pirmā reize, kad viņš uzdrīkstējās tik apņēmīgi apstrīdēt veco, un, tiklīdz tas bija noticis, viņš izbijās par savu pārdrošību un savu netaktiskumu.
Vecais neatbildēja. Ar savām pēdējos gados satumsušajām acīm viņš lūkojās nenosakāmos tālumos, laikam saskatot tur kaut ko tādu, kas visiem pārējiem palika neredzams. Bet viņš klusēja. Viņš nebeidza klusēt arī tad, kad viņi beidzot devās atpakaļceļā.
4
Atkal nakts klusumu pāršķēla griezīga svilpe, un, kā vienmēr, kad izziņoja trauksmi, desmit vidējā komandsastāva virsniekiem bija tikai piecas minūtes laika, lai nonāktu savās vietās un iepazītos ar situāciju. Ari šoreiz viss grozījās ap to pašu, vienmēr no jauna veicamo uzdevumu: ēku un ēku kompleksu ieņemšana, akcija, kuru šoreiz apgrūtināja nosacījums, ka jādarbojas ar gāzi saindētā apvidu. Vingrinājums ka parasti notika sporta zālē, un Gorijam vajadzēja stipri pasteigties, lai ierastos tur pirms kareivjiem, kurus viņš komandēja. Holoekrāns jau mirgoja, un nu arī uznira dekorācijas, kuru fonā tika imitēta kaujas darbība. Tas bija gruvešu lauks, sadrupušu ķieģeļu kaudzes, bumbu krāteri, dubļu paltis, vietumis ari lielākas mūru atliekas, un pari tam visam virmoja dzeltenzaļi miglas vāli ienaidnieka palaistā gāze. Sākotnēji tas nozīmēja tikai to, ka kareivjiem un vienību komandieriem jāuzvelk gāzmaskas.