Fahims, kurš veidoja mācību programmas, bija darījis visu, lai radītu pēc iespējas patiesāku iespaidu. Dekorācijas bija kustīgas, un perspektīvu maiņu noteica tas, ko kareivji darīja uz savām trapeces formā veidotajām pamatņu plātnēm. Sis plātnes, tāpat kā zālienu, klāja sensoru stari, un kareivji varēja uz tām stāvēt, skriet un vajadzības gadījumā, piemēram, šaujot, pietupties. Atkāpties gan bija aizliegts, un nedrīkstēja ari skart zemi ārpus plātnes. Priekšā hologrāfiski izauga aizvien jauni un jauni ienaidnieki, kas vērsa pret uzbrucējiem visus iespējamos ieročus, un galvenais bija tos izsist no ierindas, iekams tie paspēj izšaut. Ari kareivju trāpīgumu pārbaudīja automātiski ja bija tēmēts labi, ienaidnieks nogāzās vai ari tika saplosīts gaisā, turpretim, ja kareivis rīkojās gausi, trāpīja pretinieks, un tas izpaudās strāvas triecienā, kuru ķivere raidīja tieši galvā un kurš reizumis bija tik spēcīgs, ka kareivis zaudēja samaņu.
Vienību komandieriem, tātad arī Gorijam un Bastanam, vajadzēja vadīt kaujas darbību un gādāt, lai uzbrukums būtu koordinēts un mērķtiecīgs. Viņi izkliedza savas komandas mikrofonā, un padotie uztvēra tās caur ķiverēs iemontētiem skaļruņiem. Arī viņus apdraudēja ienaidnieka uguns, turklāt strāvas triecienus viņi varēja saņemt ari par kaujas darbību neizdošanos.
Gāzmaskas bija papildu nejaucība, kas apgrūtināja saprašanos ne mazāk kā parastais kaujas troksnis. Pamatos situācija bija nevainojami modelēta skaņu fons vien spētu galīgi pārbiedēt tādu, kurš pie tā nav pieradis. Ļaunākais tomēr bija apgrūtinātā elpošana, un jau pēc dažām minūtēm visi šie viri, kuri ar pilnu pašatdevi izcīnīja rēgaino un tomēr tik īsteno kauju, jau bija slapji no sviedriem un sēkdami kampa gaisu.
Vingrinājumi bieži turpinājās ilgāk par divdesmit četrām stundām, un ari tas bija līdzeklis, kurš, neraugoties uz ārkārtīgi ierobežotajiem nosacījumiem, ļāva imitēt situāciju pēc iespējas reālistiskāk. Tie prasīja no dalībniekiem visu līdz pēdējam, bet vai tāpēc tie bija reālistiski? Tā Gorijs sev jautāja nedaudzajos atpūtas brīžos. Bet varbūt tas nemaz nebija tik svarīgi; galvenais bija, lai visi dalībnieki gūtu simtprocentīgu pārliecību par savu pārākumu. Tāda pārliecību viņos, protams, īpaši nostiprinājās, ja manevru uzdevums bija veikts atbilstoši visām prasībām. Ar laiku tas izdevās aizvien biežāk, un tagad viņu sagatavotība bija nevainojama.
Normālos apstākļos Gorijs arī šoreiz būtu apmierināts ar iznākumu, bet tagad uzmācās dīvainas šaubas. Jebkurā modelēšanā apkārtējos nosacījumus var izraudzīties tādus, lai uzrādītais rezultāts būtu labs vai slikts, un tādēļ pašapmierinātība, kurai viņš jau gandrīz bija ļāvies, nebija nekas vairāk kā pašapmāns. Tieši tas efekts, pēc kura modelētāji tiecās: pārliecība, ka esi labākais, liek tev bez svārstīšanās mesties cīniņā.
Pirmo reizi savā neilgajā, galēji reducētu apstākļu izkārtotajā dzīvē Gorijs izjuta šaubas. Ja ienaidnieks savu karaspēku lai arī varbūt ar citādiem līdzekļiem audzina tādā pašā garā, tad, apsverot visu ar vēsu prātu, nav tāda labākā, kuram uzvara būtu nodrošināta, un viss tiešām ir atkarīgs no ārējiem nosacījumiem, no skaitliskā pārsvara, labākiem ieročiem un ārējo nosacījumu pārzināšanas. Un te nu atkal radās jautājums: vai šādi vingrinājumi kā nupat veiktie nav pārāk atrauti no reālajiem nosacījumiem?
Šādas domas Gorijam agrāk bija pilnīgi svešas, un, to aptvēris, viņš apjukumā konstatēja, ka viņa pārliecības celtne ir sākusi grīļoties. Viņš izjuta gluži vai žēlumu, it kā grasītos zust kaut kas neatgūstams it kā zeme slīdētu projām no kāju apakšas. Un tomēr viņš ne par kādu cenu nepiekristu piedāvājumam padarīt viņa nostājas maiņu par nenotikušu.
Šādos apstākļos atlika tikai paciesties līdz brīdim, kad atkal radīsies iespēja aprunāties ar Bastanu. Varbūt arī Bastans ir nogājis tādu pašu ceļu kā viņš? Varbūt ari Bastans ir pārliecināts, ka situācijā, kadu radījis viltotais testaments, noteikti ir kaut kas jādara?
Pēc astoņpadsmit stundu ilgās mācību kaujas Gorijs jutās pilnīgi nokausēts un tikai nopriecājās, ka paspējis medikamentu noliktavā dabūt Bastana ieteikto taukkrēmu, jo tā nu gan nebūtu nekāda izprieca pavadīt nakti uz ķeblīša vai sausā silē, kad pierasts gulēt, ļaujoties šķīduma cēlējspēkam. Jau apgūlies ķermeņa temperatūrai pielāgotajā šķidrumā, viņš iedomājās, vai sirdsapziņas pārmetumi, kas viņu mocīja, vispār ļaus aizmigt, bet nepagāja ne minūte, kad viņš jau. iegrima dziļā bezsapņu miegā, kas līdzinājās bezsamaņai.
Nākamajā rītā pēc manevru analīzes, kurā piedalījās viss komandējošais sastāvs, abi draugi beidzot atrada laiku sarunai. Atkal viņi sēdēja Bastana kabīnē un bija veikuši visus pasākumus, lai novērstu noklausīšanos.
Gorijs atgriezās pie komandpunktā piedzīvotā un pabeidza savu stāstu:
- Tu padomā tikai, mēs esam kosmiskajā stacijā!
Tomēr, jau izrunājot šos vārdus, piezagās šaubas pietika kaut vai ieraudzīt Bastana sejas izteiksmi. Tajā vīdēja līdzjūtīgs izsmiekls.
Kā tad rodas smaguma spēks? Bastans apjautājās.
- Es redzēju daļu korpusa, tur ir gredzens, kurš griežas ap asi. Centrbēdzes spēks varētu…
Eh, izbeidz, centrbēdzes spēks… Rotējošā ķermenī rodas ne tikai centrbēdzes spēks, bet arī spēki, kas vērsti perpendikulāri pret rotācijas asi. Tie manāmi, tikai izkustoties no rotācijas virziena. Tu kādreiz esi'manījis tādus spēkus?
- Nē, Gorijs vilcinādamies atbildēja.
Viņš mirkli padomāja.
Atzīsties, tu jau agrāk esi prātojis par šo problēmu.
Bastans nedaudz pašapmierināti pamāja.
- Dabiski. Ja galva strādā, tad taču šāda'iespēja pavīd. Bet tā nav īstā.
- Ko tad tu izgudroji? Nu saki reiz beidzot!
Bastans tomēr vēl nesteidzās ar atbildi, laikam gribēdams uzkurināt Gorija nepacietību. Tad viņš paziņoja:
- Mēs atrodamies pazemē, tas ir vienīgais saprātīgais izskaidrojums.
Kāpēc tu tā domā?
- Ir vairākas pazīmes. Temperatūra visu gadu ir konstanta tas vien jau liek domāt par zemes iekšieni. Es varu tev pateikt pat precīzāk: mēs nevaram būt pārāk dziļi, jo gaiss, kuru elpojam, ir svaigs, un to pašu var sacīt par ūdeni. Turklāt mēs atrodamies ne pārāk tālu no ekvatora, jo mums nav nekādas apkures un gaisu nepārprotami dzesē tas ir vēsāks par sienām, pats vari pārliecināties.
Šķita, ka Gorijs ir zaudējis valodu. Tikai pēc laba brīža viņš pajautāja:
Un ko tu teiksi par to, ko es redzēju komandpunktā?
Ko es tur varu teikt? Varbūt Edriss patiešām ir kļuvis tik senils, ka vairs neatšķir patiesību no pasakām. Man gan šķiet ticamāk, ka viņš tevi tur izvazāja aiz deguna un tagad ķiķina saujā, ka viņam tik labi tas izdevies.