Kāpēc tu man to neteici agrāk… to, ko tu esi izprātojis?
Un kāpēc man būtu vajadzējis tev teikt, ja šādi jautājumi ir sākuši tevi interesēt tikai pirms pāris dienām? No mūsu misijas viedokļa ir ari gaužām mazsvarīgi, kur mēs atrodamies. Būtiskais ir tā pilsēta, kas mums jāiekaro, un, kad būs pienācis īstais bridis, mūs izlaidīs no šā pagraba. Lai kas arī slēptos aiz visa šā pasākuma, es jau tagad ar prieku gaidu, kad beidzot tikšu no šejienes ārā un varēšu apskatīt plašāku pasauli.
Gorijs nespēja saprast drauga vienaldzību.
Vai tad tu negribi zināt, par ko šeit īstenībā ir runa? Lai to saprastu, mums kaut kas jāzina par savu pagātni.
- Gan jau mēs uzzināsim to savlaicīgi. Es pieņemu, ka mūsu atmiņas blokādi atcels, tiklīdz būs tāda vajadzība. Tad arī noskaidrosies, kas bijis pagātnē. Bet vai tad tas ir tik svarīgi? Svarīgi taču ir tikai tas, kas mūs sagaida nākotnē.
Man šķiet, ka tu tomēr kaut ko aizmirsti, Gorijs pateica, un viņš pateica to tik nopietni, ka Bastans izbrīnā pacēla skatienu. Ja mēs nezinām visus apstākļus, tad arī nevaram izvērtēt, vai tas, ko šeit no mums gaida, ir pareizi: pilsētas iekarošana, tās sagraušana un kauja, kurā labajam jāgūst uzvara. Tas viss varētu būt ari aplamība, maldi vai ārprātīga ideja, kas visus mūs iedzīs postā.
Pēc brīža Bastans atbildēja:
- Tur tev, man liekas, varētu būt pat taisnība.
Turpmākajās dienās Gorijam un Bastanam neradās lielāka iespēja iztirzāt visu to jautājumu gūzmu, kas tagad nedeva viņiem mieru. Bet ari nedaudzie iestarpinātie vārdi, dažas frāzes, kuras izdevās pārmīt ēdamzālē vai ceļā uz viņu parastajām dienesta vietām, kur bija jāpilda dienas režīma uzliktie pienākumi, stiprināja viņu gribu nekad nebūt padevīgiem rīkiem, kurus iespējams ļaunprātīgi izmantot, lai īstenotu šaubīgas pretenzijas uz varu.
Vidējā posma komandieri nupat bija saņēmuši jaunas direktīvas. Pēkšņi par svarīgāko dienas režīma daļu kļuva teorētiskās nodarbības, fiziskie vingrinājumi un kaujas mācības kopā ar kareivjiem atkāpās dibenplānā.
Desmit vidējā komandējošā sastāva virsnieki tagad augām dienām apguva un nostiprināja jaunās zināšanas, pat pusdienas pārtraukums, kurš vienlaikus skaitījās arī atpūta, tika saīsināts divas reizes.
Uzkrītošākais bija tas, ka mācību stundās viņi pirmo reizi kaut ko uzzināja arī par to notikumu priekšvēsturi, kuri bija noveduši līdz viņu pašreizējai situācijai, un sāka kaut nedaudz saprast šo to, kas agrāk bija jāpieņem kā aksioma.
Neraugoties uz intensīvo slodzi, Bastans un Gorijs joprojām turpināja savu slepeno noklausīšanās kampaņu, turklāt pastāvīgi atrada iespēju noklausīties jaunākos arhīva ierakstus. Līdz šim viņi nebija uzzinājuši neko tādu, kas varētu izraisīt lielāku interesi, bet tad kādu vakaru Bastans ieskatījās Gorija kabīnē un deva zīmi, ka uzradies ieraksts, ko būtu vērts paklausīties. Bija gan sācies naktsmiera laiks, un viņi nedrīkstēja atstāt savas guļvietas, bet ziņkāre pārspēja visas šaubas, un Gorijs sekoja Bastanam uz viņa darba kabīni.
Sede nr. 1266
Piedalās: Kāsims, Hāriss, Arefs, Fahims, Zakijs un Edriss (viesis)
Automātiski sastādīts protokols
Kāsims: Es atklāju manis sasaukto ārkārtas sēdi. Visi padomes locekļi ir ieradušies. īpaši vēlos sveikt Edrisu, kurš šajā sēdē piedalās tādēļ, ka izskatāmais jautājums tiešām ir svarīgs. Mūsu apspriedes pamatā ir Zakija ziņojums. Lūdzu, Zakij.
Zakijs: Tehniskās iekārtas, par kuru darbību esmu atbildīgs, nodrošina mūs ari ar ūdeni. Līdz šim nav bijis nekāda iemesla reklamācijām. Plutonija baterijas darbinātais sūknis, kuru savulaik uzstādīja ārzemju speciālists, darbojās nevainojami. Šad tad gan radās neizbēgami traucējumi, kas uz neilgu laiku lika izslēgt sūkni, bet tos vienmēr bez grūtībām varēja novērst…
Arefs: Kādi bija šie traucējumi? Varbūt tie radās nepietiekami rūpīgas uzraudzības vai pat apzinātas pienākuma nepildīšanas dēļ?
Zakijs: Nekā tamlīdzīga. Visbiežāk tās bija kaļķa nogulsnes ūdens izteces vietās cauruļu galos. Dažas reizes ir mainīti attīrīšanas sistēmas filtri, bet tie mums ir pietiekamā krājumā…
Hāriss: Kas galu galā īsti ir lēcies?
Zakijs: Krīt ūdens kvalitāte. Pieaug sēra un fosfora sāļu daudzums, un aizvien biežāk duļķes aizķepē sietus. Bet sliktākais ir tas, ka sarūk ieguves apjoms. Aizvien biežāk caurules aizsprosto gaisa burbuļi, un tad ūdens padeve uz laiku pārtrūkst. Šie neveiksmes periodi kļūst aizvien ilgāki.
Arefs: Līdz šim mēs to neesam manījuši.
Zakijs: Mums ir liels ūdens rezervuārs, kas ļautu iztikt bez piegādes vairākas nedēļas… pat ilgāk, ja ierobežosim patēriņu. Bet kaut kad netālā nākotnē tas būs tukšs.
Kāsims: Cik ilgi mēs varam iztikt?
Zakijs: Augstākais, trīs mēnešus, ja būsim ārkārtīgi taupīgi.
Arefs: Un kas būs pēc tam?
Zakijs: Ko te lai saka? Mums vajag ūdeni. Un mēs esam atkarīgi no piegādes. Citas iespējas nav.
Kāsims: Tas izšķiroši maina situāciju. Tas spiež mūs rīkoties. Neviens taču nevar pateikt, cik ilgi vēl vispār varēsim kaut ko izsūknēt.
Hāriss: Es domāju tāpat. Mums nav citas iespējas kā tikai rīkoties.
Kāsims: Mēs plānojām savu akciju pēc gada. Bet kas mums liedz uzbrukt agrāk? Ja nekavējoties sāksim pēdējos sagatavošanās darbus, par ūdeni nebūs jāraizējas.
Hāriss: Nekas mūs nekavē iesniegt ultimātu tūlīt.
Zakijs: Man liekas, ka šajos apsvērumos mēs aizmirstam kaut ko būtisku. Pilsēta iegūst ūdeni no tiem pašiem slāņiem kā mēs.
Hāriss: Kas no tā izriet?
Zakijs: Lai tiktu pie ūdens, mēs pieslēdzāmies pilsētas ūdensvadam. Tur ūdens tiek patērēts tādos daudzumos, ka mūsu tiesu neviens pat nemana. Bet līdz ar to mūsu problēma ir arī pilsētas problēma: kad mums vairs nebūs ūdens, arī tie augšā būs sausā.
Hāriss: Kā tas var ietekmēt mūsu plānu?
Kāsims: Kas mums tur vispār par daļu?
Hāriss: Šī jaunā situācija ir mums pat izdevīga: pilsēta tagad ir divkārši apdraudēta. Ūdens trūkums apgrūtinās tās aizsardzību.
Arefs: Bet mūsu uzbrukumu tāpat.
Hāriss: Jāšaubās vispār, vai tagad ir jēga lietot spridzekļus. Situācija taču paver mums iespēju pārņemt pilsētu savās rokās bez postījumiem Ja iedzīvotājus nevarēs nodrošināt ar ūdeni, viņus vajadzēs izvest no pilsētas. Veiksmes gadījumā mums tikai jānogaida, līdz tie būs evakuēti, un tad mēs ieņemsim pilsētu bez spēka lietošanas.
Edriss: Pilsēta jāsagrauj!
Hariss: Arī tad, ja bez tā var iztikt?
Edriss: Es izsaku sašutumu, ka šāda ideja vispār ir radusies. Tā ir nodevība pret mūsu ticību, pret mūsu pārliecību. Divdesmit gadus mēs esam cietušies un gaidījuši brīdi, kad varēsim īstenot savu plānu. Visus spēkus mēs esam ziedojuši šim mērķim.
Hāriss: Mūsu mērķis ir pārņemt varu pilsētā, nevis sagraut visu…
Edriss: Mūsu mērķis ir sodīt! Mūsu mērķis ir atriebība! Mūsu ienaidniekiem, kuri tik ilgi ir laupījuši mums dzimteni, jātop iznīcinātiem.
Hāriss: Bet ultimāts…
Kāsims: Es vienmēr esmu bijis pret tādu ultimātu. Un šobrīd jo vairāk. Tā mēs tikai zaudēsim vērtīgo laiku un palīdzēsim pretiniekam organizēt aizsardzību. Nē, mums jāuzbruk bez ultimāta, tā ir ,abākā metode. Visas citas var atņemt mums uzvaru.
Arefs: Es domāju gluži tāpat. Tie, kas tur tagad ir augšā, nav pelnījuši nekādu saudzību. Viņi ir sabiedrojušies ar mūsu ienaidnieku, viņi ir ienaidnieka rokaspuiši un mūsu tautas nodevēji.