Kāsims: Mums vajadzīgs jauns sākums. Un tāpēc mums iepriekš viss jāsagrauj. Tā bijām apņēmušies. Un tā arī darīsim.
Hāriss: Ko mēs iesāksim ar pilsētu, kuras avoti ir izsīkuši? Ar pilsētu, kurā nav ūdens?
Fahims: Būs vienkārši jāurbj dziļāk. Bet tas ir otršķirīgs jautājums. Vispirms mums jāpārvērš pilsēta pīšļos un pelnos. Kad būsim uzvarējuši, gan jau laiks rādīs pareizo ceļu, pa kuru jāiet, lai paveiktu visu, kas vajadzīgs. Tāds ir mans uzskats.
Hāriss: Mēs sāksim visu no gala un būvēsim pilnīgi jaunu pilsētu. No visām pasaules malām atgriezīsies mūsu tautieši un palīdzēs jauncelsmes darbos. Tiklīdz svešinieki būs padzīti, dzīve uzreiz ies uz augšu.
Kāsims: Gluži manas domas. Un tādēļ es pavēlu bez kavēšanās sākt konkrētos trieciena priekšdarbus atbilstoši sākotnējam plānam. Zem pilsētas izvietotie lādiņi tiks uzspridzināti. Tu, Zakij, vari vairs neuztraukties par ūdeni. Mēs nepaliksim šeit ilgi, un tikmēr rezervuāra krājumu pietiks. No šā brīža tu esi atbildīgs par spridzekļiem. Cik laika tev vajadzēs?
Zakijs: Vispirms ir jāpārliecinās, ka savienojumu vadi nav bojāti. Bet mēs visu laiku esam tos pārbaudījuši reizi trīs mēnešos, un līdz šim vienmēr viss bijis kārtībā. Es tikšu galā pāris stundās.
Kasims: Labi. CikMaika mums vajag pārejiem sagatavošanas darbiem? Kā ir ar kaujas inventāru?
Zakijs: Atliek tikai nokomplektēt kareivju uzkabi un izsniegt ieročus. Viss ir vislabākajā kārtībā, un vairāk par dienu tas neprasīs.
Kāsims: Kas sakāms par personālo sastāvu?
Fahims: Ierindnieki jau sen ir pilnā kaujas gatavībā. Tomēr es ieteiktu vēlreiz izmēģināt pirmo uzbrukuma fāzi realitātei atbilstošos apstākļos. Mazliet vairāk laika vajadzēs, lai sniegtu vidējā posma komandieriem fona informāciju par pašreizējo situāciju, kas palīdzēs viņiem pieņemt noderīgākus lēmumus. Tā kā drošības apsvērumu dēļ viņiem šādas zināšanas līdz šim nav sniegtas, tagad ir jāievieš īss, koncentrēts mācību kurss, kuru gan esam jau sākuši: viņi uzzinās šo to par pilsētas vēsturi, iedzīvotājiem, arī par pēdējo karu un tā tālāk. Sākotnēji mēs paredzējām tam astoņas nedēļas, bet, ja nepieciešams, varam iekļauties arī sešās.
Edriss: Muļķības, tik daudz laika mums nav. Arī virsniekiem jāzina tikai tas, pret ko viņiem jācīnās un kā vislabāk padarīt pretinieku nekaitīgu. Ja viņiem galvās nebūs lieka balasta, viņi cīnīsies labāk. Fahim, tev jāizstrādā saīsināta programma. Skološanai es dodu tev divas nedēļas. Tad lieki vairs nezaudēsim laiku nekāda ultimāta un uzspridzināsim bumbas. Pirmo triecienu dos fugasa bumbas, kas sagraus ēkas. Pēc trim minūtēm šķembu bumbas nopļaus visus, kas vēl kustēsies starp drupām. Un vēl pēc trim minūtēm iedarbināsim termīta lādiņus, lai sadedzinātu visu, kas nav no akmens un tērauda.
Hāriss: Tā mēs iznīcināsim visu, kas vēlāk mums pašiem būs akūti vajadzīgs…
Edriss: Tā rīkoties liek jau higiēnas apsvērumi vien. Šādi tiks dezinficēta apkārtne. Padomā taču par līķiem! Kad spridzekļi un degbumbas būs savu paveikušas, mums vajadzēs tikai pagaidīt, lai nodziest ugunsgrēki. Tas varētu ilgt trīs nedēļas, un tad atbrīvošanas diena būs klāt. Mēs atvērsim sagatavotās lūkas, izkāpsim un iesoļosim. Pēc tam es lemšu, kam jānotiek tālāk. Tagad vairs nav ko runāt. Pie darba!
Kasims: Pasludinu sēdi par slēgtu.
Dzirdētais padarīja Goriju un Bastanu pavisam domīgus. Bija grūti piespiest sevi atgriezties guļamtelpās, un viņi lūkoja saprast, ko nupat ir uzzinājuši.
Visvairāk es brīnos par to, ka viņiem nav vienota viedokļa. Man šķita, ka viss ir sen nolemts līdz pēdējam sīkumam, Bastans iesāka.
Gorijs pamāja.
Viņi pieminēja ultimātu. Vieniem tā ir pavisam formāla lieta, bez kuras var arī iztikt, bet citi saskata tajā iespēju sasniegt mērķi bez pilsētas sagraušanas.
Edrisam pastāv tikai pirmais ceļš. Viņam līdzeklis kļuvis par mērķi. Viņam ir vienaldzīgi, kas notiks pēc tam.
Varbūt tur vainīgs viņa vecums? Ko tad viņš iegūs no mierīga risinājuma? Man liekas, viņš alkst pēc atmaksas. Vai pat vēl vairāk: viņš saskata tajā visā kaut kādu augstāku zīmi, simbolisku aktu. Tas ari divdesmit gadus viņam ir devis sparu. Un tagad viņš domā, ka beidzot ir sagaidījis savu stundu.
Arī pārējiem bija jāgaida divdesmit gadi.
Jā, bet pārējiem tātad arī mums tas, kam jānotiek, nozīmē nevis galu, bet sākumu kaut kam jaunam. Un tad gan derētu labi apdomāt savas rīcības sekas.
Ir divas grupas, kas pārstāv dažādus viedokļus. Man šķiet, Hāriss un Zakijs ar saviem mērenajiem uzskatiem ir mazākumā. Viņiem nav izredžu panākt savu.
Droši vien arī Gābers izšķirtos par piesardzīgāku ceļu, bet
viņš…
Viņu diskusija spēji aprāvās: durvīs stāvēja Hāriss, un tagad runāja viņš.
- Es dzirdēju jūsu sarunas pēdējo daļu. Jūs esat izcili nepiesardzīgi. Tikpat labi jūs varēja noklausīties kāds cits. Jau tā jūs ar savu vieglprātību esat izraisījuši aizdomas. Nāciet, man ar jums jārunā.
Abi draugi bija tik apjukuši, ka nezināja, ko sacīt. Viņi bez ierunām sekoja vecākajam. Tas ieveda viņus gaiteņa atzarā, kur bija izvietotas tehniskās iekārtas, un atvēra kādas durvis, aiz kurām griezās liels spara rats.
- Šeit mēs esam drošībā, Hāriss paziņoja.
Viņš atslējās pret sienu un lika abiem apsēsties uz kādas lielākas kastes.
Es jūs uzmeklēju, jo vēlos kaut ko pateikt, Hāriss iesāka.
Kopš tu uzradies manā istabā, viņš vērsās pie Gorija, es tevi novēroju. Tu un tavs draugs esat pārkāpuši veselu rindu priekšrakstu, un tas ir jo dīvaināk tāpēc, ka visi jūs slepeni tiekat pakļauti psihogēnu vielu iedarbībai, kas mazina pašiniciatīvu un līdz ar to veicina paklausību.
Gorijs gribēja kaut ko iespraust, bet Hāriss ar skatienu pavēlēja tam klusēt.
Es runāšu īsi, detaļas tagad nav svarīgas. Skaidri un gaiši, es jūtu, ka man draud briesmas. Jau toreiz, kad runājām par Gābera pēdējās gribas viltošanu, es nopratu, ka lieta nav tīra. Vēl dienu iepriekš Gābers man teica, ka iecels par savu pēcteci mani. Es gan nezināju, kā tieši šī krāpšana notikusi. Tikai tu, Gorij, man atvēri acis.
- Tas bija Bastans, kurš saprata, Gorijs izmeta, bet Hāriss nelikās dzirdam.
Tā vai citādi, bet tagad es zinu, ka jūs esat cilvēki, kuri neatzīst nodevību un krāpšanu. Neviena cita, kam es šeit varētu uzticēties, man nav, un tāpēc es lieku uz jums. Jo ir šis tas, ko vajadzēs izdarīt, ja ar mani kas notiks.
Hāriss uz mirkli apklusa, vērodams viņu reakciju uz tikko teikto. Bet laiku viņš nezaudēja.
Tas ir nopietni, viņš tūlīt turpināja. Es neko neizdomāju, un jus mani sapratīsiet labāk, ja pateikšu, ka Gābers nemira dabiskā nāvē. Viņu noindēja. Man tagad ir pierādījumi.
Viņš atkal neilgu bridi paklusēja, skatoties kaut kur sienā. Tad atkal aši atsāka:
Jums ilgi slēpa, kur atrodamies. Baidījās, ka kāds vēl sāks domāt par bēgšanu. Jo mēs esam pavisam netālu no pilsētas, mūs no tās šķir ne vairāk kā divsimt metri tiesa gan, nevis horizontālā, bet vertikāla virzienā. Un mēs nebūt neesam no tās pilnīgi nošķirti, jo pastāv vairākas izejas virszemē. Viena satiksmes eja ved tieši augšup un beidzas mūra sienā ap kādu pili. Kaut vai stratēģisku apsvērumu dēļ ir nepieciešams pastāvīgi būt lietas kursā par visu, kas notiek pilsētā, kuru mēs gribam iekarot. Es pats katru gadu vairākas dienas esmu uzturējies tur augšā.
Abiem jaunekļiem tas bija pārsteidzošs atklājums, un Gorijs nespēja valdīt ziņkāri ļoti gribējās uzzināt kaut ko vairāk.