Svarīgākais bija noteikt pareizo brīdi, kad izlauzties virszemē. Mūsu kaujas grupa gan ir lieliski apbruņota, bet mazskaitlīga, un tāpēc mums vajadzēja gaidīt tik ilgi, līdz augšā neviens vairs nerēķināsies ar uzbrukumu. Man personīgi vēl bija svarīgi jau iepriekš parūpēties par laiku pēc pilsētas ieņemšanas. Atšķirībā no citiem es domāju arī par to, kā ātrāk izveidot funkcionējošu sistēmu, kurā valdība, armija un ražošana darbotos tik saskaņoti, ka būtu iespējams mierīgi sākt atjaunošanas darbus. Bet pietiks, viņš sevi pārtrauca, mēs nedrīkstam tērēt laiku.
Hariss piecēlās, un abi klausītāji viņam sekoja. Viņš ieveda tos kādā reti apmeklētā telpā, kur atradās dažas tehniskas ierīces, kuru pielietojumu tā uzreiz nebija viegli noprast, un apstājās pie pustumsā slīgstošas sienas. Tur stāvēja skapis ar ciparu atslēgu. Hāriss uzspieda kādu skaitli, un skapja durvis aizslīdēja augšup. Viņi lūkojās šaurā augšup vērstā caurulē, kurā karājās divas troses. Viena bija piestiprināta pie stiepļu groza, kurā atrastos vieta pusducim cilvēku.
Hāriss iekāpa grozā un norādīja uz sviru.
Tas ir pavisam vienkārši, viņš paskaidroja. Kad sviru nospiež lejup, lifts sāk kustēties. Augšgalā atliek vien izkāpt.
Izlīdis no groza, viņš iespieda Gorijam saujā papīra strēmeli.
Tur ir koda numurs. Iemācieties no galvas un zirnīti iznīciniet.
Viņi atstāja lifta šahtu, un Hāriss aizslēdza skapja durvis.
- Kas mums būs jādara? Gorijs pajautāja.
Esmu nolēmis neklausīt Kāsima aizliegumam un tomēr nosūtīt ultimātu. Ja man kaut kas atgadīsies un es to nespēšu izdarīt, pilsētas iemītniekus vajadzēs brīdināt kādam nojums.
Mēs to izdarīsim, Gorijs apsolīja, un Bastans, nedaudz pavilcinājies, apstiprinoši pamāja.
Abi saprata, ka cilvēkus virszemē nedrīkst bez brīdinājuma nolemt iznīcībai.
Kur ir raidītājs? Bastans pajautāja.
- Tas ir sagatavots, Hāriss atbildēja.
Viņš kopā ar abiem atgriezās mašīntelpā un parādīja plauktu. Tur stāvēja pelēki krāsota kaste. Hāriss to atvēra un paskaidroja, kā raidītāju ieslēgt un apkalpot.
Viņi vēl kādu brīdi palika turpat, jo Hārisam vajadzēja atbildēt uz dažiem Gorija jautājumiem, kurš uzstājīgi vēlējās uzzināt kaut ko vairāk par pilsētu.
Tā jau sen ir atkal uzbuvēta no jauna, viņš pabeidza, bet aizvien vēl atrodas svešinieku rokās, kuriem šeit nav ko meklēt un kuri nedzīvo Dievam tīkamu dzīvi. Neatkarīgi no tā, kas ar mani šeit notiks, es uzskatu par savu uzdevumu mainīt šo stāvokli. Tas nebūs iespējams bez vardarbības, tomēr es gribu iztikt bez nevajadzīgiem upuriem. Vardarbība nav pašmērķis galu galā ir taču jādzīvo tālāk.
Gorijs atcerējās Hārisa pirmītējo piezīmi.
- Tātad bez lifta šahtas ir arī citas izejas virszemē?
Pareizi, Hāriss atsaucās. Gandrīz vai aizmirsu: man jums jāapraksta otrs ceļš uz virszemi. Var taču gadīties, ka Kāsimam ienāk prātā bloķēt pieeju šahtai.
Viņš bridi aizdomājās, it kā iepriekš vajadzētu apkopot atmiņas.
Šā pazemes bunkura būvēšanā mēs savulaik iesaistījām kādu hidrotehniķi, ārzemju speciālistu. Viņš pieslēdza bunkuru pilsētas ūdensvadam un uzbūvēja arī rezervuāru. Kad šeit ievācāmies, mums vajadzēja ņemt viņu līdzi kaut vai tāpēc, ka viņš zināja noslēpumu, un bija jāveic vēl daži papilddarbi. Gribējām, lai viņš pieskata ūdens piegādes sistēmu. Pēc dažām nedēļām viņš pazuda. Pastāvēja bēgšanas iespēja, kuru zināja vienīgi viņš; mēs tikai vēlāk izdibinājām, kā viņam tas ir izdevies. Viņš izrādījās nepateicīgs galu galā mēs taču nogādājām viņu drošībā un izglābām viņam dzīvību.
Hāriss atkal uz mirkli apklusa, bet tad turpināja:
- Ūdens uzkrāšanai mēs izmantojam dabiski radušos dobumu, veselu angāru, kurā senāk, pirms gadu tūkstošiem, atradās pazemes ezers. Tas ir ideāls rezervuārs, kas ļauj iztikt bez īpašas hermetizācijas tā mums skaidroja ārzemnieks. Un tad, mums nemanot, viņš kādu dienu nolaida ūdens līmeni par divām trešdaļām. Viņš vienkārši bija aizblīvējis pieplūdes cauruli. Šādi viņš atsedza dobuma stūri, kur klinšu velve noslīgst tik zemu, ka parasti ir zem ūdens. Izrādījās, ka tur ir plaisa, pa kuru var nonākt virszemē, un viņš to izmantoja bēgšanai.
- Kas ar viņu notika pēc tam? Bastans painteresējās.
To neviens nezina, Hāriss atbildēja. Es vairs neko par viņu neesmu dzirdējis. Tie nedaudzie mūsu draugi, kas vēl dzīvo pilsētā un zina mūsu noslēpumu, centās sadzīt kaut kādas pēdas, bet viņš ir pazudis. Mums palaimējās, jo ārzemnieks būtu varējis mūs nodot.
Pirms viņi atstāja mašīntelpu, Hāriss vēl piesardzīgi ielūkojās gaitenī un tikai tad deva zīmi, lai abi pārējie seko. Vēl pēc brīža viņi jau šķīrās un atgriezās savās guļamtelpās.
Šajā naktī Gorijs vēl ilgi gulēja nomodā. Viss uzzinātais jaucās pa galvu, un viņš nespēja aizdzīt tā raisīto domu gūzmu.
Divdesmit gadus dzīve pazemes telpās bija ritējusi nemainīgā vienmuļībā, un tagad pietika ar pāris dienām, lai rastos nemiers, kurš izpaudās visās jomās. Par to gan nebija īpaši jābrīnās, jo tuvojās diena, kad izolācijai vajadzēja beigties uzbrukuma diena, diena, uz kuru bija vērsti visi darbi un centieni, diena, ko visi šeit nepacietīgi gaidīja.
Tas tomēr laikam nebija vienīgais iemesls, un savu vainu vajadzēja uzņemties ari tiem, kuri līdz šim savas vadošās funkcijas īstenoja absolūti suverēni un neizrādīja ne mazāko nedrošības vai šaubu ēnu. Tas viņiem izdevās tāpēc, ka savā gribā tie vienmēr, vismaz ārēji, bija vienoti. Tagad šī vienprātība bija zudusi, un, lai gan sparīgās diskusijas notika aiz slēgtām durvīm, spriedze tomēr lauzās uz āru un noveda pie tā, ka stundu plāns vairs netika ievērots un izvirzītos uzdevumus veica pa roku galam.
īpaši stipri kopības sairuma tendences izpaudās vidējā posma komandieru vidū. Gluži vai šķita, ka šie desmit cilvēki vecumā no divdesmit pieciem līdz trīsdesmit gadiem pēkšņi ir atklājuši, ka precīza pavēļu izpilde nepavisam nav pašsaprotama lieta, ka tās var apstrīdēt, apspriest vai pat elementāri atsacīties tām klausīt.
Sākumā tas bija manāms tikai pašas grupas ietvaros, radās domstarpības, kas bieži izvērtās asos strīdos un noveda līdz roku palaišanai. Arī tas, ko sludināja mācību automāti, vairs netika akceptēts bez ierunām gadījās, ka tos vienkārši izslēdza, un dumpinieki pieprasīja, lai priekšniecība izskaidro strīdīgos jautājumus un pretrunas, kuras tie teicās atklājuši.
Pagāja krietns laiks, līdz augstākie vadītāji izdomāja, kā novērst disciplīnas pārkāpumus. Viņi izveidoja no ierindniekiem kaut ko līdzīgu policijas vienībai, apbruņoja tos ar elektrošoka pistolēm un, likuši apcietināt lielākos miera traucētājus, ieslodzīja tos noliktavā. Te nu nāca par labu tas, ka kareivji izrādījās pilnīgi nejūtīgi pret visiem traucējošajiem faktoriem izskatījās, ka viņi pat nemana situācijas maiņu. Viņiem bija iemācīts, kas te ir augstākā pavēlniečība, un tādēļ tie bija gatavi vērsties ari pret saviem tiešajiem priekšniekiem, ja tāda pavēle nāca no pašas augšas.
Šādi vismaz uz laiku izdevās atkal ievirzīt dienas gaitu paredzētajās sliedēs, un Kāsims paveica pārējo. Viņš atcerējās, kā agrak turēja savus padotos grožos tolaik, kad neviens vēl nedomāja par psihi nomācošajiem līdzekļiem, proti, prasmīgi dozējot pārmaiņus pamudinājumus un sodus.
Tad nu viņš sasauca vidējā posma komandierus uz sapulci lielajā zālē un teica iejūsminošu runu kā jau to bija darījis agrākos laikos. Viņam tiešām izdevās iespaidot un pārliecināt lielāko daļu klausītāju. Kāsims runāja par gaidāmo pilsētas ieņemšanu, par kaujām, kurās katrs varēs pierādīt savas spējas, un pirmo reizi arī par tālāku nākotni, kurā tos gaida atalgojums par viņu pašatdevi. Viņš runāja par pilsētas atjaunošanu, kuru tie organizēs, un arī par baudām, kas lutinās nākotnes vadoņu eliti par maltītēm, kurās pasniegs vissmalkākos ēdienus, par dzērieniem, kas modinās neticamu dzīvesprieku, un par brīnumskaistām sievietēm, kas nolasīs viņiem no acīm jebkuru vēlēšanos. Turklāt tieši šo dzīves pusi, par kuru viņa klausītājiem nebija ne jausmas, Kāsims mācēja izdaudzināt par lieliskāko, ko viņiem var piedāvāt atgūtā brīvība.