Jauno ļaužu vidū, kas tagad atkal apmierināti un labā omā atstāja zāli, bija ari Gorijs un Bastans. Varbūt viņi jau bija nedaudz pārauguši pārējos, jo šķita vienīgie, kurus Kāsima uzruna nav iejūsminājusi; viņi noprata, ko viņš ir gribējis panākt un acīmredzot ir ari panācis.
Nākamās dienas aizritēja drusku mierīgāk, bet tad izcēlās jauns nemiers. Šoreiz tās bija baumas par nopietnu konfliktu augstākajā vadības ešelonā, par atteikšanos pakļauties pavēlei, par sabotāžu un nodevību. Bijis jāiejaucas jaundibinātajai, no paklausīgajiem kareivjiem izveidotajai policijas vienībai, Hāriss un Zakijs esot iesēdināti mājas arestā viņi nedrīkstot atstāt savas telpas.
Tur varētu būt arī kaut kāda patiesība, sacīja Bastans, kad viņi sēdēja ēdnīcā.
Šādas sarunas tagad vairs īpaši nedūrās acis, ari vairāki viņu kolēģi kavēja nodarbibas un apsprieda notikumus.
Varbūt tie abi ir aizgājuši lidz atklātai pretestībai, mēs taču zinām, ka viņiem ir īpašs viedoklis.
Mēs nedrīkstam paļauties uz baumām, Gorijs atteica. Jānoskaidro, kas īsti notiek.
Nezaudējot laiku, viņi devās uz Bastana darba kabīni un mēģināja sazināties ar Hārisu pa komsetu, bet savienojumu dabūt neizdevās. Ar Zakiju bija tāpat. Ari izlūkgājiens uz priekšnieku mitekļiem neko nedeva: jau pa gabalu viņi ieraudzīja pie Hārisa istabas durvīm divus bruņotus kareivjus. Viņi steidzīgi atgriezās Bastana darba kabīnē. Varbūt laimēsies noklausīties kādu sarunu, no kuras būs iespējams uzzināt kaut ko vairāk?
Šķita, ka labākas izredzes sniegtu Kāsima noklausīšanās, bet viņa istabā neviens nerunāja, un neko nedeva arī pārslēgšanās uz Arefa un Fahima telpām. Vairākkārt pamēģinājuši, viņi jau gribēja padoties, kad Bastans pamanīja komseta aktivēšanos un nekavējoties pieslēdzās. Tā viņi kļuva par lieciniekiem Arefa un Fahima sarunai.
Fahims: … diena, kuru tik ilgi gaidījām. Kopš sākusies laika atskaite, atpakaļceļa vairs nav.
Arefs: Man tomēr nav īstas pārliecības, ka ultimāts, kuru sākumā plānojām iesniegt, nebūtu mums to visu atvieglojis.
Fahims: Tā mēs tikai zaudētu lielu priekšrocību, proti, nebūtu pārsteiguma momenta. Tagad neviens tur augšā nav gatavs tādam pavērsienam. Mūsu uzrašanās pēc tik daudziem gadiem viņiem būs pilnīgi negaidīta. Pirmajos pēckara gados daudzi vēl rēķinājās ar to, ka tik noslēpumaini pazudusi elites grupa pēkšņi var uzrasties un atriebties. Pa šo laiku mēs esam pilnīgi aizmirsti. Būtu absurdi pašiem priekšlaicīgi izsludināt trauksmi un brīdināt pretiniekus. Šādi mums ir labāka starta pozīcija.
Arefs: Vienalga, es raizējos. Nudien ir biedējoši, kā pēdējās dienās atslābst disciplīna. Agrāk nebija problēmu, jo padarījām tos jaunekļus rāmus ar medikamentiem. Tik pēkšņi atcelt psihogēno barjeru bez īpašiem piesardzības pasākumiem tas bija pārlieks risks. Domu brīvība vienmēr ir bīstama. Cilvēki nezina, ko iesākt ar iegūto brīvību un ir kā norāvušies no ķēdes. Mums tomēr vajadzēja atstāt visu, kā bija. Es savlaicīgi brīdināju, bet jūs mani pārbalsojāt…
Fahims: Mums vajadzēja to darīt. Padomā taču par iepriekš neparedzamām situācijām, kādas var rasties ielu kaujās. Ar tām var tikt galā tikai tad, ja vienības komandieris spēj domāt un rīkoties patstāvīgi.
Arefs: Bet viņi to dara jau tagad un izdomā visādas muļķības.
Fahims: Kāsims ar savu runu ir atkal tos saucis pie kārtības. Tas viņam izdevās vienkārši lieliski.
Arefs: Lai nu tā būtu. Man tomēr ir tāds iespaids, ka dažs nemaz netaisās atgriezties ierindā. Un to nu mums vajag vismazāk, lai veidotos pretestības perēkļi, kas kaitīgi ietekmē pārējos.
Fahims: Tam jādara gals, radikāli un nesaudzīgi. Bet kā to izdarīt? Mēs taču nezinām šos slepenos novirzniekus.
Arefs: Es pēdējās dienās tos jaunekļus īpaši novēroju un esmu pamanījis šo to aizdomīgu, kas būtu jāizpēta. Divus vai trīs esmu ņēmis uz grauda.
Fahims: Es ceru, ka tev veiksies. Ziņo, ja ir kas jauns.
Zaļā monitora gaisma izdzisa, saruna bija galā. Dzirdētā iespaidā Gorijs un Bastans palika sēžam uz saviem ķeblīšiem gluži kā apdulluši. Abi saprata, ka pasīvās pretestības laiks ir beidzies: nogaidīt vairs nebija jēgas.
- Esmu pārliecināts, ka viņš tur aizdomās mani, Gorijs izmeta.
Kāpčc tu tā domā? Bastans pajautāja.
- Salasās kopā pa sīkumam. Man dažreiz jau šķitis, ka Arefs tā dīvaini skatās uz mani. Vienreiz viņš pēkšņi uzradās man aiz muguras, un es vēl nodomāju, vai tik viņš nav man sekojis. Tagad, kad dzirdēju, ko viņš saka, esmu vēl pārliecinātāks, ka tā arī bija.
- Ko lai mēs darām? Bastans jautāja.
No viņa sejas izteiksmes Gorijs noprata, ka draugam nav labi ap dūšu.
Nomierinies, viņš pateica. Esmu pārliecināts, ka tevi aizdomās netur. Man gan viss var izvērsties nepatīkami.
- Un kas no tā izriet?
Izriet tas, ka man jātaisās prom no šejienes. Tad itin viss atrisināsies pats no sevis.
Bastans pavērās Gorijā lielām acīm.
- Tu tiešām grasies…?
Šķita, viņš bīstas to izrunāt skaļi.
Tev bail, Gorijs nodomāja, tu esi gudrs, daudz gudrāks par mani, bet nezini, ko iesākt ar savām zināšanām, un man būs jārīkojas vienam. Bet tādēļ viņš neļaunojās uz Bastanu, viņu pat pārņēma tāda kā līdzjūtība.
- Tu taču dzirdēji, kas noticis, Gorijs pateica. Laika atskaite ir sākusies, un pilsēta vairs nav glābjama. Bet var kaut ko darīt turienes cilvēku labā. Es darīšu to, ko mums lūdza Hāriss. Tu nāksi līdzi?
Gorijam nebija jāgaida atbilde. To viegli varēja izlasīt drauga acīs. Viņš ari atbildi negaidīja.
- Viss kārtībā, Bastan, tu paliksi šeit. Ja paveiksies, gan jau drīz tiksimies.
Tad viņi izdarīja kaut ko tādu, kas agrāk ne reizi tiem nebija nācis pat prātā: viņi apskāvās aizkustināti un nedaudz samulsuši.
Vēl vienu reizi neilgā laika posmā Gorija stāvoklis bija izšķiroši mainījies. Šoreiz pārmaiņas skāra ne tikai domāšanu, bet visu viņa eksistenci. Kopš Gorijs sevi atcerējās, viņš vienmēr bija tādas kopienas daļa, kas noteica katru viņa soli, pat katru domu, bet nu viņš pēkšņi bija izlauzies no šā sargājošā priekšrakstu un laika režīmu būra un kļuvis par atkritēju. Toties viņš sajuta brīvības garšu, kas bija neparasti uzbudinoša, bet ari biedējoša.
Tādas domas jaucās viņam pa galvu šīs notikumiem bagātās dienas vakarā, kad viņš sēdēja tumšā noliktavā un gaidīja nakti. Viņš bija izlēmis nogaidīt, lai neriskētu pēdējā bridi krist Arefa rokās. Šeit noliktavā aiz sagrēdotajām kastēm viņš jutās drošībā.
Gorijs jau bija paspējis kaut cik sagatavoties savam pasākumam. Viņš bija uzvilcis kaujas tērpu un nolicis pa tvērienam ķiveri ar pieres lukturīti, kā arī biezzoļu zābakus iešanai šķēršļotā apvidū. Līdzās stāvēja ari kareivja mugursoma ar izdzīvošanas minimumu, vairākām neaizskaramās pārtikas devām un plastmasas maisiņiem ar katalītdzērieniem. To visu viņš bija atradis tepat plauktos. Ieroču noliktavā viņš bija dabūjis arī universālo pistoli.