Gorijs pavērās digitālajā pulkstenī, kas viņam pienācās kā vienības komandierim: deviņi vakarā. Par spīti nepacietībai, dažas stundas vēl vajadzēja izturēt. Viņš negribēja doties ceļā pirms pusnakts. Vēl pastāvēja iespēja sastapt ne tikai sardzes kareivjus, bet ari kādu no augstākā vadības ešelona.
Reiz nolēmis, viņš no šā plāna vairs neatkāpās ne sprīdi, lai ari cipari pulksteņa displejā mainīja cits citu daudz gausāk, nekā viņš bija gaidījis. Laiks šķita neizturami stiepjamies garumā. Beidzot parādījās starta signāls: 03.00.00. Tagad, kad tas bija noticis, viņam vajadzēja sevi sapurināt, lai piespiestu celties kājās un atstāt paslēptuvi.
Ceļu viņš neviļus sāka zaglīgā gaitā un tikai pēc brīža saprata, cik tas ir bezjēdzīgi. Sastopot sargkareivi, viņam vajadzēja izskatīties drošam un pašapzinīgam tad būtu labas izredzes netraucētam tikt tālāk. Ja nu kāds tomēr gribētu viņu aizturēt, Gorijam kā nekā bija pistole.
Gaiteņi bija tukši, un ari mašīntelpas durvis nebija aizslēgtas. Gorijs iegāja… ari iekšā neviena. Viņš uzelpoja. Nu viņa plānā varēja iejaukties pirmais būtiskais nezināmais: vai Hārisa rādītais raidītājs vēl ir turpat, kur iepriekš? Viņš piegāja pie plaukta un ieslēdza pieres lukturīti… pelēkā kaste nebija izkustējusies no vietas. Vāks pacēlās viegli; vispirms acīm pavērās sabīdītā antena, tad ari pats raidītājs alumīnija apvalkā.
Gorijs nocēla kasti no plaukta un apmierināti pamāja. Tā nebija smaga un tiklab formas, kā lieluma ziņā viegli ietilpa mugursomā. Iepriekš gan vajadzēja ievietot akumulatoru. Skapī viņš atrada vairākus, un zaļās kontrollampiņas rādīja, ka tie ir nesen uzlādēti. Raidītāja sānos viņš sameklēja akumulatoram paredzēto nodalījumu un bez grūtībām iebīdīja to vietā. Būtībā tās bija gaužām vienkāršas, aši veicamas kustības, bet šajos īpašajos apstākļos tās izvērtās neizturamā pacietības pārbaudē. Beidzot tas bija izdarīts.
Atlika vēl tikai noiet gabaliņu pa gaiteni līdz šahtas durvīm. Koda numuru Gorijs zināja no galvas un uzspieda momentāni… nekādas reakcijas. Vai viņš būtu nospiedis kādu aplamu ciparu? Gorijs pamēģināja vēlreiz… atkal nekā. Viņš sāka uztraukties, rāva un spieda durvis, bet tās palika nekustīgas. Visticamāk, Kasims vai kāds viņa palīgs bija atslēdzis strāvu vai nomainījis kodu. Jebkurā gadījumā šis ceļš patlaban nepārprotami bija slēgts.
Sī atziņa nenāca gluži negaidīti, Gorijs bija rēķinājies ar tādu varbūtību un sava nodoma īstenošanas izredzes vērtētu krietni vien zemāk, ja iepriekš jau nebūtu apsvēris iespēju nokļūt virszemē pa otru ceļu. Tas bija ceļš, kuru izmantoja ārzemju tehniķis un kurš pēc tam daudzus gadus palika nepieejams. Pēc viņa bēgšanas blīvi, ar kuru viņš atslēdza ūdens padevi, lai šādi pazeminātu ūdens līmeni rezervuārā, protams, nekavējoties aizvāca. Bet tagad tas bija noticis pats no sevis: ūdens trūkums ne vien izraisīja pēdējo dienu notikumus, bet arī pazemināja ūdens līmeni rezervuārā. Tas savukārt nozīmēja, ka ceļš atkal ir vaļā un Gorijs to varēja izmantot sava uzdevuma veikšanai.
Tieši ap šo tik dēkaino ceļu tad arī riņķoja Gorija domas, kad viņš atkal soļoja pa tukšajiem gaiteņiem, tagad jau dodamies citā virzienā.
Nāca prātā arī dažādi iespējamie šķēršļi kaut vai tik primitīvi kā nevēlama sastapšanās ar sargkareivjiem vai aizslēgtas durvis. Varbūt viņš vispār ir kaut ko izsecinājis aplam vai palaidis garām ko būtisku? Tomēr viņš neļāvās šaubām un gāja tālāk ja vajadzēs pārvarēt kādu šķērsli, gan jau to laikus pamanīs.
Sūkņu stacijas durvis bija vaļā, un arī piekļūt rezervuāram nekas netraucēja. Gorijs stāvēja baseina malā un raudzījās tumsā. Viņš ieslēdza pieres lukturīti, bet pagāja vēl dažas sekundes, pirms viņam izdevās notēmēt šauro gaismas kūli pareizajā virzienā… Tur kaut kas uzmirdzēja, parādījās klints griestu atspulgs tie tumši un nogludināti velvējās pāri šaurajai telpai. Ūdens, ko netraucēja nekāda pieplūde, bija pilnīgi nekustīgs, un, pagaismojis sev tieši pie kājām, Gorijs ieraudzīja duļķu nogulsnes rezervuāra dibenā. Viņam vajadzēja pieliekties, lai saskatītu, ka tur tomēr ir arī plāna kārtiņa ūdens.
Baseins tik tiešām bija gandrīz tukšs, gar malu varēja staigāt sausām kājām, bet nedaudz tālāk, kur telpa sašaurinājās, vajadzēja kāpt ūdenī, bet tas nešķita pārāk dziļš.
Tikai tagad, kad pulss bija kaut cik nomierinājies, Gorijs saprata, kā viņam visu šo laiku ir situsi sirds. Lai gan tas, ko viņš darīja pēc savas slēptuves atstāšanas, nebija prasījis nekādu īpašu piepūli, viņš tomēr juta vajadzību apsēsties uz mūrētās baseina apmales un atvilkt elpu.
Protams, viņš nepadevās šai dziņai, un viņam arī nevajadzēja fizisku atpūtu noguruma sajūtu bija radījusi psihiskā spriedze. Viņš dziļi ievilka elpu un atkal pievērsās noslēpumainajai tumsai, kurā slēpās telpas turpinājums. Nu viņu pārņēma gluži īpaša sajūta aizkustinājums, pacilātība, liktenīgas jēgas apjauta. Tā ir tumsa, kas jāpārvar, lai izkļūtu gaismā… Kaut kas tāds viņam rosījās prātā, lai arī vārdos viņš to nemaz neprata izteikt.
Nu Gorijs vairs nevilcinājās. Viņš pārlēca pāri apmales pakāpienam un devās tālāk gar sienu. Luktura gaisma drudžaini svaidījās šurpu turpu… viņam vispirms bija jāiemācās ar galvas kustību virzīt to turp, kur tā tieši tobrīd bija visvairāk vajadzīga.
Sākumā Gorijam tiešām nevajadzēja mērcēt kājas, bet tad telpa stipri sašaurinājās, un bija jābrien pa ūdeni, kas drīz kļuva tik dziļš, ka sāka smelties zābakos. Tas gan nebija nekas īpaši briesmīgs, jo temperatūra bija pieņemama, un tikai iešana kļuva grūtāka, jo dažviet velve noslīga zemāk par galvas līmeni. Gorijam vajadzēja iet salīkušam, un mugursoma berzējās gar klints griestiem.
Par ezeru tagad vairs nebija ne runas, aizvien vairāk šī telpa sāka atgādināt pazemes strauta gultni ar stāvošu ūdeni. Pamatne bija nelīdzena, šad tad Gorija kājas atsitās pret lielākiem oļiem viņš nevarēja tos saredzēt, jo ūdens bija sakustinats un uzvandītās duļķes aizsedza skatu, pāris reižu viņš gandrīz paklupa.
Vēl nedaudzi soļi, telpa sašaurinājās aizvien vairāk, dažviet jau vajadzēja spraukties starp sienām, un sāka uzmākties nepatīkamas klaustrofobiskas izjūtas. Tad vairs pie labākās gribas tālāk virzīties nebija iespējams mēģinot izspiesties cauri pēdējam sašaurinājumam Gorijs gandrīz vai iesprūda.
Par agru nopriecājos, viņš sevi norāja un lūkoja apspiest uzvilnījušo paniku. Viņš mēģināja domāt par to, kurš pirms daudziem gadiem veiksmīgi bija izmantojis šo bēgšanas ceļu… vai ari viņš izbijās, kad tas ienāca prātā: varbūt tā senā bēgšana nemaz nebija veiksmīga? Varbūt ārzemnieks šeit, šajā vientuļajā un tumšajā telpā, aizgāja bojā noslīka vai nomira badā? Varbūt viņš apmaldījās, ieklīda strupceļā? Gorijs neviļus pameta acis apkārt, it kā meklēdams apstiprinošu zīmi, kaulus vai apģērba atliekas. Bet nekā tamlīdzīga šeit nebija.
Viņš piespieda sevi nomierināties. Ko īsti Hāriss teica? Hāriss runāja par kanjonu, par augšup vērstu kuluāru. Varbūt viņš, Gorijs, bija pārāk koncentrējies uz iešanu un pievērsa pārāk maz vērības griestiem? Viņš paspīdināja augšup: tur tiešām vīdēja vairāki tumši caurumi. Kāpēc lai kāds no tiem nebūtu dziļāks un nevestu tālāk uz augšu? Tātad vajadzēja griezties atpakaļ un kārtīgi izpētīt klinšu velvi.
Pagāja krietns laiks, līdz Gorijs sameklēja kāpšanas vietu pirmīt viņš vienkārši bija pagājis tai garām pa apakšu. No lejas griestu atvere izskatījās līdzīga citiem tumšajiem kaktiem, kādu šeit netrūka, tomēr ķiveres luktura gaismā uzreiz kļuva manāms, ka tā ved tālāk. Uz šaura klints plaukta apmēram plecu augstumā Gorijs tūlīt arī pamanīja švīku, ar mālu notrieptu vietu šķita, ka tai kaut kas slīdējis pāri, un turpat līdzās Gorijs gandrīz vai uzgavilēja varēja saskatīt pat zoles nospiedumu. Nu viņš vairs nešaubījās: atslēgas vieta ir atrasta.