Tikai kā šo griestu atveri aizsniegt? Gorijs noskatīja vienu klints izcilni vienā un otru otrā pusē un, atspiezdamies ar elkoņiem pret abām sienārrt, lēnītēm rausās augšup, līdz varēja uz tiem nostāties. Arī tālāk bija izciļņi, klints pakāpieni un plaukti, daži gan visai šauri un birstoši, bet kopumā tie sniedza vajadzīgo atbalstu, lai, piepalīdzot ar rokām, viņš spētu sprīdi pa sprīdim virzīties augšup. Drīz viņš jau atradās atveres caurulē, un vēl pēc brīža vertikālā plaisa noliecās sāņus, pārtopot par šauru, samērā lēzeni kāpjošu eju.
Tā bija atpūta atkal stabili stāvēt kājās un just zem tām drošu pamatni. Gorijs skatījās apkārt un visur manīja plūstoša ūdens atstātās pēdas: dziļākajā vietā izgrauztu reni, apaļus oļus, gludi slīpētas sienu virsmas. Protams, tagad šeit viss bija sauss, ne miņas no plūstošā ūdens, kas kādreiz pirms neaptverami ilga laika droši vien bija barojis pazemes ezeru. Bet tad Gorijs pamanīja ko citu, kas šobrīd viņam bija daudz svarīgāks: dažviet, kur akmens pamatni klāja māla vai smilšu nosēdumi, varēja saskatīt zoļu pēdas, un tas bija pats iepriecinošākais šīs pēdas rādīja ceļu, pa kuru jāiet.
Apkārtne, kurā viņš tagad atradās, nebūt vairs nešķita baisa. Eja kļuva platāka un vēl lēzenāka, sienas veidoja gaišpelēka klints, Gorija acis bija apradušas ar blāvo gaismu, viņš tagad redzēja gluži labi un jutās drošs.
Gorijs bija ceļā jau divas stundas un tagad apsēdās nedaudz atvilkt elpu. Viņš juta slāpes, nekavējoties izdzēra pudeli minerālūdens, tad ari izsaiņoja kaut ko no saviem pārtikas krājumiem un mazliet ieēda. Slapjās bikšu staras jau bija izžuvušas, un pie mitrajiem zābakiem viņš bija paspējis pierast.
Pēc stundas ceturkšņa atsākot ceļu, viņš jutās labi atpūties. Telpa paplašinājās, un nu jau viņš soļoja pa apjomīgu gaiteni, kura grīdu veidoja ciets sasprēgājuša māla klājums. Ejot tas čirkstēja zem kājām.
Apkārtne dažādojās, sienās pavērās sāneju atzari, un dažas atveres bija tik platas, ka viegli varēja rasties šaubas, kura te īsti ir galvenā eja, pa kuru jāiet, un kuras turpretim ved nezināmos labirinta dziļumos. Bet Gorijs aizvien vēl varēja sekot zoļu nospiedumiem, kas viņu pasargāja no maldīšanās. Pēdas bija tik skaidri saskatāmas, it kā būtu radušās tikai pirms dažām minūtēm.
Pēkšņi Goriju pārņēma dziļu pateicība svešiniekam, kurš šo pašu ceļu gāja pirms divdesmit gadiem. Atstātās pēdas bija visīstākā dāvana. Gorijs jutās tik tuvs šim vīram, ka gluži vai šķita: tas varētu gaidīt viņu aiz nākamā likuma, un tālāk viņi ies kopā…
Nu jau gājiens ilga krietnas tns stundas, un Gorijs lēsa, ka veicis vairāk kā desmit kilometrus, kad apkārtne sāka mainīties. Klints sienas šķita sadēdējušas, grīdu pārklāja akmeņu šķembas, un tad Gorijs sajuta vāju gaisa plūsmu, kas drīz vien kļuva stiprāka. Šeit viņa priekšgājēja pēdas vairs nebija saskatāmas, tās pazuda sadrupušajā iezī, bet tagad Gorijs jau spēja orientēties pēc svaigās vēsmas, kas varēja nākt tikai no āra, un vēl pēc dažām minūtēm viņš ieraudzīja, ka tālu priekšā vīdošo klinšu krāvumu apņem blāvs gaismas vainags. Pirmā doma neviļus bija par kaut kādu noslēpumainu pazemes gaismas avotu, bet tad viņš saprata, ka tā ir dienas gaisma. Gaišā saules gaisma, daudzkārt atstarojusies no sienām un vājināta, tomēr aizvien vēl tik stipra, lai radītu šo brīnumaino gaismas parādību starp klintīm. Dienas gaisma, ko viņš nekad vēl nebija skatījis savām acīm.
Gorijs pielika soli, eja kļuva stāvāka, un telpa aizvien vairāk sāka līdzināties aizai, kuru gan vēl klāja klints pārsegums, bet tālāk jau pazemes dūmakā iezīmējās gaismas ķīlis, žilbinoši balta debesu strēle.
Gorijs aplieca klinšu barjeru, pie kuras pirmīt pamanīja pirmo dienas vizmu, un turpināja ceļu pa šauru taku, kas aizstiepās augšup gar sienu. Gaisma kļuva gandrīz neizturama, un, piesedzis acis ar plaukstu, Gorijs centās tās pamazām pieradināt pie neredzētā spožuma.
Lēnām un piesardzīgi viņš gāja tālāk, soli pa solim virzoties pāri akmeņu šķembām un nobirām, līdz priekšā izauga stāvs smilšu kalns. Uzveikt brūkošo nogāzi nebija viegli, un, beidzot nokļuvis augšā, viņš jutās pilnīgi paguris. Gorijs nometa mugursomu un noslīga sēdus uz mīkstās, neskaitāmu graudiņu veidotās virsmas, kuri iztecēja caur pirkstiem, kad viņš mēģināja stingrāk atbalstīties uz plaukstas. No nelielā paaugstinājuma pavērās tāls skats uz apkārtni. Pa kreisi līdz pašam apvārsnim stiepās smilšu līdzenums, bet labajā malā aiz tāda paša smilšaina klajuma viņš saskatīja tumšu joslu, kas veidoja robotu siluetu uz debesu fona. Tur tā bija, tas nevarēja būt nekas cits tā bija pilsēta!
Gorijs vēroja to ilgi un mēģināja saskatīt ari detaļas. Vidū slējās vairāki izklaidus stāvoši torņi, mošeju minareti. Kreisajā malā viņš redzēja savādas celtnes no materiāla, kas krāsaini zvīļoja saulē; šo būvju jēgu un nozīmi viņš nemācēja noteikt. Labajā malā pacēlās paugurs, uz kura stāvēja varena ēka ar zeltītu jumtu.
Pilsētas panorāmu Gorijs bija jau redzējis mācību stundās, tādēļ pilnīgi sveša tā viņam nebija. Tomēr šim skatam pievienojās jauni iespaidi, kas uznira kaut kur no apziņas dziļākajiem stūriem, it kā patlaban redzamais nupat būtu tos atmodinājis. Shematiski, bet skaidri viņš redzēja cilvēkus baltos tērpos, ēnainas ielas ar galdiem, uz kuriem izliktas preces, greznu namu apņemtus laukumus un ceļus gar palmu rindām. Varbūt tā bija mācību viela, ko viņam iedvesa miegā un kas tagad lauzās ārup? Vai arī viņa paša sensenās bērnības atmiņas? Vai tur nebija ari lakatā tinusies sieviete, kas viņu maigi uzrunāja? Nopietns vīrietis, kurš mīļi pieliecās viņam tuvāk? Vai nu tie bija sakropļotās atmiņas izolētie fragmenti, vai arī kas cits, bet šie tēli radīja viņā dīvainu jutoņu. Tie saistījās ar jēdzieniem «skumjas», «nostalģija», «simpātijas», «bailes» un «cerības».
Gorijs bija sasniedzis savu mērķi, bet paveiktais dīvainā kārtā šķita gluži vai neaptverams, tas līdzinājās brīnumam, kas jebkurā brīdī var izrādīties pašapmāns. Tomēr domām, kas gūzmējās prātā un lēca tur ērmīgu riņķa danci, aizvien jūtamāk piebiedrojās atbildības sajūta. Šī pilsēta iespējams, viņa dzimtā pilsēta, bija apdraudēta. Tai pāri kā negaisa mākonis gūla nelaime, kas gan nebija ieraugāma ar acīm, bet viņš tik un tā to uztvēra gandrīz fiziski. Viņš, Gorijs, lai cik ari neticami tas šķita, bija vienīgais, kuram ir pa spēkam šo apdraudējumu novērst. Viņš taču tieši tādēļ bija šurp nācis, un ko tad viņš šeit vēl vilcinās?
Gorijs pietupās, pievilka tuvāk mugursomu un to atvēra. No pudeļu un paciņu kaudzes viņš izvilka raidītāja kasti. Viņš nocēla vāku un parāva lejup enerģijas padeves sviru zaļā lampiņa iedegās. Darāmais bija pavisam vienkāršs: viņš izvilka antenu, pavērsa to pilsētas virzienā un nospieda pogu, kas ieslēdza automātiku. Viņš gan nedzirdēja, kas tagad tiek raidīts, bet varēja vērot zaļi pulsējošo zigzaga līniju displejā.
Aizritēja piecas vai desmit minūtes, un robotā līkne saplaka nekustīgā horizontālā līnijā vēsts bija nosūtīta, tas bija paveikts. Gorija skatiens aizvien vēl kavējās pie pilsētas silueta, kad tajā radās kaut kāda no tālienes sīkāk nenosakāma pārmaiņa… gaiši sarkans gaismas punkts, kas uzbrieda lodes lielumā šī aizvien vēl mēmā parādība aizņēma gluži niecīgu vietu pie apvāršņa. Tad pēkšņi atskanēja grāviens, kas ilga ne vairāk par dažām sekundēm, tomēr izraisīja daudzkārtēju, pamazām rimstošu atbalsi…