Tas bija noticis vietā, kur vēl pirms brīža slējās kādas pussabrukušas pils tornis, uz pakalna pilsētas dienvidu daļā. Tagad tur varēja
saskatīt tikai tumši pelēku mākoni, un, kad tas vējā izklīda, Gorijs ieraudzīja, ka celtne ir pazudusi.
Kādu laiku viņš palika turpat sēžam kā sastindzis. Galvā pletās melns tukšums. Beidzot viņš piecēlās, paņēma mugursomu un atgriezās pazemes patvērumā. Sienas pakājē viņš atrada iedobi smiltīs. Tur viņš apgūlās un aizvēra acis. Viņš bija nonācis gara ceļa beigās. Kam jānotiek, bija noticis.
ULTIMĀTS
Pēc ilgiem klusēšanas gadiem šeit atkal runā Atbrīvotāju brālība. Daudzi mūsu tautieši vairs neticēja solījumam, kas tika dots kara pēdējās dienās: pretestība turpināsies slepenībā, līdz ienaidnieks tiks satriekts un padzīts no mūsu dzimtenes. Bija jāgaida ilgi, bet nu šis brīdis ir klāt, mēs esam sagatavojušies, un prettrieciens sekos nekavējoties.
Tādēļ mēs vēršamies pie tā dēvētās Agibas Brīvās Republikas valdības,
kura patiesībā ir svešu varu kundzībai pakļauts pagaidu veidojums, pretēji visiem cilvēku likumiem okupēta valsts. Pēc senās un godājamās Anvaras pilsētas sagrābšanas plaši reklamētā varas nodošana vietējās pārvaldes rokās, ko sludināja iekarotāji, nav notikusi vēl tagad. Mēs dodam jums iespēju glābt savas nožēlojamās dzīvības. Mēs pieprasām bezierunu kapitulāciju. Piecu dienu laikā jums jāatstāj pilsēta un valsts.
Mēs vēršamies arī pie Agibas tautas. Brāļi un māsas: apspiestības laiks tuvojas beigām. Mēs ceram, ka mūsu ultimātam pakļausies, un tādā gadījumā viss ātri būs vēršams uz labu. Ja mūsu augstsirdīgo piedāvājumu turpretim laidīs gar ausīm, tad mūs gaida pēdējā kauja, kas prasīs daudzus upurus ne tikai pretinieka pusē, bet arī mūsu rindās. Mēs tomēr ticam, ka visi ir gatavi nest upurus taisnības un brīvības atjaunošanas vārdā.
Sešpadsmit šīs tā dēvētās valsts pastāvēšanas gados ir īstenota visaptveroša valsts izlaupīšana un iedzīvotāju ekspluatācija. Lauksaimniecība un rūpniecība atrodas ārzemju firmu rokās, kuras interesē tikai finansiālā peļņa. Mūsu naftas krājumi ir izsmelti, kādreiz
bagātās vara raktuves noplicinātas. Šīs agrāk tik pārtikušās valsts iedzīvotāji tagad ir pakļauti nabadzībai, viņiem ir liegta izglītība un nav pieejama apmierinoša medicīniskā aprūpe.
īpaša nožēla jāpauž par nevaldāmo tikumu pagrimumu, kurš drausmīgi
plešas plašumā. Vesela pilsētas daļa ir padarīta par izlaidības un netiklības centru ar Kiberpilsētas Dienvidi nosaukumu tā kļuvusi par bezdievīgu izpriecu un bezkaunības simbolu. Tur ierodas tūristi no visas pasaules, lai nodotos plītēšanai, miesas kārībām un spēlēm. Šo negoda vietu mēs noslaucīsim no zemes virsas, nākotnē nekas nedrīkst atgādināt par visu to peļamo, kas tur ir noticis. Katram kārtīgam cilvēkam tā izraisa šausmas un pretīgumu.
Tomēr ir arī neliela vietējo ļaužu grupa, kas biedrojas ar ienaidniekiem un nekaunas gūt no tā labumu. Šie nedaudzie dzīvo pārpilnībā un apspiež savus novadniekus. Uz viņu rēķina tie rauš sev bagātību un piesavinās viņu mājas un zemes īpašumus. Šos atkritējus ķers mūsu nesaudzīgās dusmas, mēs vajāsim viņus un nodosim tautas tiesai. Tie samaksās par saviem noziegumiem.
Agibas tauta: atbrīvošanas stunda tuvojas. Ne vēlāk kā pēc nedēļas, rēķinot no šīs vēsts saņemšanas brīža, mūsu valsts atkal kļūs neatkarīga un to vadīs likumīgās valdības pārstāvji. Mēs varam jūs iepriecināt ar ziņu, ka šādas valdības veidošanu aizvien vēl var uzņemties pilntiesīgi agrākās valdības reprezentanti, kuri pārstāv pēdējo valdību, kas tika iecelta legālā.ceļā un kurai joprojām kā vienīgajai ir likumīgas tiesības uz izpildvaru. Ir runa par Raijesu el Gadu Abu Ibrāhīmu, slepenā dienesta
vadītāju; šeihu Nabī ben Šahīdu, bruņoto spēku elites vienību komandieri; šeihu Salamu el Zaķī, valsts drošības ministru. Šie godājamie vīri gandrīz divdesmit mūža gadus ir upurējuši galvaspilsētas atkarošanai un gadiem ilgos pūliņos izstrādājuši plānu valsts organizācijas atjaunošanai pēc atbrīvošanas.
Mēs atkārtojam: ir tikai divas iespējas, un tādēļ mēs gaidām, ka svešinieki, kā arī visi nodevēji, kuri ar tiem ir sadarbojušies, piecās dienās aizvāksies no nelikumīgi anektētajām zemēm. Ja viņi tomēr paliks un pretosies, tad dabūs just mūsu kareivju drosmi un cīņas gribu, kā arī mūsu ieroču iznīcinošo spēku.
Atliek tikai cerēt, ka mūsu ultimātu uzklausīs. Ja tas nenotiks, mēs rīkosimies aktīvi, nerēķinoties ar cilvēkiem un materiālajām vērtībām. Tāpēc mēs iesakām visiem lojālajiem tautiešiem uz karadarbības laiku atstāt bīstamo zonu, kurā ietilpst pilsēta un tās apkārtne. Ja nonāks līdz apdzīvojamo platību postījumiem, visiem lojālajiem bēgļiem būs tiesības uz kompensāciju. Viņi varēs atgriezties un paši piedalīties atjaunošanas darbos. Jau drīz viņi tiks pie jaunām mājām.
Kas vētru sēj, tas vētru pļauj, un visi nelabojamie tā vai citādi saņems savu. Lai pierādītu savu nodomu nopietnību un spēju pārvērst pīšļos un
pelnos visus ienaidnieka bastionus, mēs šā ultimāta nosūtīšanas laikā uzspridzināsim «Neģēlības torni», kuru pirms gadsimtiem uzcēla naidīgi iebrucēji, kas divus gadus turēja pilsētu aplenkumā, un kurš ir uzskatāms par negoda piemiņas zīmi, kādai nav vietas mūsu jaunajā valstī. Mūsu uzbrukums sāksies tieši piecas dienas pēc tam, kad tornis būs uzsperts gaisā. Lai ienaidnieki skaita pēdējo lūgšanu, gatavodamies triecienam, kurš tos iznīcinās.
Uhvad al-Dahir Atbrīvotāju brālība
5
PAGĀJA DIVAS DIENAS, un Maida piedzīvoja apbrīnojamu pārmaiņu: viņa atstāja izpriecu parku, līdz ar to arī tūristu viesnīcu, un tagad jau atradās Vecpilsētā. Pārvākšanās aina bija iestudēta diezgan pārsteidzoši tā to varēja izteikt vislabāk, jo notikumi tiešām atgādināja precīzi pārdomātu inscenējumu, tādu darbības gaitu, kas necieš nekādus iebildumus.
Lidlaiva uz viesnīcas jumta, neliela bruņotu vīru komanda formastērpos; Maidu aizveda, uzrādot arābu valodā rakstītu dokumentu, kuru viņa neprata izlasīt, bet kurš ļāva nokārtot visas formalitātes kā uz mājiena.
Pirmajā brīdī Maida nodomāja, ka viņu izraida vai ari apcietina, bet vienības komandieris, kurš runāja grūti saprotamā angļu valodā, izturējās tik pieklājīgi un godbijīgi, ka Maida mazliet nomierinājās. Tad viņa kopā ar apsardzes grupu iekāpa liftā, divi bruņoti vīri pavadīja viņu līdz jumta stāvvietai, kur gaidīja divas lidlaivas, viņas bagāžu nogādāja augšup ar dienesta liftu un iekrāva vienā liellaivā. Viņa pati kopā ar komandieri un apsardzi iekāpa otrā, tūlīt iešņācās saspiestā gaisa strūkla, braucamais atrāvās no jumta, uz dažām sekundēm nekustīgi sastinga un tad pacēlās stāvus gaisā, augstu virs apkārtējo celtņu jumtiem. Pilsēta palika apakšā, un Maidai pavērās skats, kurš tālu pārsniedza izpriecu parka robežas. Si robežlīnija bija nepārprotama: šaipus raibais, dinamiskais Kiberpilsētas futūristiskās arhitektūras jūklis, viņpus rūtainā veco, pieplacināto ēku mozaīka ar šauro, ēnaino ieliņu kvadrātisko tīklojumu, ko tikai vietumis šķēla platās ielas, kas izskatījās pēc svešķermeņa pilsētas kodola noslēgtībā un atgādināja plaisas vai lauzuma līnijas, it kā celtnes būtu varmācīgi šķirtas un atrautas cita no citas, lai dotu vietu nedaudzajiem tur redzamajiem auto un motocikliem.