Tad horizontāli slīdošais lidaparāts līgani sašūpojās un sāka nosēšanos. Apvidus, kuram tas tuvojās, atsauca atmiņā «Tūkstoš un vienas nakts» aprakstus. Areāls, ko apņēma okerkrāsas mūri un celtnes uz āru noslēgts un noraidošs, bet iekšēji atvērts un mājīgs. Taisnie celiņi, kas savienoja celtnes, veidoja daudzus leņķus ap puķu dobēm, palmu puduriem, mauriņiem un ūdens baseiniem. Lidlaivas piezemējās uz nedaudz atstatus stāvoša laukumiņa, un tikai tad Maida saprata, kas notiek. Viņu sagaidīja un ar ierašanos sveica pats viesnīcas kompleksa direktors.
Maida uzzināja, ka nonākusi «Bīrelsalamas viesnīcā» tajā pašā, kur savulaik dzīvojis viņas tēvs. Pamanījis viņas priecīgo pārsteigumu, direktors mazliet pastāstīja par viesnīcas vēsturi. Viesnīca pastāvēja tik ilgi, ka precīzu tās vecumu pat nebija iespējams noteikt. Kara laikā šeit bija sprāgušas dažas bumbas, bet viesnīcas teritorija bija tik plaša, ka lielākā daļa no izklaidus novietotajām ēkām palikusi neskarta. Pēdējos gados bija atjaunots arī sagrautais, un tikai aiz galvenās ēkas vēl pletās lielāks gruvešu laukums. Kopumā atkal veidojās senā aina, kas gadsimtiem ilgi padarīja šo viesnīcu tik īpašu pazinēju acīs.
Maidai pietrūka vārdu, lai izteiktu savu izbrīnu par laipno sagaidīšanu.
Šeit ir brīnišķīgi, viņa izstomīja, tomēr man šķiet, ka ir noticis pārpratums. Baidos, ka manas finanses…
Direktors jau bija pamājis saviem palīgspēkiem, kas līdz šim turējās aizmugurē, un, iekrāvuši Maidas bagāžu ratiņos, tie tagad stūma viņas koferi un abas somas uz kādu mazāku ēku, kas romantiski slējās aiz dekoratīva akmeņu krāvuma apņemta dīķīša.
Par to jums nav jāraizējas, direktors pavēstīja. Jūs esat E1 Afifu klana viešņa.
Man negribētos, ka kāds maksā manus tēriņus, Maida iebilda.
Neviens arī nemaksās, direktors attrauca un pasmaidīja. Hasans el Afifs ir viesnīcas īpašnieks.
Nu Maida sēdēja uz turku dīvāna vesela spilvenu kalna ielenkumā, žalūzijas bija nolaistas, un ventilators apvēdīja viņu ar vēsu gaisu. Telpa slēpās pustumsā, tomēr viņa varēja vērot dārgās, ar kokgriezumiem rotātās mēbeles, plato, dīvaini augsto gultu aiz priekškara un mākslinieciski flīzēto sienu, kas nebija īpaši veidots izgreznojums, bet senāka, restaurācijas darbos saudzēta, saglabāta un telpas kopējā interjerā iekļauta mūra daļa.
Pamazām viņa atguvās un sāka domāt skaidrāk. Vai aiz šā pārsteiguma slēpās pats Hasans el Afifs? Vai arī Kalīds bija viņai to sagādājis bez tēva ziņas? Vai viņa nenonāk atkarībā, ko varētu iztulkot ari nepareizi?
Pavīdēja pat doma nekavējoties izvākties no šejienes, bet jau pēc mirkļa viņa saprata, ka tik radikālu soli nespers. Viņa gan vāji pārzināja vietējās ieražas un tikumus, kurus šejienieši laikam aizvien vēl turēja godā, tomēr šķita, ka te ir runa par viesmīlību, un tādā gadījumā bija ieteicams izvairīties no aplamas rīcības, lai ar savu atraidījumu neaizvainotu kādu, kurš viņai ir vēlējis tikai labu. Maida zināja, ka viesmīlību šeit vērtē daudz augstāk nekā viņas dzimtajā Eiropā.
Tādēļ viņa izpakoja savas mantas un ievietoja tās skapjos un plauktos. Pēc tam viņa izvilka vēstules, kuras pārvākšanās laikā bija noglabājusi ceļasomā. Maida vēlreiz aplūkoja plāna otrā pusē rakstīto adresi, kas viņai varbūt varēja noderēt turpmākos meklējumos.
Viņa pārkopēja to memoreksblokā, ko atrada uz sava naktsgaldiņa, jo bija nospriedusi, ka pašu plānu nevienam nerādīs.
Vajadzēja palauzīt galvu, lai izdomātu, kur paslēpt dokumentu, kurš pēdējās dienās bija kļuvis tik pārsteidzoši nozīmīgs. Vispirms viņa iedomājās seifu vai, pareizāk sakot, paslēptuvi zem seifa, kur tas tik veiksmīgi bija glabājies agrāk. Bet šeit seifa nebija, tādēļ Maida pagaidām atkal iebāza plānu un vēstules rokassomiņā.
Ko darīt tālāk? Viņa domīgi iekārtojās ērtāk uz turku dīvāna un pavilka tuvāk riekstu bļodiņu, kas stāvēja līdzās uz zema galdiņa. Tad viņa ielēja tēju, kuru kāds bija jau sagatavojis lietošanai un nolicis turpat pa tvērienam mākslinieciski izkaldinātā vara kannā. Maida pacēla augšup izskatā vienkāršo glāzi un paturēja to gaismā, lai varētu aplūkot labāk. Glāze smagi gūla plaukstā, un Maida atklāja, ka tā ir gaišzili tonēta un tās forma nav gluži regulāra; glāze droši vien bija ļoti sena. Ar bruņo cukuru iesaldinājusi dzērienu, kurā peldēja zaļas lapiņas, viņa lēnām un piesardzīgi iedzēra dažus malkus karstā zāļu uzlējuma. Kad viņa nolika glāzi ēnā, radās iespaids, ka tā izstaro maigu, zaļganu gaismu.
Maida atkal aizprātojās. Cieņa pret vietējiem tikumiem nebūt nebija vienīgais iemesls, kas viņai lika vismaz pagaidām pieņemt šo ielūgumu netrūka arī citu. Pirmām kārtām jau viņas nedrošais finansiālais stāvoklis: atsakoties no piedāvājuma, viņai nebūtu citas izejas kā vien nekavējoties atgriezties mājās. No otras puses, viņa beidzot bija nokļuvusi Vecpilsētā un varēja sameklēt skices otrā pusē rakstīto adresi, varbūt pat cilvēkus, kas pazina viņas tēvu. Turklāt viņa bija nonākusi viesnīcā, kur tēvs dzīvoja vairāk nekā gadu. Maida izstāstīja to Kalīdam, un tas acīmredzot to nebija aizmirsis.
Pēkšņi viņa atkal izjuta dziņu darboties. Varēja taču gadīties, ka šeit vēl strādā kāds kalpotājs, kurš atceras viņas tēvu. Tātad viņai vajadzēja pievērst uzmanību gados vecākiem viesnīcas darbiniekiem. Iepriekš gan noteikti derēja iepazīt jauno apkārtni. Viņa sāka ar pašas istabu, kas bija iekārtota caurcaurēm senatnīgā stilā. Turpretim vannas istaba piedāvāja vislielāko komfortu, kādu var gaidīt no pieczvaigžņu viesnīcas.
Maida vairs nejutās labi aptumšotās istabas šaurībā. Viņa izgāja pa durvīm un krustām šķērsām izklaiņoja dārzu, apskatīja publiski pieejamo viesnīcas daļu, paņēma dažas trūcīgas informācijas lapas, ko piedāvāja vestibilā, un pavēroja nedaudzos viesus, kuri šeit uzturējās. Daži nacionālajos tērpos no visas pasaules zvilnēja guļamkrēslos zem palmām un sūca dažādus dzērienus, bet pāris cilvēku fantastiskās formās bija sapulcējušies terasē un sarunājās valodā, kuras izcelsmi Maida neprata noteikt. Viesmīļi un kalpotāji neuzkrītoši turējās dibenplanā, tomēr Maida ievēroja to vidū ari dažus vecākus ļaudis, galvenokārt zemākos amatos: bagāžas nesēji, šveicari, izsūtāmie. Tā kā šiem cilvēkiem bieži iznāca darīšana ar viesiem, Maida cerēja ar viņiem kaut cik saprasties angļu valodā.
Viņa atstāja dārza centrālo daļu, peldbaseina apkārtni ar tur izvietotajiem guļamkrēsliem un sauljumiem un devās tālāk pa celiņu, kurš veda dziļāk eksotiskajā dārzā. Palmas ar dīvainas formas augļiem, agaves ar balti dzeltenu ziedu svečturveida ķekariem un milzīgs daudzums krāsainu, stipri smaržojošu puķu. Taciņa sašaurinājās, bieži to aizšķērsoja krūmu lapotne, un dažviet Maida tika tālāk vienīgi ar spraukšanos. Šķita, ka cilvēki šeit staigā reti.
Beidzot viņa apstājās pie plašā lokā izliekta mūrējuma: vidū uz cokola stāvēja mākslinieciski kaldināts trauks, kuru apņēma no dažādas krāsas akmeņiem veidots dambis, kas kādreiz droši vien norobežoja mazu dīķīti. Tagad tur nemanīja ne pilītes ūdens. Maida domīgi izcēla no apmales plakanu, balti un tumšsārti svēdrotu akmeni tas labi iederētos kā paliktnis uz vecā plaukta, ko viņa bija mantojusi no mātes. Tas izskatījās pēc marmora, malas bija raupji nošķeltas, viens stūris nolauzts, un akmens nevarēja būt īpaši vērtīgs. Varbūt pavaicāt kādam, vai viņa drīkst to paņemt par piemiņu? Bet tad viņai iešāvās prātā gluži kas cits. Zem noņemtās plātnes bija atsedzies šaurs iedobums, un izskatījās, ka šis klints gabals ir nekustīgi šeit gulējis gadsimtiem ilgi, nevienam neradot vēlēšanos to pacelt. Vai tā nebija ideāla paslēptuve viņas vēstulēm?