Maida ilgi nedomāja. Daudz steidzīgāk, nekā bija nākusi šurp, viņa veica ceļu līdz savai istabai un atkal atpakaļ. Viņa vēlreiz pameta acis apkārt, vai tuvumā tiešām neviena nav… Tad viņa ielika aploksni spraugā un nosedza to ar akmeni.
Šis steidzīgi veiktais pasākums pievērsa viņu īstenībai. Maida kā nekā bija šo to apņēmusies un tagad vēlējās sākt savus meklējumus pēc iespējas ātrāk. Viņa ar skubu atgriezās viesnīcas rosīgajā daļā.
Jau grasoties uzrunāt sirmu kalpotāju, kurš kādā vestibila blakustelpā ar putekļu slotiņu apkopa greznumlietiņām pilnu vitrīnu, Maida pamanīja pie reģistratūras galda Kalīdu droši vien tas meklēja viņu. Maida devās tam klāt, un, lai ari viņi centās to neizrādīt, pirmajā atkalredzēšanās brīdī abus pārņēma neveiklības sajūta. Izgājuši dārzā, viņi apsēdās uz kāda nomaļa soliņa.
Nebija nemaz tik viegli pārvarēt pēkšņi radušos mulsumu. Pirmā atguvās Maida un sāka sarunu. Viņa paslavēja viesnīcu un apjautājās, vai tiešām tik vienkārši drīkstētu izmantot ģimenes viesmīlību.
Kalīds mēģināja kliedēt viņas šaubas, norādīja, ka viesnīca tik un tā stāv pa pusei tukša, atgādināja par savas ģimenes bagātību un lika saprast, ka šajā gadījumā naudai nav nekādas nozīmes. Vissvarīgākā šeit bijusi tēva piekrišana Kalīds bija ieminējies par Maidas meklējumiem, un viņa tēvs pats ierosinājis, ka vajadzētu palīdzēt. Kalīds vēl piemetināja, ka Maida acīmredzot ir atstājusi paliekošu iespaidu ari uz viņa tēvu.
Viņam aizvien vēl ir mazliet neierasti sastapt sievieti sabiedrībā. Bet tajā zilajā kleitā tu tiešām izskatījies neticami labi.
Pašlaik Maida atkal bija tērpusies pavisam ikdienišķi, īsi svārki un vienkārša celomola jaka, un viņa iedomājās, ka Kalīds šodien pirmo reizi redz viņu tik vienkārši ģērbušos.
Un šajās drēbēs es viņam vairs nepatiktu? Maida ar izaicinošu smaidu pajautāja, un Kalīds aizkustinošā nopietnībā apliecināja, ka viņa ir skaistākā sieviete, kadu viņš jebkad redzējis, un viņam ir gluži vienalga, kas tai ir mugurā.
Pēc tam viņi kādu laiku apsprieda, ko Maida tagad varētu iesākt. Maida gribēja apklausīties, vai kāds no viesnīcas personāla neatceras viņas tēvu, un nu viņa beidzot iedomājās ari adresi, ko bija nokopējusi no plāna otras puses. Viņa izvilka memoreksbloku un atvēra adreses kopiju. Kalīds lūkoja atšifrēt nedaudz padzisušo rakstu.
Cilvēka vārds nav salasāms, tik vien var saprast, ka sākas ar S. Toties man liekas, ka zinu šo ielu. Tā ir kāda šaura gājēju ietve. Var saskatīt ari mājas numuru.
Man noteikti vajag turp nokļūt, Maida pasludināja.
Viena tu galā netiksi, Kalīds pabrīdināja. Tas ir nomaļš kakts, svešinieki tur nerādās. Tātad man tevi būs jāpavada.
Savu auto, jaunākā modeļa vācu sporta mašīnu, Kalīds bija novietojis tepat pie viesnīcas, kādā blakusielā, un vispirms viņš aizvizināja Maidu uz kazbu lai pārāk nedurtos acīs, viņai vajadzēja sarūpēt vietējo apģērbu. Bazārā Kalīds sniedza Maidai dažus praktiskus iepirkšanās padomus, un tad viņa nozuda sieviešu apģērba nodaļā. Tur piedāvātās lietas Maidu gan nesajūsmināja, jo tās viņu ievīstīja no galvas līdz kājām, atstājot redzamas tikai acis. Savas ieceres īstenošanas nolūkā šādi ietīties droši vien bija saprātīgi. Šķita, ka Kalīds ir apmierinats ar iznākumu, un, neklausīdamies Maidas protestos, viņš nekavējoties samaksāja rēķinu no savas kabatas.
Tālāk vajadzēja iet kājām. Jo vairāk viņi attālinājās no centra, jo šaurākas kļuva ielas, un automašīnas tur vairs nespēja iespraukties. Redzami pieauga apkārtnes nabadzība, daudzviet vēl manīja kara postījumus. Izskatījās, ka dzīves lielākā daļa šeit noris uz ielas. Tur vārīja ēdienu, tur arī sēdēja amatnieki, kas klaudzināja āmurus un zāģēja, jauca automašīnu daļas, skrūvēja vecus radioaparātus un televizorus un no gumijas riepām izgrieza apavu zoles.
Plāksnīšu ar ielu nosaukumiem šeit nebija, Kalīdam ik pa brīdim vajadzēja taujāt ceļu, un Maida atzina, ka viena pati viņa šeit tiešām būtu pagalam.
Viņi atstāja amatnieku rajonu un nonāca šauru celiņu, taku un tiltiņu jūklī, kas veda pāri atkritumu kaudzēm un dubļu paltīm. Nedaudzie pretimnācēji pētīja viņus ar neuzticīgiem skatieniem un zaglīgi nolūkojās pakaļ. Šeit bija grūti atrast kādu, kurš vēlētos sniegt derīgu izziņu.
- Es nedomāju, ka šajā bagātajā pilsētā ir tik daudz trūcīgo, Maida nočukstēja.
- Lielākā daļa ienākumu tiek ārzemju investoriem, arī Kalīds runāja neviļus pieklusinātā balsī. Mūsu ekonomika vēl nav atkopusies.
Kalīds atkal pajautāja ceļu, šoreiz kādai sievietei, kas ziņkāri izliecās pa logu, kad viņi gāja garām. Tā kaut ko atbildēja arābiski. Kalīds pateicās.
- Tepat aiz nākamā stūra, viņš pavēstīja.
Viņi turpināja iet nedaudz vilcinoties, it kā jebkurā brīdī vajadzētu rēķināties ar nepatīkamu pārsteigumu… Tad arī pieteiktais stūris bija klāt, un aiz tā pavērās tumša ieeja, tāds kā caurums mūrī. Tas oda pēc svilušas gumijas.
Ar katru soli kļuva aizvien tumšāks, bet viņi taustījās tālāk, līdz atdūrās pret pieslietām durvīm. Kalīds pieklauvēja, un viņi iegāja. Šaurajā telpā, kas vienlaikus bija dzīvojamā istaba un virtuve, atradās seši vai septiņi cilvēki: resna sieviete pie pavarda, vecs vīrs ar vienu roku bambusa šūpuļkrēslā, divi pusaudži un daži bērni. Visi bija pagriezušies pret durvīm un blenza ienācējos.
Kalīds pateica pāris vārdu, sieviete, spriežot pēc intonācijas, atbildēja ar jautājumu, un Kalīds kaut ko atbildēja, vienlaikus norādīdams uz Maidu. Uz brīdi iestājās klusums, tad sieviete paceltā balsī sāka vaimanāt, aizvien skaļāk un uzbudinātāk, turklāt viņa vēl žestikulēja, draudīgi vēzējot rokas. Abi pusaudži nostājās viņai līdzās, it kā grasītos kopā ar viņu mesties uzbrukumā. Tikai vienrocis palika stīvi sēžam, it kā pat neapjēgtu, kas notiek apkārt. Nu sieviete tuvojās Kalīdam, mēģinot aizspraukties viņam garām ar skaidri redzamu nodomu uzbrukt Maidai ar dūrēm.
Ejam, Kalīds uzsauca Maidai, pastumjot sievieti atpakaļ. Nav jēgas!
Viņš pagriezās un, vilkdams Maidu sev līdzi, izgāja šaurajā gaitenī, vienlaikus mēģinot aizvērt durvis, bet tas viņam neizdevās.
Visa ģimene dzinās pakaļ, un viņiem atlika tikai steidzīgi mesties bēgt. Viņi apstājās, tikai pamanījuši, ka vairs neviens tos nevajā.
Nedaudz vēl aizelsusies no skrējiena, Maida pajautāja:
- Kas tiem cilvēkiem bija lēcies?
Es īsti nesapratu, vai vecā pazina tavu tēvu personīgi. Viņa lamāja visus tolaik šeit dzīvojošos ārzemniekus un teica, ka tie esot vainīgi viņas vīra nāvē. Neko vairāk es nesapratu.
- Tas bija tukšs numurs, Maida noteica, un, kad viņa paskaidroja Kalīdam, kas ir tukšs numurs, pirmais šoks bija pārvarēts, un viņi varēja pasmieties.
- Tev taisnība, Kalīds piekrita, tur mēs neko nenoskaidrosim, lai gan tie cilvēki kaut ko zina. Žēl! Bet ko tu padarīsi.
Straujās atkāpšanās dēļ viņi vairs nesaprata, kur īsti atrodas. Abi lūkojās apkārt, mēģinot orientēties, kad pēkšņi līdzās kāds ierunājās:
- Nesteidzieties, nevajag uzreiz tik ātri padoties.
No tumsas aizsega iznāca vienrocis, kuru pirmīt tie redzēja dzīvojamā virtuvē. Varbūt viņu meklējumi tomēr vēl nebija beigušies neauglīgi?