Vecais runāja gluži saprotamā beizikinglišā, tā ka sarunā varēja piedalīties ari Maida.
- Jūs sapratāt, ko es vēlos? viņa pajautāja un tūlīt paskaidroja: Mans tēvs šeit strādāja tieši pirms kara un neatgriezās no šejienes. Viņu sauca Fricis Barlahs. Man gribētos zināt, kas ar viņu ir noticis.
Vecais atspiedās pret sienu, un izskatījās, ka viņš kaut ko pie sevis apsver.
Cik tad jūs dotu par ziņām? viņš beidzot noprasīja, vērsdamies pie Kalīda.
Desmit dolārus, tas aši izmeta.
Simts dolārus, vienrocis paziņoja.
Kalids pamāja.
- Lai būtu.
Tad runājiet taču! Maida nepacietīgi pieprasīja.
Nomierinies, pāris minūšu neko neizšķir, Kalīds viņu apklusināja.
Viņš pievērsās vienrocim:
- Izstāstiet, lūdzu, kas jums ir zināms.
- Vispirms naudu.
Vecais pastiepa sauju, un Kalīds ielika tajā dažas banknotes, kuras izvilka no sava apmetņa kabatas.
Vienrocis tās rūpīgi izpētīja. Tad viņš pārjautāja:
Barlahs, jūs sakāt? Eiropietis? Kalsns, sirms vīrietis?
- Tieši tā, Maida atsaucās.
Šķita, ka vecais atkal aizdomajas.
Tas bija sen, viņš nomurmināja, bet tad minstinādamies sāka stāstīt.
- Mana brāļasieva stipri satraucās. Viņa nav īsti pie pilnas saprašanas, kopš zaudēja vīru. Viņš bija spridzinātājs. Dažus mēnešus pirms kara viņš saņēma īpašu uzdevumu. Bija runa par priekšdarbiem, tur tika būvēts bunkurs vai kaut kas tamlīdzīgs. Atbildīgie bija izšķīrušies par labu karam un nedarīja neko, lai to novērstu. Viņi būtu varējuši vest sarunas… bet man liekas, ka viņi gribēja karu. Velns viņu zina, kāpēc…
Kāds sakars ar to manam tēvam? — Maida viņu pārtrauca.
- Ļauj viņam runāt, Kalīds pačukstēja.
- Viņi skaidri zināja, kas mūs gaida, vienrocis turpināja. Bombardēšanas, minas, degbumbas, indīgā gāze, baktērijas… Protams, viņi zināja arī, kā no tā pasargāties. Viņi lika uzbūvēt bunkuru sev un saviem draugiem, visiem tiem ārzemju salašņām… Kad gāja vaļā, viņi ielīda pazemē, kamēr mēs…
Maida vairs nespēja valdīt nepacietību.
Mans tēvs bija atbildīgs par ūdensvadiem, nevis par bunkuru būvēšanu.
Vecais apklusa, uzmeta Maidai šķību skatienu un šķita ieslīgstam savā agrākajā sastingumā.
Mēs gribējām uzzināt kaut ko par Frici Barlahu. Tuvāk pie lietas, lūdzu, — Kalīds pamudināja.
Viņš brīdi vēl pagaidīja, tad iegrūda roku kabatā un pasniedza vecajam vēl dažas naudas zīmes. Tas atsāka runāt.
Mans brālis gāja bojā bombardēšanā. Kopš tā laika…
Viņš aprāvās un iegrima stūrgalvīgā klusēšanā. Kalīds piegāja viņam klāt, satvēra aiz pleciem un sapurināja. Turklāt viņš pateica kaut ko arābiski. Tas izklausījās pēc drauda.
Tas laikam iedarbojās, jo vienrocis apbnnojami ātri atdzīvojās.
- Jā, taisnība gan, es viņu pazinu, Frici Barlahu, to vīru tiešām tā sauca. Viņš dažas reizes bija mūsu mājā, kad nāca apciemot manu brāļadēlu Salāhu. Viņš dzīvoja augšstāvā.
Maida saausījās: vārds, kuru nosauca vecais… tas sākās ar S, tāpat kā plāna otrā pusē uzkricelētais vārds. Arī Kalīds to pamanījis? Tā varēja būt, lai gan viņš to nekādi neizrādīja.
Dzīvoja? Kur viņš ir tagad? Kalīds aizvien vēl turēja veco aiz piedurknes, un balss tonis lika noprast, ka viņš vairs neļaus tam vilcināties.
- Es nezinu, vecais gaudulīgi atbildēja. Sen neesmu viņu redzējis.
Ar ko jūsu brāļadēls nodarbojas? Kas viņam bija kopīgs ar Frici Barlahu?
Ka lai es zinu? vecais nogaudās. Viņš ir fotogrāfs un zīmētājs. Viņš strādāja arhitektiem un pēdējā laikā arī zemes dienestam. Viņš ir arī gleznotājs. Taisa bildes, visvairāk Vecpilsētā.
Varbūt te veidojās tuvāka saistība?
Iespējams, tā nebija nejaušība: ja vienroča brāļadēls strādāja zemes dienestam, tad taču varēja gadīties, ka viņš ir gatavojis zīmējumus ari Maidas tēvam. Pirmo reizi šeit pavīdēja kaut kas, ko varēja dēvēt par daudzsološām pēdām. Maida juta, ka viņu pārņem medību drudzis.
Laikam arī Kalīds to uztvēra, vismaz Maida manīja viņa saspringtību. Vienu mirkli viņš kaut ko apsvēra. Tad viņš pavēlēja.
- Tu viņu meklēsi, un tu viņu atradīsi. Pēc tam viņš pieteiksies. Te būs adrese. Viņam jānosauc tikai savs vārds. Man ziņos.
Kalīds uzšņāpa kaut ko uz papīra lapiņas.
Ja tuvākajās trīs dienās tas nenotiks, es iebāzīšu tevi aiz restēm. Un tagad pazūdi!
Maida izbrīnā vēroja, kā Kalīds mainās, cik autoritatīvi pēkšņi šis maigais jauneklis sācis runāt. Līdz šim viņa nespēja iedomāties Kalīdu kā klana virspavēlnieku lomā, kuru nākotnē viņam kā nekā vajadzēs uzņemties, bet nu viņa pārliecinājās, ka Kalīds visnotaļ spēj izrādīt stingrību un uzspiest savu gribu. Viņa līdzšinējā uzvedība, viņa piekāpība un biklums laikam taču bija izņēmums, viņa īpašās attieksmes izpausme, un Maida gluži vai apjuka, sapratusi, ar kādu pietāti Kalīds pret viņu izturas. Kalīds bija jauks, patīkams saskarsmē, savā ziņā atklāts un vaļsirdīgs, Maida nodomāja, bet kas būs, ja es viņam likšu vilties? Apzināti es negribu viņu sāpināt. Bet līdz tam viegli var nonākt, ja pieļaušu, ka viņš man pieķeras vēl vairāk.
Tikmēr jau bija satumsis, un Kalīds skubināja ašāk pazust no šejienes. Viņam bija izdevies noorientēties vismaz tiktāl, lai noteiktu pareizo virzienu, un abi tik tiešām drīz iznāca uz lielākas ielas, kas izlauza platu robu starp mājām un virzīja taisni uz viesnīcu.
- Tu domā, viņš tiešām pieteiksies, tas fotogrāfs, kā viņu īsti tur sauca… Maida pajautāja.
Salāhs, Kalīds atgādināja. Viņš pieteiksies. Vari nešaubīties.
Kāpēc tu esi tik pārliecināts?
Es uzrakstīju policijas centrāles adresi. Katram būs skaidrs, ka labāk ir paklausīt.
Kāpēc policijas centrāle? Kāds tev ar to sakars?
Ari valsts policijas priekšnieks ir manas ģimenes loceklis, Kalids to paziņoja kā kaut ko pašsaprotamu.
Viņi vēl pasēdēja viesnīcas restorānā un mazliet uzkoda. Un tad pēc neilgas dārza pastaigas pienāca brīdis, kas Maidu nedaudz nobiedēja. Viņi stāvēja starp puķu dobēm, un apkārt virmoja rožu aromāts. Ari Kalīds piepeši atkal sāka mulst. Maida pieskārās viņa rokai un pateica:
- Sī bija grūta diena, un tu man daudz palīdzēji. Esmu tev ļoti pateicīga. Bet tagad es jūtos sagurusi. Tu nedusmosies, ja došos uz savu istabu?
Maida rēķinājās ar vīlušos vai īdzīgu reakciju, bet Kalīds pasmaidīja.
- Es nedrīkstu šeit tevi publiski apskaut, viņš sacīja. Lai gan ļoti gribētos. Es saku, lai tu to zinātu.
- Es zinu, Maida atbildēja.
Viņa atsveicinājās no Kalīda tikai ar rokas spiedienu, lai gan nebija nemaz tik viegli būt konsekventai. Uzsvērtā apņēmībā viņa pagriezās un devās uz ēku, kur atradās viņas istaba. Viņai nevajadzēja atskatīties, lai zinātu, ka Kalīds noskatās viņai pakaļ. Maidai šķita, ka viņa jūt tā skatienu gluži kā maigu pieskārienu uz kakla un muguras.
Sākās jauna diena, debesis bija zilas, spīdēja saule, un tomēr bija pavisam citādi nevarēja ne salīdzināt ar otru pilsētas daļu, ar izklaižu kvartālu, kurš tagad šķita bezgala tāls. Brokastu galdi dārzā sen bija uzklāti, laipnie viesmīļi nepārvietojās skriešus, bet tas ari nebija vajadzīgs, jo nedaudzie viesi nekur nesteidzās.
Maida jutās labi. Viņa sēdēja ēnā un gaidīja, kad viņai atnesīs lipīgo medus rausi, kura nosaukumu viņa nespēja iegaumēt, un kafiju, ko bija pasūtījusi šeit ierastās tējas vietā. Viņa sēdēja un lūkojās puķu dobju apņemtajā zālienā, kura vidū pacēlās kolonnām rotāts, no dažādas krāsas akmeņiem būvēts tornītis.