Šeit tiešām varētu nodoties tīkamai dīkdienībai, viņa domāja, skaidri gan apzinoties, ka pati uz to nav spējīga. Vajadzēja izmantot laiku lietderīgi, atpakaļceļa vairs nebija, un viņa juta pienākumu turpināt savus meklējumus. Meklējumus, kuriem sākumā viņa nodevās tikai ar pussirdi, jo savas izredzes pati novērtēja kā niecīgas. Tomēr kaut kā viņa bija soli pa solim tikusi tālāk, un pēdējo stundu norādes, lai arī varbūt bikli, ļāva pat uzdīgt negaidītām cerībām.
Šobrīd viņu visvairāk interesēja tas, ko varētu pateikt fotogrāfs Salāhs. Vai viņš tiešām pieteiksies policijā? Līdz tam gan vēl varēja mēģināt paveikt kaut ko pēc savas iniciatīvas, piemēram, beidzot pameklēt kādu kalpotāju, kurš šajā viesnīcā strādājis vēl pirms kara. Tiklīdz kafijas tase bija iztukšota, Maida beidza baudīt rīta mīlīgo siltumu un cēlās kājās, lai ķertos pie meklēšanas. Visapkārt taču grozījās viesnīcas darbinieki, kuri, pēc visa spriežot, tā vien gaidīja izdevību pakalpot viesiem.
Maida dažus uzrunāja, bet tie viņai palīdzēt nespēja. Beidzot viņa pamanīja kādu zilā virsvalkā ģērbtu vīru, kurš rušinājās ap puķu dobēm laikam tas bija dārznieks. Viņam varēja dot kādus piecdesmit vai pat sešdesmit gadus, vismaz deniņi viņam jau bija nosirmojuši. Bija vērts pamēģināt.
Ievadījusi sarunu ar dažiem nevainīgiem jautājumiem, Maida ieminējās par savu tēvu.
- Fricis Barlahs? dārznieks pārjautāja.
Viņš stāvēja pieliecies, it kā klanītos Maidai, un neslēpa izbrīnu.
- Viesu vārdus man neviens nesaka. Bet Barlahs… tas gan ir dzirdēts. Kā viņš izskatījās?
Maida mēģināja aprakstīt tēva ārieni, bet tikai ieminoties, ka tas šeit vēl uzturējās pēdējās pirmskara dienās, kad pārējie viesi jau bija aizbēguši, dārzniekam kaut kas atausa atmiņā, un viņš spēja pavēstīt tādus sīkumus, kas lika Maidas sirdij ieklauvēties nu viņa bija droša, ka beidzot ir tikusi uz konkrētām pēdām.
Jā, viņš tiešām šeit palika ilgāk par citiem ārzemniekiem, dārznieks apstiprināja. Tas bija nelāgs laiks, visi zināja, ka iebrukums ir neizbēgams. Pilsētā cēla barikādes un raka grāvjus. Tepat dārzā būvēja pazemes patvertni, it kā viesnīcas darbiniekiem un viesiem. Tur es pēdējo reizi ari redzēju jūsu tēvu, toreiz, kad lieta jau kļuva pavisam nopietna.
Maida saausījās: viņas sarunu biedrs savādi uzsvēra vārdiņus «it kā».
Kā tad tur bija ar šo patvertni? To tiešam izmantoja? Jūs arī tur bijāt?
Dārznieks izslējās taisnāk un atbalstījās uz zemē iedurtās lāpstas.
Būt jau tepat vien biju, bet slēptuvei mūs pat tuvuma nelaida. Drīkstēja ieiet tikai daži viesi un vēl pāris cilvēku no malas tie no ministrijām. Ieeju apsargāja armijas vīri.
Mans tēvs arī tur bija?
Bet dārznieks jau bija pilnīgi nonācis atmiņu varā un viņai neatbildēja.
Gāja pavisam traki. Apkārt jau sprāga bumbas, sākumā gan vēl patālu, bet drīz ari tuvāk. Tad sāka dārdēt un rībēt gandrīz virs galvas. Mums bija bail. Daži mūsējie mēģināja ielauzties patvertnē ar varu, bet kareivji visus ar šaujamo resgaļiem dzina projām. Tad dzelzs durvis aizslēdza no iekšienes, un kareivji paši palika ārpusē. Tie uzreiz kļuva miermīlīgi. Nometa šaujamos un aizmuka kur kurais. Es toreiz ielīdu pagrabā un tikai tāpēc paliku dzīvs.
Maida manīja, ka ir aizskārusi jūtīgas stīgas. Viņa vēl brīdi pagaidīja, bet tad vēlreiz apprasījās par tēvu.
Viņš tur bija, es vēl atceros, ka viņu veda divi kareivji. Grūda ar grūšanu. Tāpēc vien atceros, ka viņš nemaz tur negribēja līst iekšā un pretojās.
Kā tas viss beidzās? Tie tajā bunkurā izdzīvoja?
Viņas jautājums laikam atsauca dārznieku tagadnē.
To nu es nezinu, viņš atbildēja. Mums ilgi nebija dūšas līst ārā no savām paslēptuvēm. Tikai pēc tam, kad viss pieklusa, gājām lūkot, kas noticis. Nebija nemaz tik traki, kā baidījāmies. Tikai viens mūsējais bija pagalam: pavāru nosita krītošs baļķis. Viesnīcas teritorijā bija nokritušas tikai dažas bumbas, dažas ēkas bija sagrautas, vairākums bojātas, bet kopumā mums bija laimējies.
— Bet bunkurs?
Tas bija vesels… cik nu es varu spriest. Ērmīgi tikai…
- Kas tad tur bija tik ērmīgs? Maida, kas sākumā bija uzelpojusi, atkal kļuva nemierīga. Cilvēki pazemē… kas bija ar tiem?
Tur jau tas dīvainākais. Viņi pazuda. Uzbrukums sen bija beidzies, bet tur nekas nekustējās, durvis kā bija, tā palika ciet. Mēs sākumā nesapratām, ko iesākt. Tad uzlauzām dzelzs durvis, ko nemaz nebija vienkārši izdarīt. Un tad… neviena tur nebija, bunkurs bija tukšs.
Maida apjuka: tātad viņas tēvs šajā bombardēšanā gājis bojā?
Kā tad tā? Bunkura jumts bija iebrucis? viņa steidzīgi prašņāja.
- Es pats tur nebiju. Tikai dzirdēju, ka bunkurs bijis pilnīgi neskarts. Bet no tiem, kas tur ieslēdzās, ne miņas.
Maida mēģināja apspiest satraukumu un domāt skaidri. Izvilkusi no maka dažus dolārus, viņa tos iespieda dārzniekam saujā. Vienlaikus Maida pajautāja:
Vai bunkurs vēl saglabājies? Es labprāt to apskatītu. To varētu izdarīt?
Dārznieks iebāza naudu kabatā.
- Nemāku sacīt. Bet man ir kāds kolēģis, Mustafa. Viņš ir mūrnieks un veic šeit nelielus remontus. Viņš labāk saprot šīs lietas un noteikti varētu jums palīdzēt. Arī šodien viņš ir tepat. Ja gribat, es viņu atsūtīšu pie jums.
- Tas būtu jauki, Maida atbildēja un pateica savas istabas numuru. Es viņu gaidīšu.
Pateikusies par iegūtajām ziņām, viņa atgriezās mājā. Savā istabā viņa apgūlās uz turku dīvāna un pārdomāja dzirdēto. Vai viņas meklējumi jau tuvotos beigām? Varbūt jāgatavojas kaut kam nelāgam? Vai arī neziņas stāvoklis saglabāsies vēl ilgi?
Maidai tā bija neierasta situācija: lai gan viņa nedarīja neko ļaunu, prāts tomēr bija nemierīgs. Šī nomale naktī netika apgaismota, un Mustafa bija ieteicis nelietot kabatas lukturīti, kamēr viņi vēl atrodas laukā. Vajadzēja paļauties tikai uz zvaigznēm, bet nepagāja ne minūte, kad Maida jau sāka pārsteidzoši labi saredzēt apkārtni. Šo apvidus daļu klāja gruvešu kaudzes, starp kurām kuploja nezāles. Viens laukuma stūris bija pārvērsts lūžņu izgāztuvē, un Maida nobrīnījās, cik daudz šeit ir samests visādu grabažu.
Vajadzēja nelielas pulēs un dažas dolāru banknotes, lai pierunātu mūrnieku piekrist šim pasākumam. Tas bija tumšādains pusmūža vīrietis ar melnu rastafari frizūru, īsts milzenis, kuru labi varēja iedomāties ari kā bokseri vai cīkstoni. Laimīgā kārtā viņš tiešām zināja šo to vairāk par pazemes patvertni nekā dārznieks. Jaunekļa gados viņš pats bija piedalījies rakšanas darbos; izrādījās, ka pilsētas teritorijā bijušas vairākas līdzīgas pazemes būves. Pēdējā darbu posmā agrākās strādnieku brigādes vietā stājās citas, kas bija pakļautas armijas virsvadībai.
Tie strādāja ar visjaunāko tehniku, lika lietā akmeņu frēzes, kas sasmalcināja viscietāko klinti. Viņi ierīkoja skursteni, caur kuru nedēļām ilgi lidoja gaisā putekļi. Visu te noklāja pelēka kārta pirksta biezumā. Nevienu tur nelaida tuvumā, un pašu ieceri turēja stingrā noslēpumā.
Tikai pēc kara šī vieta atkal bija kļuvusi brīvi pieejama, bet viesnīcas vadība ielika durvīs jaunu slēdzeni un bunkuru aizslēdza. Mustafa nebija dzirdējis, ka agrāk kāds būtu par pazemes telpām interesējies. Arī viņš tur ne reizi nebija bijis, bet zināja, kur glabājas atslēga, un paņēma to šim slepenajam apmeklējumam.