Uzmanieties, priekšā ir bumbas krāteris! viņš norādīja uz bedri, ko tagad acīm redzami izmantoja atkritumu glabāšanai. Dažas bumbas te nokrita. Plaisas ir pamatīgas, bet patvertne atrodas diezgan dziļi zem zemes, un nedomāju, ka tai kaut kas varēja notikt. .
Viņi bija nonākuši pie šaurām kāpnēm, kas veda dažus metrus lejup, sākumā vel zem klajas debess, bet tad tās piesedza jumta pārklājums. Tur tiešām, kā tika solīts, bija dzelzs durvis, un atlika tikai noskaidrot, vai slēdzene vēl darbojas. Mustafa iebāza atslēgu caurumā, un ar pūlēm viņam izdevās to arī pagriezt. Izrādījās, ka durvis tomēr ir ieķīlējušās, un, cenšoties sacelt pēc iespējas mazāku troksni, Mustafa vairākas reizes zvēla pa metālu ar savu smago veseri. Beidzot durvīs pavērās šaura sprauga. Nebija viegli, tomēr kopīgiem spēkiem viņiem tās izdevās atspiest vaļā, un ceļš beidzot bija brīvs. Tikai tagad viņi ieslēdza kabatas lukturīšus… Aiz durvīm kāpnes turpināja vest lejup, un viņi piesardzīgi kāpa zemāk. Zem kājām čirkstēja, visur gulēja beigtas vaboles, un mazliet tālāk viņi uzdūrās čūskas skeletam, tomēr citādā ziņā grīda un sienas bija apbrīnojami tīras.
Pēkšņi viņi apstājās gluži kā pēc komandas abi bija to sadzirdējuši: dobji būkšķošu skaņu rindu… Skaņas neapšaubāmi nāca kaut kur no apakšas.
Kas tas varēja būt? Maršējoši cilvēki vai smagas mašīnas troksnis? Varbūt šāvieni?
Viņi lēnām turpināja kāpt lejup, un, jo zemāk tie nāca, jo skaļāks kļuva šis troksnis, turklāt tagad tam piejaucās ari spalgāki toņi cilvēku kliedzieni vai ari dzīvnieku brēcieni…
- Tā ir mūzika, Maida paziņoja un, ieraudzījusi Mustafas sejā neticību, piebilda: Tehno. Pirms kāda laika tas bija modē. Nav gadījies dzirdēt?
Viņas pavadonis pakratīja galvu un noteica:
- Tad vismaz tas nav nekas bīstams! Tūlīt es palūkošu, kas tur ir ielavījies.
Vēl pāris pakāpienu, un viņi ieraudzīja otras durvis, kas atvērās bez grūtībām. Nu viņi atradās šaurā slūžu kamerā, kuru otrā galā noslēdza vēl vienas durvis. Tagad mūzika skanēja daudz skaidrāk, jo līdzās zemajām frekvencēm varēja labi saklausīt arī augstos toņus. Mustafa paspēra soli uz priekšu un nevilcinādamies atgrūda durvis vaļā vienā rokā viņš vēzēja savu veseri. Ar žēlu disonansi mūzika aprāvās.
Viņi bija sasnieguši savu ceļa mērķi, pazemes patvertni, kas izrādījās mazāka, nekā gaidīts. To apgaismoja krāsainu gaismas diožu virtene, un viņi lūkojās piecu vai sešu jauniešu izbīļa pilnajās sejās. Pēc īsa sastinguma brīža tie pielēca kājās, atstājot savus instrumentus, un metās uz telpas stūriem. Tur stāvēja pieslienamās kāpnes, kuru augšgals nozuda griestu plaisā, un muzikanti drūzmējās lejgalā, cenšoties ātrāk tikt augšā un nozust no draudīgā Mustafas acīm. Bija gandrīz vai neticami, cik ātri pazemes telpa iztukšojās.
Maida un Mustafa izbrīnā paskatījās viens otrā, un abiem uznāca smējiens.
Nav slikta mēģinājumu vieta, Maida piezīmēja.
Ir vēl viens iemesls slēpties pazemē, Mustafa sacīja. Rietumu mūzika pie mums ir aizliegta, bet jaunā paaudze ir ka traka uz visu, kas nāk no turienes.
Nu vismaz varam šeit visu mierīgi apskatīt, tie tik drīz neuzdrīkstēsies atgriezties.
Muzikanti bija pametuši ne tikai savus instrumentus; būtiskāk bija tas, ka joprojām dega lampas, kas sniedza pietiekami daudz gaismas.
Ko Maida īstenībā šeit cerēja atrast? Telpa bija tukša, šeit nebija pat krēslu vai solu, uz kuriem patvertnes iemītnieki varētu sēdēt, nerunājot nemaz par kaut kādām ērtībām vai iekārtām dzīves norišu uzturēšanai. Klusībā Maida gatavojās ieraudzīt kaut ko drausmīgu, mūmijas, kaulus, pārogļojušās drēbes, bet nekā tamlīdzīga šeit nemanīja. Jo labāk, viņa sev paziņoja, bet kur tad ir palikuši tie cilvēki, kas kādreiz, pirms divdesmit gadiem te meklēja patvērumu?
Otras izejas šeit nav, viņa pateica skaļi. Tā atvere griestos droši vien neskaitās.
Tolaik tās noteikti nebija, apstiprināja Mustafa, kurš jau bija paspējis apskatīt caurumu. Sākumā laikam tā bija bumbas izsista sprauga. Var labi redzēt, ka tikai vēlāk to kāds ir mākslīgi paplašinājis. Gan jau šie paši jukušie muzikanti.
- Varbūt cilvēki toreiz atstāja bunkuru pa to pašu ceļu, pa kuru šeit ienāca?
- Neiespējami, tad mēs būtu to pamanījuši.
- Tādā gadījumā ir jābūt vēl kādai iespējai izkļūt no šejienes, Maidas secinājums izklausījās loģisks.
- Nu ko, pameklēsim.
Mustafa atkabināja vienu baterijas baroto diožu lampu un ķērās pie rūpīgas izpētes. Viņš apgāja apkārt telpai, virzīdamies gar sienām. Tās veidoja dabiska klints, un nemanīja ne mazāko zīmi, ka kaut kur aiz tām būtu tukšums.
- Tad atliek vienīgi grīda, Maida noteica.
To veidoja māla klons, zem kura nebūtu grūti paslēpt agrāk pastāvējušas atveres pēdas. Viņi pārmeklēja māla klājumu gabaliņu pa gabaliņam, un Mustafa ik pa brīdim uzsita ar savu veseri pa grīdu, cerot saklausīt dobjāku skaņu, kas liecinātu par apslēptu dobumu.
Tas bija garlaicīgs darbs un smaga pacietības pārbaude, bet beidzot viņi tika atalgoti: kārtējais vesera zvēliens radīja skaņu, kas nepārprotami atšķīrās no iepriekšējās: šī bija dobja, it kā apakšā slēptos milzīgas bungas. Tagad Mustafa vēzēja veseri ar pilnu sparu, māla garoza birža, un atlūzas šķīda uz visām pusēm. Divās minūtēs viņu skatienam atklājās betona vāks. Mustafa ieķērās divos iepretim stāvošos vāka padziļinājumos un sāka stīvēt smago disku augšup. Viņš elsa un stenēja, bet pamazām, centimetru pa centimetram, viņam izdevās pacelt to tik augstu, lai varētu aizķert ar celi un nogrūst malā. Zem vāka atradās apmēram divus metrus dziļš cilindrisks dobums. Lejpusē šahtu noslēdza lieli klints bluķi, un spraugas starp tiem bija aizdrīvētas ar kaut kādu stiklainu masu. Spriežot pēc izskata, varēja domāt, ka tas ir izdarīts gluži nesen.
Viņu izlūkgājiens beidzās vēlu pēc pusnakts. Maida pateicās Mustafam, iespieda viņam saujā vēl dažas dolāru banknotes un netraucēti atgriezās savā istabā. Tur viņa vēl ilgi gulēja nomodā un mēģināja sagremot jaunās zināšanas. Pats svarīgākais un iepriecinošākais bija tas, ka viņas tēvs neatstāja pilsētu ar to konvoju, kuru bumbvedēji noslaucīja no zemes virsas. Citādā ziņā gan iegūtā informācija bija visnotaļ trūcīga. Viņa lūkoja to apkopot: pazemes patvertnē drīkstēja nokāpt tikai privileģētie, un šķita, ka viņas tēvs bijis to vidū. Bet kāpēc viņš mēģināja pretoties? Vēl lielāka mīkla: kur palikuši tie cilvēki, kas ielīda patvertnē? Vienīgo norādi sniedza šahta. Tātad pastāvēja otra iespēja atstāt bunkuru, varbūt tas bija glābšanās ceļš gadījumam, ja augšējā ieeja tiktu aizbērta. Bet kādēļ šo ceļu vajadzēja izmantot? Nebija taču nekāda iemesla, nebija nekāda tieša apdraudējuma. Un kā šo šahtu noslēdza? Tas bija apzināts nodoms vai nelaimes gadījums? Varbūt ieslēgtie beigās tur tomēr aizgāja bojā?
Jautājums pēc jautājuma, un maz izredžu uz tiem atbildēt, vismaz pagaidām, bez papildu pieturpunktiem nebija lielas jēgas turpināt prātošanu. Varbūt vēl radīsies citas iespējas noskaidrot noslēpumu… Jaunā diena jau pieteica sevi ar blāvu gaismiņu, kad Maidai beidzot izdevās iemigt.
Viņa pamodās tikai brīdi pirms pusdienlaika un nopriecājās, ka vēl var dabūt brokastis. Nelaime tikai, ka šeit viņai nebija pieejams parastais komsets; Maida bija radusi maltīšu laikā pārlūkot videotekstu un jaunākās ziņas. Tomēr jau uzturoties Kiberpilsētā daudz kas no tā, kas viņai citkārt šķita tik būtisks, bija jūtami zaudējis savu agrāko nozīmību, un tagad Vecpilsētā šis dīvainais attieksmju kompleksa sairums tikai vēl vairāk pieņēmās spēkā. Tagad Maida pat nespēja vairs iedomāties, ka drīz atkal sēdēs birojā, studēs dokumentus un piedalīsies neaptverami garlaicīgās apspriedēs. Šeit viņa bija saskārusies ar lietām, kam piemita gluži cits vēriens: starptautiskās biznesa attiecības, notikumi ar vēsturisku nozīmi. Maida konstatēja, ka sākusi iedzīvoties savā jaunajā lomā.