Droši vien šo patīkamo pārmaiņu viņas dzīvē veicināja arī jaunā vide: šī vieta, kas šķita pastāvam ārpus laika un it kā jau iedīglī nomāca katru pārējā pasaulē neizbēgamo drudžainās steigas simptomu. Sava nozīme, protams, bija ari tam, ka atkāpās nesenās bažas un nedrošība, jo viņas stāvoklis jūtami stabilizējās. Maida konstatēja, ka viņas kredītkonts bez viņas pašas līdzdalības ir krietni uzlabojies. Droši vien tas bija Kalīda pirksts, un viņa spēja šo atvieglojumu pieņemt bez lielas prātošanas. Nodrošinātais finansiālais stāvoklis ļāva uzkavēties šeit ilgāk un atstūma dibenplānā arī mājupceļa problēmu. Mieru un paļāvību veicināja ne tikai finansiālais atbalsts, vēl vairāk to sekmēja apziņa, ka viņai ir tik vareni aizbildņi.
Pēcpusdienā ieradās Kalīds ar ziņu, ka Salāhs ir pieteicies ja Maidai nav iebildumu, viņi tūlīt arī abi kopā varētu pie tā doties. Izrādījās, ka Salāham pieder mazs veikaliņš kazbā.
Ceļu atkal vajadzēja veikt kājām, un atkal Maida varēja iepazīt interesantu Vecpilsētas daļu. Viņai agrāk pat nenāca prātā, ka pasaulē kaut kur vēl varētu būt šāds iepirkšanās centrs, kura veidols laikam gan nebija mainījies gadsimtiem ilgi: šauras ieliņas starp vecām, izskatā brūkošām mājām, gar kurām stiepās neskaitāmu bodīšu rindas, kas bija pedantiski izkārtotas pa nozarēm pārtikas produkti, apģērbs, greznumlietas, stikls, varš un amatniecības izstrādājumi šā vārda senākajā nozīmē, proti, preces šeit tiešām tika darinātas uz vietas ar rokām. Lai kā ari Maidu valdzināja šī jaunā pieredze, viņa tomēr nepacietīgi gaidīja, ko pavēstīs Salāhs, un neļāva Kalīdam sīki izrādīt viņai daudzās kairinošās mantas: sudraba ķēdītes, ar dārgakmeņiem rotātas rokassprādzes, elegantus apģērbus un zīda paklājus…
Tā viņi itin drīz nonāca gleznotāju ielā, kur, sakrautas kastēs un piespraustas papes rāmjiem, bija izstādītas neskaitāmas gleznas un zīmējumi. Kalīds bez grūtībām atrada Salāhu. Tas bija stalts, burnusā, turbānā un sandalēs tērpies vīrs ar garu, vietām jau iesirmu bārdu. Viņš sēdēja uz ķeblīša, atspiedis muguru pret sava veikaliņa durvīm. Kad Kalīds stādījās priekšā, viņš piecēlās un sacīja:
Jūs noteikti neesat nākuši šurp manu bilžu dēļ. Ar ko varu pakalpot?
Maida uzelpoja, dzirdot, cik labi viņš runā beizikinglišā. Tas nozīmēja, ka viņa pati var vadīt sarunu.
Salāhs vērīgi viņu uzklausīja.
Jūsu tēvu es pazinu labi, viņš paziņoja un ieaicināja abus apmeklētājus veikaliņā.
Tas slīga pustumsā un bija ļoti šaurs, bet viņiem pietika vietas, lai iekārtotos uz spilveniem ap zemu galdiņu. Salāhs atnesa kannu ar piparmētru tēju un iepildīja to glāzēs ar zeltītām apmalēm. Tad viņš apjautājās, kā Maida nākusi viņam uz pēdām, un izdzirdējis par vēstulēm, atcerējās.
- Taisnība gan: kad tikāmies pēdējo reizi pirms viņa pazušanas, viņš man iedeva sievai rakstītu vēstuli. Savukārt es to iedevu kādam uzticamam paziņam, kurš kopā ar citiem bēgļiem posās uz Eiropu. Līdz pat šim brīdim gan nezināju, vai vēstule ir sasniegusi adresātu.
Maida jutās sasniegusi savu vēlmju robežu: tepat pretī sēdēja cilvēks, kurš labi pazina viņas tēvu droši vien labāk, nekā bija atvēlēts viņai pašai.
- Kā jūs ar viņu iepazināties? viņa pajautāja.
Es viņu sastapu, kad viņš saņēma jaunu uzdevumu. Pirms tam viņš vadīja urbšanas darbus, lai aizsniegtu dziļākus ūdens ieguves slāņus, un tas viņam arī izdevās. Fricis gan vienmēr uzsvēra, ka tas vēl nav problēmas risinājums, jo pilsētai līdzās esošie krājumi tik un tā drīz būs izsmelti. Bet, viņš paskatījās Maidā, jums jau to vajadzētu zināt.
Īstenībā es zinu ļoti maz, Maida atzinās. Tolaik es biju vēl maza meitene. Mana māte drīz nomira un neko daudz man nepaspēja izstāstīt. Es tomēr zinu, ka, sākoties karam, mans tēvs bija šeit, bet tad viņš pazuda. Es labprāt gribētu uzzināt, kas ar viņu ir noticis.
Salāhs iemalkoja tēju, un Maidai šķita, ka šādi viņš vēlas iegūt laiku, lai atsauktu atmiņā senās pagātnes notikumus.
Fricis bija mans draugs, viņš beidzot ierunājās. Ari es labprāt uzzinātu, kas šeit ar viņu notika. Tā ir, viņš pazuda bez vēsts.
Tāpat kā vesela rinda citu šis pilsētas ļaužu, par kuriem nekas nav zināms. Baumo visādi, bet fakts ir tāds, ka patiesību neviens nezina.
Vai tiešām ari šeit viņas pētījumi jau nonākuši strupceļā? Maida vēl negribēja padoties.
- Izstāstiet vismaz, kādus darbus jūs veicāt mana tēva uzdevumā!
Salāhs atspiedās pret sienu un pievērsa skatienu kādam punktam telpas dziļumā. Tad viņš sāka stāstīt. Tolaik viņš bieži kā zīmētājs bija nodarbināts kartogrāfijas darbos un iepazinās ar Frici Barlahu, kad tika būvēti jauni urbšanas torņi ūdens ieguvei. Salāhs zīmēja plānus.
- Vēlāk, kad Fricis meklēja jaunas atradnes, mēs bieži ilgāku laiku uzturējāmies kopā dažādās tuksneša nometnēs. Meklēšanā izmantojām eholota principu. Mīnējām zemes virskārtu, spridzinājām un mērijām laiku, kāds paiet, līdz atstarotais vilnis atgriežas virspusē. Pēc tā var aprēķināt slāņu dziļumu. Noteikti viļņa raksturlielumi ļauj arī noteikt, vai apakšā ir sauss iezis vai ūdeni saturoši slāņi.
Salāhs pacēla skatienu augšup, un gluži vai šķita, ka tikai tagad viņš atskārš, ko Maida no viņa grib dzirdēt.
īsi sakot, es izgatavoju ģeoloģiskās kartes un iezīmēju punktus, kuros mēs spridzinājām. Bez tā nav iespējams izvērtēt rezultātus.
Jūs atradāt ūdeni? Kalīds, kuru plašie skaidrojumi laikam jau sāka garlaikot, pajautāja.
Salāhs domīgi pavērās viņā.
- Vai tad jūs esat dzirdējis kaut ko par jaunām atradnēm? viņš tam noprasīja.
Kalīds papurināja galvu.
- Nu, lūk, Salāhs turpināja. Ja būtu atraduši, tad mums šeit būtu par dažām problēmām mazāk.
Un tomēr… viņš atkal pievērsās Maidai, turpat jau vien
bijām.
Viņš atkal ieturēja domīgu pauzi. Varbūt viņš apsvēra, vai būtu jāsaka viss, ko viņš zina? Tad tomēr šķita, ka viņš ir ticis galā ar savām šaubām.
Sākumā tiešām mums nebija veiksmes, un gandrīz jau gribējām padoties. Bet tad kadā vietā, kas pirmajā brīdī nemaz nešķita daudzsološa, iegūtie dati uzrādīja pazemes ūdens klātbūtni. Spriežot pēc pirmajiem mērījumiem, tā šķita bagāta atradne. Bet iejaucās karš, un bijām spiesti darbus pārtraukt. Ārzemnieki vairs netika ārā no pilsētas. Fricis pazuda tieši pirms pirmajiem uzbrukumiem. Es vairs neko par viņu neesmu dzirdējis.
Pēc īsas pauzes viņš pamāja Maidai un piebilda:
- Man ļoti žēl.
Viņi nosēdēja tur diezgan ilgi un turpinādami sarunas. Maida vēlējās uzzināt kaut ko vairāk par tēvu, un Salāhs pastāstīja šo to par viņu kopīgo dzīvi tuksneša nometnēs. Kad Kalīds pajautāja, ar ko Salāhs nodarbojas tagad, tas pavēstīja, ka darba uzdevumus no zemes dienesta vairs nesaņem un tāpēc dzīvo rāmu, lai arī pieticīgu mākslinieka un fotogrāfa dzīvi.