- Visas zinātniskās un tehniskās aktivitātes tagad ir ārzemnieku rokās, Salāhs piemetināja, un viesi saklausīja viņa balsī nožēlu.
Saruna tuvojās beigām, un Maida iedomājās, ka derētu Salāham ieminēties par plānu, bet tad to uzzinātu arī Kalids, un viņa negribēja riskēt; Kalīds bija pārāk atkarīgs no savas ģimenes. Tā šķita ieinteresēta darījumos ar ūdeni, un Kalīdam varētu rasties sirdsapziņas problēmas. Maida nolēma vismaz pagaidām klusēt.
Izskatījās, ka Salāhs tagad gūst patiesu prieku no iespējas dalīties savās atmiņās, viņš attēloja ekspedīcijas darbu detaļas, runāja par apvidus formām, par spridzināšanas seismiku, par skaņas ātrumu dažādās vidēs, bet neslēpa arī darba grūtības, pieminēja apkaimē dzīvojošos zemniekus un ganus, kas sūkstījās par troksni, un ari policijas patruļu, kas viņus gribēja apcietināt par neatļautu sprāgstvielu glabāšanu. Maidai tā bija pirmā iespēja gūt vismaz nelielu priekšstatu par sava tēva darbu un dzīves veidu. Tas nebija darbs pie rakstāmgalda, sēdēšana pie datora vai laboratorijā, bet dēkaina dzīve svešos, vientuļos nostūros. Varbūt tieši tas ari gumdīja viņas tēvu atkal un atkal atstāt dzimteni un ģimeni, lai dotos uz eksotiskām zemēm? Tas droši vien bija iemesls, kāpēc viņa uzauga bez tēva, bet viņa spēja tēvu ari saprast. Vai tik šīs tāluma alkas, kas Maidu jau vairākkārt bija mudinājušas doties ceļojumos, nebija pārmantotas no tēva? Pirmo reizi viņa izjuta svelošu nožēlu, ka nav izdevies iepazīt tēvu tuvāk.
Salāhs sevi sauca par tēva draugu un noteikti varēja daudz ko vēl stāstīt par laiku, kad viņi bija kopā. Maida labprāt būtu gatava klausīties vēl un vēl. Bet vai šī tikšanās sniedza arī kaut kādas jaunas ziņas par Friča Barlaha likteni? Šis jautājums bija viegli atbildams: viņa nebija tikusi tālāk ne gabaliņu. Taču aizvien vēl nezuda cerības atvasināt no Salāha atmiņām kādu jaunu norādi, varbūt viņš varēja nosaukt kādu personu, kuru būtu vērts iztaujāt. Piepeši radās ideja.
Varbūt mēs varētu izbraukt tuksnesī? viņa pajautāja. Es labprāt apskatītu to apvidu, kurā mans tēvs uzturējās pēdējās dienās pirms savas pazušanas.
Nedomāju, ka tas būs iespējams, Salāhs atbildēja. Tuksnesis ir militārs objekts, kas slēgts visiem apmeklētājiem. Es pats tur nekad pēc tam neesmu bijis.
Es varu to izkārtot, iejaucās Kalīds.
Viņš runāja, it kā tas būtu gatavais sīkums. Tas bija nopietni domāts?
Vislabāk to darīt ar lidlaivu, viņš pievērsās Salāham. Jums jābrauc mums līdzi un jārāda ceļš.
Tas nebija uzaicinājums vai lūgums, tā gluži vienkārši bija pavēle. Maida pamanīja, ka zīmētāja sejā uz mirkli uzplaiksni dusmas, un viņa gaidīja, ka tas atteiksies.
Tomēr Salāhs tikai paskatījās viņai acīs un mierīgi noteica:
Es labprāt piedalīšos.
Kalīds jau gribēja atvadīties, bet Salāhs piedāvāja viņam un Maidai vēl aplūkot dažas gleznas un zīmējumus, kas bija izlikti pārdošanai. Galvenokārt šie darbi šķita pielāgoti vienkāršās publikas gaumei, ģimenes ainiņas, mošejas, bērni un dzīvnieki, bet bija ari daži tušas zīmējumi, galvenokārt ainavas, un Salāhs ieminējās, ka tos viņš vairāk darina paša priekam, jo pārdot tos diemžēl izdodas reti.
Jums patīk? viņš pajautāja un ieraudzījis, ka Maida pamāj, izvēlējās divus motīvus un viņai uzdāvināja.
- Tur attēlots apvidus, kuru mēs apmeklējām kopā ar jūsu tēvu. Šeit vairākas dienas atradās mūsu nometne, un šajā ielejā mēs beidzām savus mērījumus.
Salāhs uzmeta acis Kalīdam, kurš šobrīd pārlapoja krāsainu litogrāfiju mapi, un it kā grasījās vēl kaut ko piebilst, bet Kalīds jau bija pagriezies pret viņiem un tuvojās.
- Nu gan mums jāiet, viņš paskubināja Maidu.
Salāhs izvilka no kādas atvilktnes fajansa flīzīti, skaistu darinājumu ar iededzinātu ornamentu zilos un zaļos toņos. Viņš pasniedza to Kalīdam.
- Par piemiņu.
Kalids pateicās un uz atvadām pavirši pameta Salāham ar galvu. Kad tuksneša lidojums būs sagatavots, viņš došot ziņu.
Kalīds nebija solījis neiespējamo jau nākamajā dienā lidojums pilsētas apkārtnes apskatīšanai bija noorganizēts. Kopā ar viņu un Maidu tajā tik tiešām, kā paredzēts, piedalījās ari Salāhs, un viņiem pievienojās pilots formastērpā. Maida nespēja noteikt, vai tas ir armijnieks vai policists, bet, kad viņa pajautāja, Kalīds pasmējās un paskaidroja, ka šis vīrs ir firmas kalpotājs.
No avioripas Maidai pēdējā lidojuma posmā pirms pašas nosēšanās jau bija radusies iespēja uzmest skatienu tuksnesim. Toreiz viņa redzēja melnu un brūnu pauguru formācijas ar māla krāsas zemienēm starp tiem, šo vienādo ainavu tikai šur tur pārtrauca sirpjveida kāpu rindas, un tas viss radīja pirmām kārtām jau bezgalības iespaidu. Tagad no lidlaivas ainava izskatījās pavisam citāda. Tā bija stipri daudzveidīgāka, nekā šķita no dažu kilometru augstuma, pat plašos smiltājus šur tur pāršķēla klinšu radzes, un citviet skatienam pavērās gareni padziļinājumi, kas atgādināja izžuvušas upju gultnes. Pat nekustības iespaids noturējās tikai līdz brīdim, kad Maida pēkšņi atklāja vēja uzvirpuļoto masu šķeterējumu, augšup un lejup plandošo rakstu, kas veidojās aizvien no jauna, mainīja formu un pārsedza tuksneša virsmu ar bultas ātrumā traucošām svītrām un veseliem pinumiem. No lidlaivas raugoties, arī pauguru virknes ieguva gluži citādu seju: tie vairs nebija mēreni augsti, zemei pieplacināti reljefa paaugstinājumi, bet gan stalti kalni ar asām smailēm un korēm.
Pilots pateica kaut ko arābiski, un Salāhs atbildēja, nožēlā paraustot plecus. Tad viņš pārgāja uz angļu valodu.
- Tā varētu būt šī ieleja vai arī nākamā, vai pat aiznākamā. Tās tik līdzīgas cita citai. Es vairs nemāku atšķirt, galu galā pēdējo reizi šeit biju gandrīz pirms divdesmit gadiem.
Sekoja mulsa klusēšana, tad tomēr Salāhs turpināja:
- Īstenībā tur ari nav ko redzēt. Pat mūsu sprādzienu pēdas noteikti sen pazudušas zem smiltīm. Bet es varētu jūs aizvest uz mūsu galvenās nometnes vietu. Tā atradās zem lielas klinšu pārkares, klusā aizvējā. Tur visam vajadzētu izskatīties tāpat kā agrāk. Droši vien tur vēl mētājas kaut kādi darba rīki un ilgstoši uzglabājamie konservi. Mērnieku komandai toreiz vajadzēja doties projām milzīgā steigā.
Tas būtu interesanti, Maida atsaucās. Mēs varēsim tur nosēsties?
Salāhs palūdza apvidus karti un, drīz vien atradis veco nometnes vietu, parādīja to pilotam.
Viņi atkal pacēlās mazliet augstāk, šķērsoja divas pauguru grēdas, un tad Salāhs norādīja lejup. Pilots no jauna samazināja augstumu, īsu bridi šķita, ka viņi tūlīt aizķers kādu klinšu virsotni, bet lidlaiva turpināja ceļu gar nogāzi, dažviet pietuvodamās bīstami tuvu saplaisājušo klinšu sienai. Ieleja paplašinājās, no augšas vēl varēja pārskatīt vienu otru pauguru virkni, bet, kad viņi beidzot sāka slīgt lejup pie kādas klints sienas, smilšu klajums aizstiepās tālu nezināmajā, sniedzoties pretim vēl zemu stāvošajai rīta saulei. Tad gaiss ap viņiem kļuva nespodrs, un lidlaiva piezemējās uzvirpuļoto smilšu mākoni.
Vajadzēja paciesties dažas minūtes, līdz gaiss noskaidrojās tiktāl, ka viņi varēja izkāpt.
Maidai tā bija īpaša, gluži vai satraucoša sajūta stāvēt vietā, kur viņas tēvs ir pavadījis tik daudzas naktis. Šķita, ka arī Salahs ir aizkustināts; viņam tā bija atgriešanās pagātnē. Kalīds, kurš pirmajā brīdi izrādīja ziņkāri, tagad gan izskatījās vīlies: veca ugunskura vieta, satrunējis pītenis, dažas ielocītas skārda bundžas nekā uzbudinoša. Pilots apsēdās ēnā ar paštītu cigareti.