Salāhs norādīja uz milzīgu klints bluķi, kurš droši vien kādreiz pirms ilgiem gadiem bija atdalījies no kalna un nogāzies lejā. Virs tā stiepās dabisks klinšu pārkares veidots jumts.
Viņā pusē ir pilnīgs aizvējš, tur mēs iekārtojāmies ar visām ērtībām. Nāciet!
Viņš aizsoļoja pa priekšu, Maida un Kalīds sekoja.
Redziet to plaisu klintī? Tā ir mūsu pārtikas noliktava.
Viņš piegāja pie klints, pietupās un nocēla malā dažus akmeņus.
Nudien, tepat vien tie ir, mūsu konservi! Metāls gan nedaudz oksidējies, bet varu derēt, ka tie joprojām ir ēdami. Re, gaļa un zivis… un re, ari augļi un dārzeņi! Varbūt kāds vēlas uzcienāties?
Tas bija joks, jo iepakojums nešķita īpaši kārdinošs. Pirmo reizi Maida redzēja Salāhu tik līksmu laikam šis atradums atsauca viņam atmiņā labākus laikus, tos laikus, kad viņš bija kopā ar Frici Barlahu. Tūlīt šis emociju uzvilnījums gan noplaka. Salāhs rami nolika akmeņus agrākajā vietā, it kā būtu kaut kāda jēga aizvien vēl glabāt seno pārtikas krājumu.
Tikmēr Maida bija pamanījusi citas nometnes atstātās pēdas.
Kas tas? viņa pajautāja, rādot uz vairākiem citiem padziļinājumiem smiltīs.
- Šeit mēs tolaik izklājām savus guļammaisus, Salāhs paskaidroja. Un te jau ir vēl šis tas, ko esam atstājuši.
Tās bija visparastāko priekšmetu atliekas, kādas mēdz palikt nometņu vietās, tukša kārbiņa, dažas papīra glāzes, saplēsta, pa pusei ar smiltīm apbiruši avīze. Maida to izvilka ārā burtus vēl varēja salasīt, teksts bija angļu valodā, pirmajā lappusē pletās liels virsraksts:
Armijas tuvojas Agiba kara priekšvakarā?
Salāhs bija nostājies viņai aiz muguras, palūkojās Maidai pār plecu un norādīja uz datumu.
- Šis numurs ir iznācis tikai dažas dienas pirms darbu galīgās pārtraukšanas. Es atgriezos pilsētā jau kādu nedēļu iepriekš. Jā, atceros gan, šeit bija iekārtojies jūsu tēvs, tā ir viņa guļvieta. Viņš vienīgais pasūtīja angļu avīzes.
Viņi uzkavējās nometnes vietā vēl dažas minūtes, meklējot citus atceres priekšmetus. Viņi pārvietojās tik piesardzīgi, it kā vajadzētu saglabāt nākamām paaudzēm arheoloģiskus atradumus. Nekas īpašs gan nebija atrodams: karote, kabatas lukturītis un dažas tukšas fotofilmu kārbiņas. Visvērtīgākais bija kabatas nazis, kuru Maida paņēma piemiņai. Salāhs paturēja sev kabatas lukturīti. Tas bija neticami: kad viņš nospieda slēdzi, lampiņa vārgi iespīdējās.
Salāhs paskatījās, kur šobrīd ir abi pārējie: Kalīds bija pagājis mazliet nostāk un sarunājās ar pilotu. Abi lūkojās kaut kur tuksnesī.
Salāhs aši pieliecās tuvāk Maidai un čukstus pateica kaut ko tādu, ko viņa pirmajā brīdī nesaprata. Tikai ar nokavēšanos viņa atskārta teiktā jēgu.
Uzmanieties, Salāhs atkārtoja un turpināja: Jūs zināt, ka ūdens tirdzniecība ir E1 Afifu ģimenes bizness? Šie ļaudis nerēķinās ne ar ko.
Maida apstulbusi skatījās viņā, gribēja kaut ko jautāt, bet Salāhs ar žestu pavēlēja tai klusēt.
Mums jāaprunājas, viņš nočukstēja, aizvien vēl skatoties kaut kur projām. Atnāciet uz manu veikalu tikai viena!
Maida atkal grasījās jautāt, bet Salāhs ar galvas kustību lika tai piesargāties; viņš pieliecās, nometās ceļos un sāka rakņāties smiltīs, it kā būtu tur kaut ko pamanījis.
Nu arī Maida ieraudzīja, ka tuvojas Kalīds, un pienācis klāt, viņš atrada abus sijājam smiltis caur pirkstiem.
- Nu, kaut ko atradāt?
Maidai vajadzēja saņemties, lai neizrādītu savu satraukumu.
Pāris sīkumu, viņa pavēstīja. Neko jau tas nedod, bet būs vismaz piemiņa.
Viņa parādīja Kalīdam kabatas nazi. Asmeni vēl varēja atvāzt.
- Tas arī viss? Tu esi apmierināta?
- Tas mani saviļņo vairāk, nekā tu vari iedomāties, Maida atbildēja.
Viņa tā sacīja arī tāpēc, lai pamatotu savu dvēseles stāvokli, kuru pilnīgi noslēpt droši vien neizdevās: viņa jutās tik apjukusi, it kā zeme zustu no kāju apakšas.
Man gribētos vēl kadu bridi uzkavēties šeit tuksnesī. Man tas ir kaut kas pavisam īpašs.
- Tur tālāk ir dziļa aiza, Salāhs ieminējās, un var arī ieiet alā. Tajā ir stalaktīti, tiešām vērts redzēt.
Mani tas interesētu, Maida paziņoja. Tas ir tālu?
- Varam lidot, Salāhs atbildēja. Bet var arī, protams, aizstaigāt kājām. Būs kādu divdesmit minūšu gājiens, varbūt pat tikai ceturtdaļstundas.
- Tad iesim kājām, Maida uzsvērti mundri iesaucās. Nevienam nav iebildumu?
Klusībā viņa cerēja, ka ceļā radīsies iespēja izprašņāt Salāhu sīkāk. Viņai bija milzīgi daudz ko jautāt.
- Labi, ejam, Kalīds laipni piekrita.
Maida konstatēja, ka tagad vairs nespēj nepiespiesti priecāties par viņa centieniem viņai izpatikt.
Ceļš izrādījās grūtāks, nekā viņi to iedomājās izņemot, protams, Salāhu, kurš labi zināja, ko nozīmē brist pa smiltīm, un, šķietami smagi cilādams kājas, apbrīnojami raiti tika uz priekšu. Pilots nenāca līdzi, viņš negribēja atstāt lidlaivu bez uzraudzības.
Maida sekoja Salāham, cik naski vien spēdama. Viņa gaidīja izdevīgu bridi, kad varēs netraucēti pārmīt ar to kaut nedaudzus vārdus. Bet arī Kalīds netaupīja pūles, lai neatpaliktu.
Vienu reizi Salāhs atļāva saviem pavadoņiem nedaudz atvilkt elpu, un viņi apsēdās uz kāda klints pakāpiena.
- Jūs man neticēsiet, viņš ierunājās, bet šajā apvidū ik uz soļa var saskatīt pēdas, ko pirms daudziem tūkstošiem gadu ir atstājis ūdens. Tur tālāk tā līnija, kas stiepjas uz ielejas dibenu… tā ir senas notekas gultne, pēdējā palieka no tiem laikiem, kad šeit vēl bija lietains klimats. Strauts plūda vairāk pa kreisi, iepretim vietai, kur tagad jau varat saskatīt aizas galu. Agrāk tur bijis iespaidīgs ūdenskritums, to vēl tagad apliecina gludais akmeņu slīpējums.
Pēc stundas ceturkšņa viņi sasniedza Salāha aprakstīto vietu. Tas tiešām bija īsts dabas brīnums, kas varētu kļūt par plaši zināmu apskates objektu ja vien cilvēki vispār kādreiz šo vietu apmeklētu. Viņi piepeši bija nonākuši bezdibeņa malā, no kuras pavērās galvu reibinošs skats uz katlieni tālu lejā. Nebija grūti iztēloties, kā senlaikos ūdens dārdēdams gāzās dziļumā. Droši vien lejā veidojās pamatīgs ezers. Bet kur bija ezera noteka? Maida pajautāja Salāham.
- Tur, dibenplānā… Redzat to ierobu klintīs? Mēs ar jūsu tēvu reiz nolaidāmies lejā pa virvi. Tur sākas kanjons, kas noved milzīgā pazemes zālē un izzūd kaut kur zemes dziļumos.
Viņi atvēlēja sev tik daudz laika, lai kārtīgi izbaudītu šo skatu, un tad Salāhs norādīja uz kādu klints sienas daļu, kas slēpās zem jumtveida pārkares.
- Tur ir ala, mēs varētu kādu gabalu tajā ieiet, cik tālu sniegsies gaisma. Es nedomāju, ka mēs šeit nokļūsim, citādi būtu paņēmis līdzi lukturīti. Bet kaut cik var noderēt arī tas, ko es atradu. Iesim!
Ieeja bija zema, un alā varēja iekļūt, tikai stipri pieliecoties. Tur bija tik tumšs, ka sākumā viņi neredzēja gandrīz neko, tomēr pamazām no tumsas aizsega izlobījās ērmīgas formas veidojumi. Tie bija stalaktīti, kurus Maida līdz šim pazina tikai no mācību grāmatām: konusi un kolonnas, vieni gludi, citi rievoti, un starp tiem pletās lielāki, kaļķa garozas pārklāti grīdas laukumi.
Salāhs norādīja uz baltu kaļķa bļodu, kuras iekšieni klāja smaili kristāla izaugumi.
Arī to radījis ūdens. Tas lāsoja lejup no stalaktītiem un pilēja
bļodā.
Viņš pieliecās un pacēla kaut ko, kas izskatījās pēc plakanas akmens šķembas.
Māla lauska, viņš noteica. Piemiņai no cilvēkiem, kas senatnē nāca šurp pēc ūdens.