Viņš pasniedza to Maidai.
Citkārt Maidu neatstātu vienaldzīgu šis aizvēsturiskās kultūras piemineklis, bet tagad viņa tikai uzmeta ašu skatienu apdedzinātā māla gabalam un nolika turpat, kur Salāhs to paņēma. Viņai nelika mieru tas, ko tēva draugs pirmīt pačukstēja. Varbūt viņš jutās atbildīgs par sava kādreizējā drauga meitu, bet varbūt pats kāroja uzzināt ūdens atradnes precīzās koordinātas? Maidai bija sajūta, ka Salāhs ir godīgs pret viņu, bet droši zināt viņa to, protams, nevarēja.
Vai Salāha paustās aizdomas pret Kalīda ģimeni būtu pamatotas? Kaut kur apziņas dzīlēs ložņāja šokējoša doma, kuru viņa neviļus mēģināja apspiest: kā ar to visu ir saistīts pats Kalīds? Viņš bija pārāk jauns, lai būtu iejaukts šajā lietā pats personīgi, tomēr viņš neapšaubāmi pārstāvēja savas ģimenes intereses. Vai Kalīda interesei par viņu būtu arī kāds cits izskaidrojums, ne tikai viņa pastāvīgi uzsvērtās simpātijas?
Maidai noteikti vajadzēja tuvāk aprunāties ar Salāhu. Tas joprojām stāstīja par pazemes dobuma formu bagātību, bet viņa vairs neklausījās, un tā vien šķita, ka ari pats Salāhs runā vairāk runāšanas pēc.
Kad trijotne beidzot devās atpakaļ dienas gaismā, Kalīds gāja pa priekšu, un Maida tīšām palēnināja soļus, izlikdamās, ka viņu aizkavē ceļā guļošās akmens atlūzas. Kad Kalīds vairs nebija manāms, viņa atskatījās uz Salāhu, bet tas apsteidza viņas jautājumus, pačukstēdams:
Tad es jūs gaidu…
Kalīds jau ārpusē viņus sauca, tādēļ Maida tikai pamāja Salāham, un abi atstāja alu.
Kalīds steidzināja. Viņš bija saņēmis radioziņu tur bija kaut kas par politiku, un viņam vajadzēja pēc iespējas ātrāk atgriezties pilī. Jau pēc brīža lidlaiva bija ceļā uz pilsētu.
Kad tā piezemējās pagalmā aiz pils, Kalīds iespieda Salāham saujā aploksni un paziņoja, ka viņš var būt brīvs. Maidai tā ari neradās iespēja pārmīt ar viņu kaut vārdu.
Cerams, ka rītdien es varēšu veltīt tev vairāk laika, Kalīds sacīja. Man gribētos tevi aizvest uz veco Korāna skolu, tur ir brīnišķīgas freskas. Varbūt mēs varētu tikties šeit? Vislabāk jau deviņos no rīta.
Maida izteica savu piekrišanu, Kalīds steidzīgi atvadījās, un šoferis Kalida automašīnā nogādāja viņu atpakaļ viesnīcā.
Maidai tas bija gluži pa prātam. Tā viņa varēja mierīgi apdomāt šajā izbraukumā gūtos iespaidus. Vairāk par visu viņas domas tomēr aizņēma Salāha teiktais. Viņa nolēma apciemot to pēc iespējas drīzāk un uzdot tam dažus jautājumus.
Naktī Maida gulēja nemierīgi. No rīta viņa atcerējās, ka redzējusi juceklīgus sapņus, bet apziņā bija aizķērušās tikai atsevišķas detaļas. Tomēr pietika arī ar tām, lai rastos neskaidra kaut kādas draudošas nelaimes priekšnojauta.
Tūlīt pēc brokastīm viņa nekavējoties devās ceļā. Nelielo gabaliņu līdz pilij viņa nogāja kājām, vajadzēja tikai izmest līkumu ap kvartālu, kurš apņēma tiklab viesnīcas teritoriju, kā ari pili.
Tas, ko šeit sauca par pili, īstenībā bija vesels celtņu komplekss, kas tiešām ietvēra dažas greznas ēkas, bet netrūka arī daudzu zemu, cieši kopā saspiestu mitekļu, kuros droši vien dzīvoja kalpotāji. To visu apņēma vecs, bet labi saglabāts akmens mūris, un izskatījās, ka vienīgo iespēju iekļūt iekšpusē piedāvā lielie galvenās ēkas vārti.
Kā jau to varēja gaidīt, Maidu apstādināja sardze. Viņai tuvojās divi vīri, kas bija bruņojušies ar līkiem zobeniem, kurus rotāja krāsaini dārgakmeņi. Pirmajā bridi varēja domāt, ka vārtu sardze ir tīrā dekorācija, bet nedaudz tālāk, neuzkrītoši turoties ēnā, stāvēja vairāki citi, un tiem bija mašīnpistoles.
Es vēlos runāt ar Kalidu el Afifu, Maida pieprasīja, jau bīstoties, ka viņu rupji dzīs projām, tomēr šķita, ka šeit viņu pazīst, jo palūdza tikai brītiņu uzgaidīt.
Viens iegāja blakustelpā, laikam, lai ziņotu par viņas ierašanos pa telefonu. Maida izmantoja izdevību mazliet aplūkot apkārtni. Caur vārtu velvi viņa varēja ielūkoties plašā zālē, kuras vidū atradās aka. Pa vairākām mazām atverēm slīpajā akmens sienā strūkloja ūdens, kas izplūda pa zilajām grīdas flīzēm un mazliet tālāk savācās vienkop nelielā baseinā. Gar tā malām grupējās izklaidus nolikti ādas spilveni sēdēšanai. Uz maziem galdiņiem stāvēja vara trauki un augļu paplātes.
Aizgājušais sargs atgriezās, un viņam sekoja halātā tērpies kalpotājs ar turbānu galvā; aiz jostas tam bija aizbāzts īss zobens. Laikam viņš ieņēma augstu vietu pārējo saimes ļaužu vidū. Viņš uzaicināja Maidu sekot un devās pa priekšu, rādīdams ceļu. Nu Maida varēja aplūkot grezno ēku no iekšienes. Viņi šķērsoja zāli, kuras sienas rotāja savītu lenšu ornaments. Krāsas bija košas, bet rūpīgi saskaņotas un nepavisam nešķita kliedzošas; tas nepārprotami bija izkoptas gaumes radīts mākslas darbs. Gaismas kūļi krita lejup no šaurajiem, augstu pie griestiem novietotajiem logiem. Neraugoties uz visu šo krāšņumu, telpa tomēr atstāja saltu un noraidošu, nevis viesmīlīgu iespaidu.
Kāds gaitenis aizveda viņus līdz durvīm, kas vērās uz iekšpagalmu. Arī šeit netrūka greznības, tomēr noskaņa bija pavisam citāda. Varbūt to radīja augi: dzelteni, sārti un oranži lāsotas puķes ar smailām, brūnganām lapām, palmas ar bālganu ogu čemuriem un daži lodveidīgi krūmi, kas šķita sastāvam tikai no ziediem. Arī šeit varēja pasēdēt, polsterētie sēdekļi bija diezgan plati, lai tā vien aicinātu tajos atslīgt. Starp augiem pletās zaļi leknas, īsi apcirptas zāles mauriņi.
Kalpotājs aizveda Maidu līdz kādai sēdekļu grupai un pavilka plakano spilvenu nedaudz nostāk no galdiņa, lai viņa varētu ērti apsēsties. Maida apjautājās par Kalīdu, bet viņas pavadonis tikai mēmi parādīja, ka nesaprot. Viņš nozuda, bet tūlīt atgriezās ar tējkannu, medus bļodiņu un riekstiem. Nolicis uz galdiņa ari glāzi, viņš ielēja tajā zaļgano šķidrumu. Strūkla no augstu paceltās tējkannas bija tik gara, ka glāzes piepildīšana šķita īsts burvju triks.
Šeit valdīja klusums, lielāko troksni radīja sīkie putneļi, kuri laidelējās starp palmu lapām. Maida palika vienatnē. Ar zelta karotīti viņa ietecināja tējā medu un lēnām to apmaisīja. Viņa iemalkoja karsto dzērienu, kurš stipri smaržoja pēc piparmētrām, un nogaršoja grauzdētās, maigi rūgtenās mandeles. Šī bija īstā vieta, lai aizmirstu visu, kas notiek plašajā pasaulē. Īstenībā Maidai vajadzēja būt piktai, ka viņai liek gaidīt, bet dusmas nez kādēļ nenāca. Arī, kad pēc brīža viņai tuvojās kāds vīrietis elegantā rietumu uzvalkā un imitēja rokas skūpstu, tas šķita visnotaļ iederamies kopējā gaisotnē.
- Esmu ģimenes draugs, viņš pavēstīja, it kā ar to būtu diezgan, un pasmaidījis pajautāja: Drīkst jums piebiedroties?
- Bet protams, Maida atbildēja.
Nekas cits ari neatlika kā piekrist, viņa taču bija šeit tikai viešņa bez kādām tiesībām atraidīt ģimenes draugu, pat ja to gribētu darīt. Viņa uzmanīgāk pavērās šajā vīrietī… tas šķita kaut kur jau redzēts.
Pirmajā acu uzmetienā viņam varēja dot kādus 40 vai 50 gadus, bet, apskatot tuvāk, vajadzēja atzīt, ka ir jau ap 60. Gaišbrūna ādas krāsa, noteikti vietējais, lai gan, pēc izturēšanās spriežot, viņš tikpat labi varētu but ieradies taisnā ceļā no Londonas, Parīzes vai Ņujorkas. Viņš nepiespiesti izstāstīja, ka pamanījis Maidu pa savas istabas logu, bijis pārsteigts, redzot šeit vientuļu jaunu dāmu, un, ziņkāres urdīts, nolēmis ar viņu iepazīties. Viņš vēl piebilda, ka vietā, kur viņam pēdējā laikā iznācis uzturēties, vispār nav sieviešu, kur nu vēl ar tik žilbinošu ārieni kā Maidai.