Ko viņš ar to domāja? Zinātnisku ekspedīciju? Klosteri? Varbūt cietumu…? Nu Maida atcerējās: viņa šo vīrieti bija redzējusi tiesas zālē kā apsūdzēto kara noziedznieku procesā! Rietumnieka apģērbā viņš izskatījās citāds, bet viņa vairs nešaubījās tas bija vecā režīma politiķis, kuru viņa gribēja apmeklēt cietumā! Nu viņus bija savedusi kopā nejaušība.
Dīvainā kārtā viņai nebija ne silts, ne auksts, ka atrodas noziedznieka sabiedrībā. Turklāt, vai tiešām viņš bija noziedznieks? Šis vīrietis nepavisam pēc tāda neizskatījās, un laikam viņš ari nemaz vēl nebija notiesāts.
Maida jau grasījās apbērt viņu ar visiem jautājumiem, kas bija sakrājušies uz sirds, bet tad apdomājās. Prātīgāk bija nogaidīt piemērotu izdevību vai neuzkrītoši novirzīt sarunu vēlamā virzienā. Vai šis šeihs Mahmūds… kā viņu īsti tur sauca? lepojas, ka ir izkļuvis brīvībā, vai ari kaunas, ka bijis cietumā? Vai viņš vispār vēlēsies runāt par pagātnes notikumiem? Tādēļ Maida nolēma pagaidām necilāt tik smagas tēmas un pievērsties kaut kam nevainīgākam. Viņš ir E1 Afifu ģimenes loceklis vai ari viesis?
Es esmu šeihs Mahmūds el Hamūda. Varbūt jums kādreiz jau gadījies dzirdēt šo vārdu?
Viņš pagaidīja, kā Maida reaģēs, bet viņa tikai raudzījās vīrietī ar vērīgu skatienu. Tad nu viņš turpināja:
Es šeit tikai viesojos. El Afifu ģimene ir ļoti laipna. Tā ļauj man šeit pavadīt atvaļinājumu. Esmu nolēmis mazliet atpūsties.
Tātad viņš negrasās stāstīt par sevi neko vairāk, Maida nodomāja, bet es neapmierināšos…
- Beidzot atcerējos, kur esmu jūs redzējusi: jūs taču uzstājāties ar runu pirms divām nedēļām… kad jūs nopratināja tiesā, Maida viņam laipni uzsmaidīja.
Nu viņa bija to atsēdinājusi un nopriecājās, ka vismaz uz brīdi ir izdevies izsist viņu no līdzsvara.
Tad jau jūs laikam attaisnoja?
Viņš atguvās ātri.
- Nē, protams, nē.
Viņš izvilka no žaketes kabatas plakanu sudraba portsigāru un šķiltavas. Paņēmis cigareti, viņš rūpīgi to aizdedzināja. Maidu viņš neizlaida no acīm, it kā vajadzētu no viņas uzmanīties. Viņš dziļi ievilka dūmu un tikai tad turpināja:
Jūs taču neuzskatāt to teātri par godīgu tiesas procesu? Jāatzīst gan, ka pirmajos gados pēc mūsu pilsētas iekarošanas kaut cik vēl centās saglabat skaisto fasādi. Prāvas bija izpelnījušās plašu ievērību, un daudzi cerēja, ka tiks godīgi noskaidrots, kas šeit noticis pat manu tautiešu vidū bija daži naivāki ļaudis, kas tam ticēja. Bet īstenībā, protams, runa bija tikai par to, kā padarīt kādu vainīgu.
Seihs Mahmūds saspringti sūca cigareti un sparīgi izpūta dumus. Tā bija vienīgā pazīme, ka šī tematika viņu tomēr uztrauc.
Bet kļuva vēl ļaunāk. Vispirms atslāba interese par procesiem, un atbildīgie centās kaut kā atgūt plašāku publicitāti. To izdevās paveikt, iesaistot tā dēvētos mediju konsultantus, un jūs jau redzējāt viņu devumu: viņi pārvērta tiesas procesus par izrādēm, kurās būtiska bija nevis taisnība vai netaisnība, bet iedarbība uz publiku un presi. Vēl ļaunāk viss izvērtās, kad četrus gadus pēc kara atvēra Kiberpilsētu: tiesas sēdes padarīja par publiskām atrakcijām. Tagad tās tiek piedāvātas kā izklaižu veids. Ar plašu vērienu iesaistījās televīzija, priekšplānā izvirzījās skatītāju skaits un kvotas. Uzcēla īpašu teātri, kurā demonstrēt apsūdzētos. Pret viņiem uzstājas ar aktiera talantu apveltīti tiesneši, prokurori un liecinieki, un viņu vainu pierāda ar viltotiem dokumentiem. Starpbrīžos atskaņo mūziku. Sen vairs nav runas par sprieduma pasludināšanu; galvenais tagad ir izgudrot veidu, kā publikai iepatikušos prāvu pēc iespējas pastiept garumā, lai seriāls varētu turpināties vēl ilgi.
- Tātad ir maz cerību, ka jūsu process drīz beigsies. Tādēļ jums piešķīra atvaļinājumu?
Šeihs Mahmuds klusi nokremšļojās, viņš šķita samulsis.
- Mans atvaļinājums… tas ir neoficiāls. Ja tev ir vajadzīgie sakari… Man jāatrod kāds, kurš ir ar mieru pasēdēt manā vietā, tad to var nokārtot diezgan neuzkrītoši. Gluži par velti tas, protams, panākams nav, bet cietuma policistiem ir ļoti mazas algas.
Tātad cietumā jūs atgriežaties tikai tad, kad izskata jūsu lietu, Maida konstatēja, un šeihs Mahmūds neiebilda.
- Man jau likās, ka tiesa ir tāda dīvaina, Maida piezīmēja. Bet visas tās aizkulises es, protams, nezināju.
Varbūt jūs ari esat no tiem, kas uztver visu, kas tur notiek, kā izklaidi?
Seiha Mahmūda balsī tagad vairs nebija saklausāms nekas no tā laipnā, rotaļīgā toņa, kādā viņš sāka sarunu.
- Nē, Maida atbildēja un ari vairs nesmaidīja. Man tā nav izklaide. Es ļoti labi saprotu, ka runa ir par nopietnām lietām, par ciešanām un nāvi, par sāpēm un bēdām. Tas, kas tur notiek, ir satriecoši, un veids, kā tas notiek, vēl vairāk.
Seihs Mahmūds pētoši pavērās viņā.
Kāpēc tad gājāt to skatīties?
- Man bija savs iemesls, Maida atbildēja.
Nu viņa beidzot bija nonākusi līdz tam, ko vēlējās… Šādu pavērsienu viņa gaidīja jau kopš brīža, kad pazina savu sarunu biedru.
- Es meklēju savu tēvu. Tolaik, kad sākās karš, viņš atradās šajā pilsētā. Sakari pazuda, un kopš tā laika mēs, mana māte un es, neko vairs par viņu neesam dzirdējušas. Es ierados šeit, jo gribēju izdibināt, kas ar viņu ir noticis… un Kalīds vēlas man palīdzēt, viņa piemetināja.
To es nevarēju zināt, šeihs Mahmūds noteica. Ko jūsu tēvs šeit .darīja?
Maida izstāstīja viņam, ko zināja par sava tēva darbu. Tad viņa piebilda:
Jūs saprotat, ka mani ieinteresēja prāva, kurā ir runa par tolaik šeit strādājušajiem ārzemniekiem. Bet tas, ko tur dzirdēju… Es pieņemu, ka jūs pazināt manu tēvu?
Seiham Mahmūdam nebija ilgi jādomā.
Jā, es viņu atceros. Jūsu tēvam bija svarīga loma man uzticētajā zinātniskās tehnikas programmā. Es vairākkārt esmu ar viņu ticies.
Tajā tiesas sēdē varēja dzirdēt briesmīgas lietas par zinātnieku likteni. Bija runa par konvoju, kuru sabombardēja…
Šeihs Mahmūds viņu pārtrauca.
Man ir jums laba vēsts, lai arī ne gluži bez ierunām…
Ko jūs ar to gribat sacīt? Kādas ierunas?
Jūsu tēva tajā konvojā nebija, šeihs Mahmūds paziņoja.
Tagad viņš runāja klusi un nomierinoši.
Jums jāsaprot, ka es vadīju civilu iestādi un bija runa par vairākiem projektiem, kuriem vajadzēja uzlabot iedzīvotāju dzīves apstākļus…
Vai tad tur nebija runa ari par ieročiem? Maida izmeta.
Ieroči ir sena pasaciņa, šeihs Mahmūds atbildēja. Šie meli ari pēc daudziem gadiem nekļūs par patiesību. Mums nebija nekādas vajadzības izstrādāt vai ražot kaut kādus ieročus. Visus iespējamos ieročus mums piedāvāja pirkt gatavā veidā, un piedāvājumi nāca no visām malām. Atbilstoši jūsu pasaulē valdošajiem kapitālisma likumiem, kas ir tikai pašlabuma sinonīms. Un tolaik mums vēl bija ienākumi no naftas tirdzniecības. Pēdējos gados tā bija ļoti pieprasīta jēlviela ķīmiskajā rūpniecībā, un cena turējās atbilstoši augsta. Nē, bija runa par pilsētbūvi, transportu, enerģiju un, protams, par ūdeni. Tas ir visa pamatā bez ūdens visiem citiem plāniem nav jēgas, šeihs Mahmūds aprāvās un pavērās Maidā. Jums ari ir kaut kāds sakars ar hidrotehniku?
Nē, Maida atbildēja. Bet esmu jau sapratusi, cik tas svarīgi.
Šeihs Mahmūds pamāja.
Ūdens bija svarīgs jau toreiz, un tāds tas ir arī tagad. Tas sakāms par visām dzīves jomām un, protams, ari par valsts aizsardzību. Teikšu īsi: pēdējās nedēļās jūsu tēvs vairs nestrādāja man pakļautajā resorā. Es biju spiests viņu atdot armijniekiem.