Tā bija pārsteidzoša informācija, tikai kā to vērtēt pozitīvi vai negatīvi?
Kā to saprast? Viņš taču bija ārzemnieks, ko tad viņš darīja armijā?
To es jums nevaru pateikt. Tas bija īpaši slepens projekts. Ari es neko sīkāk nezināju. Cik gadījās dzirdēt, tad lieta grozījās ap izdzīvošanas sistēmas veidošanu, kaut kādām patvertnēm un tām nepieciešamo aprīkojumu it kā lai pasargātu no iznīcināšanas bruņoto spēku elites vienības, kurām gods neļāva bēgt no valsts. Neko vairāk par Frici Barlahu neesmu dzirdējis. Bet… viņš iejūtīgi ielūkojās Maidai acīs, saprotiet taču: viņš nebija to vidū, kurus gribēja izvest no valsts un kuri šajā braucienā gāja bojā. Neko vairāk es pateikt jums nevaru, es nezinu, vai jūsu tēvs ir dzīvs, bet un uzskatiet to par labu vēsti es neesmu arī dzirdējis, ka viņš būtu miris. Gluži iespējams, ka viņam izdevās nokļūt drošībā.
Viņš apklusa, ļaujot Maidai apdomāt dzirdēto. Kādu bridi viņi sēdēja klusēdami, šeihs Mahmūds smēķēja, un Maida dzēra tēju. Tas, ko viņa nupat šeit uzklausīja… pēc tik daudziem gadiem diez vai vēl bija cerība ieraudzīt tēvu dzīvu. Tā sacīja prāts. Bet dziļi iekšienē vēl kvēloja maza cerību dzirksts, un tas kādu mirkli darīja viņu mierīgu un apmierinātu.
Beidzot iekšpagalmā ienāca Kalids, palūkojās apkārt un devās pie viņiem. Maida izbrīnā ieraudzīja, ka mugurā viņam ir formastērps, un, spriežot pēc zīmotnēm, viņš pat bija augsta ranga virsnieks. Viņš pasveicināja Maidu, mazliet paklanīdamies, turpretim šeihu Mahmūdu sirsnīgi apskāva. Tad abi vīrieši pārmija dažus vārdus arābu valodā. Maida norādīja uz sēdekli sev līdzās, bet Kalīds pakratīja galvu.
Man ir tikai dažas minūtes laika kā redzi, esmu iesaukts armijā.
— Kas noticis? Maida bažīgi pajautāja.
Nevaru neko pateikt, Kalīds izvairīgi atbildēja. Pagaidām tās ir tikai baumas. It kā gaidāmi terora akti, varbūt pat svešzemju iebrukums. Neviens neko skaidrāk nezina. Iesim, es tevi pavadīšu.
Viņš atvainojās šeiham Mahmūdam, pagaidīja, līdz no tā atvadās Maida, un kopā ar viņu atstāja pagalmu.
- Atvaino, lūdzu, viņš pateica. Esmu saņēmis svarīgus uzdevumus. Vecpilsētā īsts haoss, kas viegli var pāriet panikā. Izpriecu parkā vēl sliktāk. Visas atrakcijas gan darbojas, bet svešzemniekiem zudusi katra interese, viņi grib ātrāk atgriezties mājās.
Es labprāt ar tevi aprunātos, Maida ieminējās, bet Kalīds paskaidroja, ka visu dienu būs aizņemts.
Kalīds gan piedāvāja, ka varētu atstat viņas rīcībā savu auto un šoferi. Un tad vakarpusē viņš labprāt ar Maidu tiktos. Viņš došot tai ziņu… Maida piedāvājumu pieņēma.
Viņi bija jau nonākuši pie vārtiem un, sargkareivjiem redzot, atvadījās īsi un formāli. Maida nemaz arī nedusmojās, ka izrunāšanās ar Kalīdu tiek pārcelta uz vakaru tas pat bija izdevīgi, jo tad viņa būs labāk sagatavojusies.
Kad Maida atgriezās viesnīcā, bija jau pusdienlaiks, saule karājās gandrīz svērteniski virs pilsētas, un tās žilbinošā gaisma kā šķidrums pārplūdināja zālājus un celiņus, ielienot katrā spraugā. Iekštelpas pretstatā šķita tumšas, tur nemanīja nevienu viesi, un Maida sastapa tikai dažus dīkā stāvošus kalpotājus.
Viņa jutās neparasti sagurusi. Katra kustība radīja muskuļu sāpes tā sevi atgādināja vakardienas nogurdinošā pastaiga smiltīs. Viņa devās taisnā ceļa uz savu istabu, pie kuras griestiem griezās ventilatora lāpstiņas. Tās bija izgatavotas no caurumota metāla un kulstīja gaisu, neradot īstu vēsumu. Maida pabrīnījās, ka šeit, šajā luksusa viesnīcā, viesiem liedz pašu vienkāršāko tehnisko komfortu, bet tad tomēr skapī atrada siltuma absorbētāju, kuru uzstādīja līdzās gultai. Dažās minūtēs istabā kļuva patīkami vēss, un viņa izslēdza ventilatoru, jo pastāvīgā gaisa pūsma virs galvas radīja nepatīkamu sajūtu. Šī ierīce, liekas, labi noderēja tikai istabas rotašanai.
Maida apgūlās, un drīz viņu pārmāca snaudiens, kurš atveda līdzi sapņu tēlus dīvainus, neizskaidrojamus un arī biedējošus.
Kaut kad viņa uztrūkās sēdus… bija nogulēts diezgan ilgi. Viņa paskatījās pulkstenī, bija jau vēla pēcpusdiena, drīz vajadzēja sākt krēslot. Pēdējais laiks doties pie Salāha. Maida uzvilka savu arābietes tērpu un šoreiz ļoti nopriecājās, ka apmetnis pilnīgi noslēpj augumu un zem galvas lakata atsegtas ir tikai acis nevarēja pateikt, ka viņa ir svešzemniece.
Lai viņu nepamanītu Kalīda mašīnā sēdošais šoferis, Maida atstāja viesnīcu pa sāneju, kuru parasti izmantoja kalpotāji. Iedama viņa centās saglabāt sagubušu, pazemīgu stāju, kādu šeit bija pieņemts redzēt sievietēm. Savādi: šajā pasaules malā, tieši kaimiņos zaigojošajam tehnoparkam bija saglabājusies viduslaiku atlūza.
Bija jāpapūlas, lai atrastu īsto ceļu šauro ieliņu labirintā. Viņa gāja garām veikaliņiem, kas citos apstākļos ar savu raibo daudzveidību noteikti piesaistītu viņas uzmanību. Šeit varēja apbrīnot daždažādas preces, līdzās apģērbam, darba rīkiem un traukiem ari tehniskas lietas aizvēsturiskus radioaparātus un televizorus, vecmodīgas šujmašīnas un rakstāmmašīnas, kabatas kalkulatorus un lempīgus mobilos telefonus -, un tas viss bija izplāts un tā sagrēdots, ka būtu veltīgi meklēt jebkādu izkārtojuma principu.
Paklāju iela, smaržvielu un garšvielu iela, porcelāna izstrādājumu iela… un beidzot, kad Maida pagriezās ap kārtējo stūri, skatienam atklājās ari papīrpreču un grāmatu iela. Tepat jau bija ari Salāha veikaliņš. Maida jau tuvojās durvīm, kad veikaliņā iegāja kāds vīrietis. Ar Salāhu viņa gribēja runāt netraucēti, tādēļ nolēma pagaidīt, kad apmeklētājs atkal iznāks uz ielas. Pieliektu galvu viņa pagāja garām gleznu un litogrāfiju kaudzēm, kas bija sakrautas Salāha bodītes priekšā. Nogājusi kādu gabaliņu pa šauro un līkumoto ieliņu, Maida pagriezās atpakaļ.
Kaulēšanās tur iekšā laikam ieilga, jo klients aizvien vēl nenāca ārā. Vēl vairāk, Maida ieraudzīja divus citus vīriešus, kas apstājās pie Salāha veikaliņa, pameta acis apkārt un arī iegāja iekšā. Droši vien viņa bija izvēlējusies savam apmeklējumam neizdevīgu laiku. Maida nolēma pagaidīt vēl kādu brīdi un apstājās pie papīrpreču letes. Vēstuļu papīrs, aploksnes, resni zīmuļi, eļļas krāsas ievārījuma burkās…
Beidzot šķita, ka Salāha bodītē kaut kas ir izkustējies no vietas, jo pa durvīm iznāca kāds vecāks vīrs, kuru Maida iepriekš pat nebija redzējusi, un iejuka starp cilvēkiem, kas tikai tagad, vakarpusē, laikam tā īsti sāka plūst uz bazāru.
Maidas prātošana tika spēji pārtraukta. Bez kāda brīdinājuma viņas sejai uzgūla mitra lupata, un vienlaikus viņu satvēra, pacēla gaisā un kaut kur nesa. Maida cīnījās pēc elpas, bet ieelpoja ari saslapinātās lupatas izgarojumus. Viņa vēl paspēja nodomāt, ka laikam tūlīt zaudēs samaņu…
Maida pamodās ar briesmīgām galvas sāpēm. Viņa gulēja uz zemē izklāta salmu pīteņa un pūlējās pacelt galvu. Tā šķita neticami smaga.
Viņa dzirdēja balsis. Kāds teica:
- Tā ir svešzemniece.
Kāds cits atsaucās:
- Ko tā te meklē?
Beidzot Maida spēja mazliet paslieties augšup. Lokā ap viņu stāvēja vairāki vīrieši. Vietējie džinsos un teniskreklos, daži ari garpiedurkņu uzsvārčos. Gan vecāki, gan jauni.
… iedzīvosimies nepatikšanās, kāds pabeidza teikumu. Kāds cits turpināja:
Mums jātiek no viņas vaļā.
Maida turpināja ar mokām rausties kājās, vīrieši mēmi un nekustīgi noskatījās. Beidzot viņa grīļīgi notupās ceļos uz pīteņa un juta, ka palēnām atžilbst. Tikai tagad viņa spēja saskatīt apkārtni. Viņa atradās kādā pagrabtelpā, ko blāvi apgaismoja tikai dažas sveces. Pie vienas sienas bija piestiprināts plaukts, piekrauts ar dažāda formāta papīra loksnēm, pie otras stāvēja kaut kādas mašīnas, kuru pielietojumu Maida neprata noteikt.