Viens vīrietis pienāca tuvāk.
Ko tu te ložņā? Ko tu izspiegoji?
Viņš runāja lauzītā beizikinglišā.
Maida pūlējās atbildēt, bet balss bija aizkritusi, un viņa spēja tikai pasēkt. Beidzot viņai izdevās izspiest no sevis kaut ko saprotamu.
Es nespiegoju. Tas ir pārpratums, laidiet mani vaļā.
Nemelo, mēs tevi novērojām. Tu novēroji veikalu. Ko tev te
vajag?
Kāds jauneklis noliecās viņai pāri, norāva galvas lakatu, sagrāba aiz matiem un papurināja. Kāds cits gan satvēra to aiz rokas un parāva atpakaļ.
Es gribēju sastapt Salāhu, uztraukumā trīcot, Maida atzinās. Mums bija norunāta tikšanās.
Iejaucās vīrietis ar pinkainu, melnu bārdu, kurš līdz šim bija turējies nomaļus.
Varbūt mēs tiešām esam kļūdījušies, viņš ieteicās. Jājautā Salāham.
Ja, pasauciet viņu, Maida pieprasīja. Viņš apstiprinās.
Paklausot bārdaiņa mājienam, kāds no jaunekļiem izgāja, pārējie palika gaidīt. Viens palīdzēja Maidai piecelties un aizveda viņu līdz matracim, uz kura sēdošie tūlīt atbrīvoja vietu, it kā viņa būtu spitālīgā. Maida jutās pavisam vārga un bija tikai priecīga, ka var notupties. Viņai tas bija neierasts un ne pārāk ērts sēdēšanas veids, bet šeit laikam tā bija pieņemts.
Beidzot Maidai bija laiks aplūkot visu sīkāk. Telpa gan šķita padrūma, un to apgaismoja tikai divas griestu lampas ar zaļiem stikla abažūriem, bet tā bija tīra, un izskatījās, ka to izmanto bieži. Vienā stun stāvēja ūdens tvertne lielas stikla pudeles veidolā, kuras iekšienē varēja saskatīt ieslietu smeļamo kausiņu, līdzās atradās vairākas cita uz citas uzmauktas papes glāzes, bet uz maza galdiņa bija novietots kāds priekšmets, no kura stiepās vairākas gumijas caurulītes ar iemušiem galos tā droši vien bija ūdenspīpe.
Apkārt stāvošie vai tupošie vīrieši… īstenībā tie neizskatījās pēc lielceļa laupītājiem, vairāk atgādināja trūcīgi ģērbtus intelektuāļus. Nu jau gandrīz vai šķita, ka viņi ir gatavi atzīt, ka, uzbrūkot Maidai, tiem misējies. Viens pasniedza viņai ūdens glāzi, otrs nolika spilvenu, lai viņai būtu kur atspiesties.
Tad dzelzs skārda durvis atvērās, un ienāca Salāhs.
- Man izstāstīja, kas noticis, viņš ierunājās, vēl neatvilcis elpu, un izskatījās, ka visu ceļu līdz šejienei viņš ir skrējis. Man ļoti žēl, ka tā iznācis.
Sākās saruna arābu valodā, no kuras Maida nesaprata ne vārda, tomēr varēja nojaust, ka Salāhs izsaka pārējiem rājienu. Vīrietis ar nesukāto bārdu, kurš izskatījās pēc grupas vadoņa, pienāca pie Maidas un atvainojās.
- Pēdējās dienās mēs visi esam nedaudz nervozi, viņš piebilda. Mēģiniet, lūdzu, saprast mūsu situāciju.
Maida labprāt būtu uzzinājusi, kas tā par situāciju, bet iejaucās Salāhs, kurš apjautājās, vai viņa ir kaut cik atguvusies, un, kad Maida atbildēja apstiprinoši, lūdza to sekot. Viņi atstāja šo telpu un izgāja šaurā gaitenī, kurš turklāt bija tik zems, ka dažviet vajadzēja stipri pieliekties.
Šeit arī nebija nekāda apgaismojuma, un Salāhs rādīja ceļu ar petrolejas lampu. Beidzot viņi nonāca pie īsām redeļu kāpnēm, virs kurām varēja saskatīt lūkas vāku. Salāhs to atgrūda vaļā un uzkāpa augšā.
- Viss kārtībā, viņš paziņoja. Lūdzu, nāciet.
Šis neparastais ceļš bija novedis viņus Salāha veikaliņā. Saimnieks piedāvāja Maidai apsēsties un sabikstīja mazo ugunskuru bļoda, kur bija sabērti vaskveida graudi, kas dega ar intensīvu, dzeltenu liesmu. Virs bļodas ierīkotā āķī Salāhs uzkarināja ūdens katliņu. Tad viņš apsēdās iepretim Maidai un vēlreiz atvainojās par savu draugu kļūmi.
Jūs droši vien ievērojāt iespiedmašīnas, viņš teica. Mums tur ir ierīkots neliels ziņu dienests. Nelegāls, protams, jo viss, ko varētu dēvēt par izdevējdarbību, ir tikai valdības privilēģija.
Ko tad jūs īsti tur darāt? Maida pajautāja.
Nu jau viņa atkal jutās samērā labi, tikai pulsējošā sāpe bija dziļi ieperinājusies galvaskausā.
Nu jā, viss šeit ir savstarpēji saistīts.
Pat nepieceldamies kājās, Salāhs pasniedzās pēc glāzēm ar zeltīto apmali, kuras Maida jau pazina, un nolika divas uz galda. Radās iespaids, ka viņš šādi cenšas iegūt laiku neilgām pārdomām.
- Jūs esat drauga meita, viņš uzsvērti pateica, un es jums uzticos. Šķiet, ka esmu jums parādā dažus skaidrojumus.
Jūs mani vakar ļoti pārbiedējāt, Maida paziņoja. Kas jums ir pret Afifu klanu?
Salāhs iemeta tējkannā kaltētas lapas un uzlēja tām verdošu ūdeni.
- Mēs pārstāvam pretējas nometnes klans un es. Vēl tagad esmu pārliecināts, ka šai ģimenei bija vistiešākais sakars ar tiem, kas gribēja izspiest no manis informāciju par ūdens atradnes vietu.
Maida pārsteigti paskatījās viņā.
Nespēju noticēt… Kāpēc jums ir tādas aizdomas?
Salāhs steidzīgi turpināja:
- Es pazīstu dažus šīs ģimenes locekļus no agrākiem laikiem. Tas bija tūlīt pēc kara. Kādu dienu mani apcietināja un ieslodzīja. Pēc bezmiega nakts netīrā kamerā mani ieveda citā, drusku lielākā telpā bez logiem. Atkal man lika ilgi gaidīt, un tad ienāca vairāki cilvēki, kas apsēdās uz sola. Man bija jāstāv kājās. Galveno runātāju es
pazinu: tas bija Hasans el Afifs. Viņš taujāja, kur ir atradne, un lika man aprakstīt vietu. Kad negribēju ielaisties nekādās sarunās, man sarīkoja īstu nopratināšanu, jāsaka, visai nepatīkamu… Jūs tomēr neizpaudāt koordinātas?
- Es tās neizpaudu. Nevarēju tās izpaust, jo es taču nemaz tās nezināju. Ja gan, es zīmēju apvidus karti, un Fricis ierakstīja tur mērījumu datus, bet viņam vairs nebija laika tos izvērtēt. Vai tad es varēju paturēt prātā visus tos daudzos skaitļus, kas man neko neizteica? Dieva dēļ, neuzskatiet mani par varoni ar stipru gribasspēku: es būtu pateicis visu, ja kaut ko zinātu. Jau pirmajā dienā es būtu visu pateicis.
Salāha sejā bija lasāms, cik ļoti viņu vēl tagad saviļņo atmiņas par briesmīgo situāciju, kādā viņš toreiz atradās. Maida juta viņam līdzi un, neraugoties uz ziņkāri, pacietīgi gaidīja, kad Salāhs atkal būs spējīgs runāt. Maidai uz mēles bija jautājums, kuru viņa gandrīz vai neuzdrīkstējās uzdot, tomēr viņai vajadzēja uzzināt atbildi.
Aiz uztraukuma piesmakušā balsī viņa to pateica: Kalīds ari tur piedalījās?
Salāhs uz mirkli pacēla acis, tad atbildēja tik klusi, ka Maida tik tikko saklausīja:
Tas jauneklis? Nē, viņš taču tolaik vēl bija mazs bērns.
Iestājās ilgāks klusums. Maidai vispirms vajadzēja sagremot jau dzirdēto. Pēc kāda brīža abi bija saņēmušies tiktāl, ka spēja turpināt sarunu.
Protams, Maidu interesēja arī notikumu aizkulises, it īpaši tas, kādu lomu tur spēlēja ģimene, kuras viesmīlību viņa patlaban baudīja.
- Tad man ir jāsāk ar atkāpi. Ūdens mums tradicionāli vienmēr ir bijis kaut kas svēts, Dieva dāvana cilvēkiem, lai viņi spētu izdzīvot, Salāha skatiens aizklīda kaut kur projām, paliekot pievērsts apslēptiem tālumiem. — Ūdens vienmēr ir piederējis visiem. Pat ienaidniekam pirms kaujas ir brīva pieeja avotam.
Salāhs apklusa un ielēja tēju. Viņš atkal bija atgriezies tagadnē.
- Ari cilvēki, kas mīt citās klimata zonās, kādreiz uzskatīja tāpat. Bet tagad ar tehnikas palīdzību tajās zemēs ir izdevies sagādāt ūdeni pārpilnībā un padarīt to pieejamu visiem. Viņi kausē ledājus, uzkrāj iegūto ūdeni rezervuāros un izmanto savā mājturībā. Viņi savāc lietus ūdeni un aplaista savus laukus. Viņi attīra upju ūdeni un novada to uz savām pirtīm. Viņi velk aisbergus no Arktikas ledus laukiem uz sausajiem apgabaliem un tos pārdod. Ūdens kļuvis par tirgus preci, par apgrozāmo kapitālu, par biržas spekulāciju objektu. Tāpat kā agrāk nafta. Pats ļaunākais ir tas, ka tajā iesaistījušies ari daži mūsu tautieši. Viņi nodod vērtīgāko, kas mums pieder. Viņi to izšķiež, lai gūtu peļņu, un šādi rada deficītu, kas stiprina viņu varu.