Salāhs ielēja tēju, kūpošu, tīkami smaržīgu šķidrumu. Maida gan šobrīd nespēja to pienācīgi novērtēt.
E1 Afīfu klans piedalās šajos darījumos. Tas ir sabiedrojies ar HOH koncernu. Visas pazīmes liecina, ka abiem šiem grupējumiem ir padomā pamatīgs kampiens. Mēs tikai nesaprotam, kā viņi grasās visu šeit pārņemt savās rokās. Jo viņiem ir spēcīgs konkurents: mūsu valdība, aiz kuras, protams, stāv briti un amerikāņi.
- Un HOH grupai?
… franči ar rezidenci Kanādā. Tātad viņi it kā ir stipri vājāki. Tur jau tas noslēpums: kā viņi grasās padzīt amerikāņus? Bet aizvien vairāk baumo, ka nu jau viss uzņēmis gaitu, drīz notikšot kaut kas izšķirošs, kas padzīšot marionešu valdību no mūsu zemes uz mūžīgiem laikiem.
Jā, ari Maida bija pamanījusi kaut kādu nemieru. Netveramus draudus, kas izplatās līdzīgi slimībai: sākumā gluži nevainīgi, bez skaidriem simptomiem, bet pēc tam… Nu neba Maidai atrisināt šo problēmu. Bet arī viņu bija skārušas šīs jukas, pati negribēdama viņa bija tur iekšā…
- Kā to var novērst? viņa pajautāja.
- To mēģināja jau jūsu tēvs, atkal un atkal norādīdams, ka ūdens krājumi drausmīgā ātrumā izsīkst. Tautas masas to neapjēdz.
Tur ari mēs saskatām savu uzdevumu: mēs bakstām ar pirkstu mēs izskaidrojam. Savā mazajā tipogrāfijā mēs drukājam skrejlapas, kuras izplatām pilsētā. Tagad jūs saprotat, cik ļoti mums jāuzmanās. Mēs cīnāmies uzreiz pret diviem nesalīdzināmi stiprākiem pretiniekiem. Mēs nedrīkstam ļaut sevi pieķert. Tad mēs būsim pagalam.
Svarīgākais bija pateikts. Ari tēja bija atdzisusi tiktāl, ka to jau varēja iedzert, neapdedzinot lūpas.
Maida domīgi noteica:
- Šķiet, ka mans tēvs būtu jūsu pusē.
Par to es nešaubos, Salāhs apstiprināja.
Maida nolika tējas glāzi un piecēlās kājās.
Tagad es saprotu labāk šo to no visa, kas šeit ar mani ir noticis. Nezinu, kā tieši, bet kādam ir izdevies uzzināt kaut ko par mana tēva atstāto plānu.
Izskatījās, ka Salāhs nesaprot, ko viņa domā, jo viņš raudzījās Maidā ar lielām acīm. Nu Maida bija izlēmusi un izstāstīja viņam, ko pēdējās dienās ir piedzīvojusi šajā pilsētā. Viņa izstāstīja ari par plānu, kuru līdz šim bija izdevies pasargāt no svešiem tīkojumiem.
Man negribētos, lai skice nonāktu nekautrīgu šeftmaņu rokās, Maida paziņoja. Tagad es zinu, ko ar to darīt: atdošu plānu jums. Esmu pārliecināta, ka pratīsiet to pareizi izmantot.
- Kur ir šis plāns? Salāhs pajautāja.
- Drošā vietā. Es to paslēpu.
Salāhs klusēdams ilgi lūkojās viņā.
- Jūs esat labi padomājusi? Esat pārliecināta, ka vēlāk nenožēlosiet? Nav šaubu, ka par šo informāciju jūs varētu dabūt veselu kaudzi naudas.
Jā, Maida apliecināja. Tas man ir skaidrs. Bet saprotiet taču: šis plāns man nepieder, nerunājot nemaz par ūdeni, kuram tas ļautu piekļūt. Tas pieder cilvēkiem, kuri šeit dzīvo, un to vajag izmantot prātīgi. Jūs jau nu zināsiet labāk par visiem, kas jādara, lai šo mērķi sasniegtu.
Viņi pasēdēja kopā vēl kādu bridi. Maida apsolīja atnākt nākamajā dienā un atnest plānu.
Bija jau vēls. Maida cēlās kājās, lai atvadītos, piecēlās arī Salāhs.
Ko jūs darīsiet pēc tam? viņš pajautāja.
Pēc iespējas ātrāk braukšu mājās, viņa atbildēja.
Tēvu vairs nemeklēsiet?
Neticu, ka ir vēl kaut kādas izredzes. Man tomēr ir sajūta, ka izdevies paveikt kaut ko nozīmīgu. Esmu izpildījusi viņa novēlējumu. Tas ir vairāk, nekā uzdrošinājos cerēt.
Salāhs pavadīja viņu gandrīz līdz viesnīcai. Tad Maida paspieda viņam roku un atvadījās. Jau bija satumsis, tikai zvaigznes vēl raidīja lejup savu gaismu, un nekas nevēstīja neko ļaunu.
Tas bija kā pērkona grāviens, ko pavadīja ilga, gandrīz tikpat skaļa dunēšana, kas izrāva Maidu no miega. Izklausījās pēc eksplozijas šķita, ka sprādziens ir noticis tepat blakus, un Maida jau nodomāja, ka tūlīt pa galvu, pa kaklu būs jāmetas bēgt. Viņa pielēca pie loga un ieraudzīja dažus uztrauktus cilvēkus, kas apjukuši lūkojās apkārt. Citādā ziņā tur nebija manāms nekas biedējošs.
Tātad viesnīca un tuvākā apkārtne nebija tieši skarta, un Maida varēja uzelpot. Tomēr palika kaut kāda tumša draudošas nelaimes nojauta.
Maida bija pamodusies, jutās pavisam moža un nemaz vairs nevēlējās atgriezties gultā. Viņa aši saģērbās un izgāja ārā. Reģistratūrā viņa apvaicājās, kas noticis. Gados jaunā dežurante pieaicināja viņu pie loga, no kura pavērās skats uz dienvidiem un pajautāja:
Nekas jums neduras acīs?
Viņa rādīja noteiktā virzienā: austrumi-dienvidaustrumi.
Pirmajā brīdī Maida nesaprata, kam būtu jāduras acīs, neko īpašu viņa tur neredzēja. Tikai vērīgāk aplūkojot apvārsni, viņa ievēroja kliedētu dūmu plīvuru tālu ārpus pilsētas. Tam būtu jāpievērš uzņianība?
Meitene palīdzēja: Drupas…
Tikai tagad Maida pamanīja: drupu vairs nebija, ne miņas no tālu redzamā torņa, kas slējās uz augstākā dienvidu pakalna kores un bija plaši pazīstams kā senās pilsētas mainīgo likteņgaitu zīme.
Kas noticis? viņa apjukumā noprasīja.
Tā īsti vēl nezinām… Tikai baumas: vulkāna izvirdums, meteorīta trāpījums…Viens gan ir droši: viss, kas vēl bija palicis pāri no pils, tagad ir pārvērties putekļos.
Maida tikai pamāja meitenei. Gan jau vēl izdosies uzzināt, kas noticis. Tieši tādēļ, ka neviens neko noteiktu nezināja, visus nomāca nelaimes sajūta. Maida domīgi izgāja dārzā, kur uzklāti galdi gaidīja viesus, kas šodien te ieradās tikai niecīgā skaitā. Varēja nogaršot siltus raušus, dažādus ievārījumus un eksotiskus augļus, bet Maida domās bija pavisam citur. Viņa nolēma atdot Salāham plānu nekavējoties, neskaidras nojautas lika pasteigties. Ej nu sazini, kas vēl var notikt vairāk par visu viņa gribēja turēt solījumu.
Viņa uzvilka savu arābietes kostīmu, izņēma plānu no paslēptuves tā šķita neskarta un devās ceļā. Pretēji gaidītajam, papīrpreču ielu izdevās atrast ātri, un turpat priekšā jau varēja saskatīt ari Salāha veikaliņu. Bet Maida jau iztālēm pamanīja ari divus vīriešus formastērpos, kas apsargāja ieeju. Grozos nevienas preces, nevienas krāsaini drukātu bildīšu kaudzītes. Zaļganzilās durvis šķībi karājās vienā eņģē, uz tām varēja saskatīt cirvja atstātas pēdas. Šķērsām durvju ailei stiepās sarkanbalti svītrota lente, blakus pie sienas pielipināta papīra loksne. Maida garāmejot uzmeta aci: veidlapa arābu valodā, apakšā kaut kāds zīmogs. Gabaliņu tālāk pulcējās ziņkārīgie. Tie uzbudināti diskutēja, bridi pa brīdim lūkodamies uz Salāha veikaliņu.
Tas neko labu neliecināja. Maidai uzreiz iešāvās prātā slepenā tipogrāfija. Tā būtu atrasta? Kas noticis ar Salāhu?
Kāds parāva viņu aiz apmetņa malas, viņa atskatījās un ieraudzīja mazu zēnu. Tas iegrūda viņai saujā papīra strēmeli un zebiekstes ātrumā nozuda, iekams Maida paspēja kaut ko pajautāt.