«Pie akas» tur bija rakstīts, apakšā paraksts, kaut kāds ķeburs, kas Maidai izteica tikpat maz kā oficiālu iespaidu raisošais vēstījums pie Salāha durvīm. Kada aka? Maida atcerējās, ka pirmajā dienā, meklējot ceļu uz šejieni, pagāja garām kaut kam līdzīgam varbūt derēja tur apskatīties. Nepagāja ne piecas minūtes, kad viņa bija tur, bet tuvumā nemanīja nevienu, ko viņa pazītu. No tumšākā stūra iznira kāds vīrietis un, iedams garām, pačukstēja: Nāciet līdzi!
Viņš gāja pa priekšu, Maida ar savu zemu uz acīm uzvilkto galvas lakatu sekoja. Tad nepazīstamais apstājās un ievilka viņu kādu namdurvju tumsā.
Man jāuzmanās, viņš runāja čukstus. Salāhu arestēja, paņēma arī dažus viņa draugus. Neko vairāk es nezinu.
Viņš pamāja ar galvu un metās projām. Pēc mirkļa viņš bija bez pēdām nozudis pūlī.
Maidai atlika tikai atgriezties viesnīcā. Nu viņa bija uzskatāmi pārliecinājusies, ka Salāha bažas nav bijušas nepamatotas. Vai viņa varēja kaut ko darīt tā labā?
Šodien vēl vajadzēja izrunāties ar Kalidu. Maida piezvanīja viņam tūlīt no reģistratūras, bet izrādījās, ka pretēji gaidītajam viņš tomēr nevarēs šovakar izbrīvēt viņai laiku. Kalīds gan palūdza Maidu jau rītdien no paša rīta ierasties pilī. Tad viņš varēšot veltīt tai kādu stundu.
Nākamajā rītā Maida jau agri bija kājās un prātoja, kā būtu jāizturas pret Kalīdu. Tomēr pie noteikta viedokļa tā ari neizdevās nonākt. Labākais laikam bija ļaut viņam izskaidroties.
Tūlīt pēc deviņiem viņa bija saposusies un devās uz pili. Atkal viņu ieveda gleznainajā iekšpagalmā, un šoreiz pat nevajadzēja gaidīt: Kalīds jau nāca pretim, arī šodien viņš bija formastērpā, un viņi iekārtojās tajā pašā stūrī, kur sēdēja vakar. Seihs Mahmūds el Hamūda gan nekur nebija manāms.
Kalīds izskatījās gurdens, it kā pagājušajā naktī nemaz nebūtu gulējis, un šķita dīvaini mainījies.
Maida bija apņēmusies runāt ar viņu ļoti privāti. Viņa gribēja uzzināt, kas noticis ar Salāhu. Visvairāk viņa vēlējās atsaukt tam atmiņā vakaru, kad abi iepazinās, un pajautāt, vai viņus tiešām saveda kopā nejaušība. Līdz šim Maidai nebija iemesla to apšaubīt, tomēr, kopš viņa bija uzzinājusi no Salāha kaut ko vairāk par Kalīda ģimeni, aizvien vairāk uzmācās cits skaidrojums: vai tik Kalīds nemeklēja tuvību sava klana uzdevumā, lai noprastu viņas nodomus un atņemtu viņai plānu. Bet pārliecības par to nebija… Galu galā viņa bija iepazinusi Kalīdu tik tuvu, lai negribētos ticēt kaut kādam slepenam nolūkam, un patiesībā aiz visa, ko viņa dzīrās Kalidam prasīt, glabājās cerība, ka viņš izgaiņās visas nelāgās aizdomas.
Kalīds klusēja, tātad sarunu vajadzēja vadīt viņai, un Maida sāka ar citu, tepat pa rokai pagadījušos jautājumu: kas tad tur notika agri no rīta?
Kaut kas ir nogājis galīgi šķībi, Kalīds pateica un atkal apklusa.
Ko tu ar to gribi sacīt? Maida nelikās mierā. Sis sprādziens, pils iznīcināšana… tu zini ko vairāk?
Kalīds ar rokas kustību padzina kalpotāju, kas bija atnācis pajautāt, vai viņi kaut ko nevēlas. Viņš skumji pavērās Maidā un noteica: Pats sprādziens ir blakus parādība. Tam tikai vajadzēja apliecināt vēstījuma nopietnību, kurš tika izziņots vienlaicīgi.
Maidai atkal vajadzēja viņu pabikstīt, lai iegūtu papildu skaidrojumu.
Tas bija sauss paziņojums: pilsētu gaida uzbrukums. Pēc piecām dienām tā pārvērtīsies pīšļos un putekļos.
Maidai šķita, ka viņa nav kaut ko īsti saklausījusi:
… pīšļos un putekļos kā to saprast? Tas ir pravietojums? Kaut kādu reliģisko murgotāju piedraudējums?
Nē, diemžēl ne. Tas ir… Kalīds sastomījās, it kā nezinātu, kā labāk to izteikt. Ir bruņoti spēki, pagrīdes armija, kas alkst atriebties. Atriebties svešzemniekiem, kuri ir iekarojuši pilsētu un šeit ieperinājušies. Atriebties ari vietējiem, kuri ir sadarbojušies ar iekarotājiem.
Bet karš taču beidzies pirms divdesmit gadiem!
- Viņi gaidīja. Gaidīja, kad visi atbildīgie būs ieaijājuši sevi drošībā. Bet visu laiku tie gatavojās uzbrukumam. Nu viņi ir sagaidījuši. Neviens vairs ar viņiem nerēķinājās, un tagad ir īstais bridis. To varēja jau paredzēt.
Maida tik un tā nesaprata.
- Ko varēja paredzēt?
- Savulaik, kad pēdējais karš bija beidzies, vairāki sabiedrībā zināmi cilvēki pazuda bez vēsts. Armijas virsnieki, slepeno dienestu ļaudis, vadoši valdības locekļi. Neviens neko tuvāk nezināja, bet klīda visādas baumas… Bija arī pavisam fantastiskas: runāja par tādu kā augšāmcelšanos, par svētu akciju, kas atjaunos pilsētas seno godību, šķīstīs visu ar uguni un zobenu…
- Tas taču nav nopietni! Maida protestēja, bet Kalīds pat neklausījās.
Kaut kad tam apvērsumam vajadzēja notikt. Baumoja taču, čukstējās pa kaktiem, klīda visādas runas, runāja par slēptākiem ziņu avotiem, par cilvēkiem, kuri zina, kas notiek, bet lieki nerunā…
Maidai iešāvās prātā pavisam noteiktas aizdomas.
- Tavs tēvs arī ir no tiem, kas daudz zina, bet lieki nerunā?
Šķita, ka Kalīds ir pārsteigts. Viņš domīgi nošūpoja galvu.
Mans tēvs tiešām daudz zina, viņš beidzot ierunājās. Arī tas skaidrs, ka nejau visu viņš pasaka skaļi.Ja arī kaut ko stāsta, tad vecajo sapulcei. Mani tur nelaiž.
Tikai nemēģini man iestāstīt, ka tev nav ne jausmas, kas šeit tiek brūvēts. Pasaki taču, kas īsti notiek?
Kalīds bija iedzīts stūrī. Viņš dzīrās runāt, tad atkal pārdomāja. .. Beidzot viņš pateica:
- Ultimātu mēs gaidījām, proti, brīdinājumu, kam vajadzēja izraisīt pretinieka atkāpšanos. Mēs rēķinājāmies ar to, ka agri vai vēlu patriotiskie spēki pārņems varu šeit pilsētā. Tam bija jākļūst par jaunu, miermīlīgu sākotni. Bet tā… Ja tiešām notiks tas, ar ko mums piedraud, tad tas ir gals.
Tātad tu šo vēstījumu uztver nopietni? Maida pārjautāja.
- Es uztveru to nopietni, Kalīds atbildēja.
- Un ko tu darīsi?
- To nolems mans tēvs. Man liekas, ka jāatstāj pilsēta. Kas cits mums atliek?
Salīdzinot ar to, kas šeit milža, savas problēmas Maidai piepeši šķita maznozīmīgas. Tomēr viņai gribējās uzzināt vēl kaut ko, uzzināt kaut ko tādu, kas citiem varbūt liktos pavisam mazsvarīgs, bet viņai tas bija izšķirošākais…
Man tomēr gribas tev pajautāt vēl kādu sīkumu, Maida paziņoja.
Izdzirdējis viņas jautājumu, Kalīds uz brīdi sastinga. Tad viņš ierunājās:
- Vai tad tik svarīgi, vai mēs iepazināmies nejauši vai ari kāds pievērsa tev manu uzmanību?
Tagad Kalīds vairs neizskatījās sastindzis un vienaldzīgs, vairāk gan bailīgs un satraukts.
- Tātad kāds lika tev ar mani iepazīties, Maida ārēji mierīgi konstatēja.
Iekšēji viņa jutās dziļi aizskarta. Kalīds ar nodurtu skatienu raudzījās zemē.
Tas bija mans tēvs… Parasti viņš nemaz neņem mani līdzi uz tādiem sarīkojumiem. Es pats biju izbrīnīts. Un tad…
- Tu uzrunāji mani tāpēc, ka viņš tev pavēlēja.
Tagad Kalīds bija redzami apjucis. Viņš piegāja Maidai klāt, izstiepa roku un aptvēra Maidas gurnus, lai pievilktu viņu tuvāk.
- Jā, sākumā tas bija iemesls, viņš izstomlja. Bet tad, tas notika tik ātri… Tu iepatikies man no pirmā skatiena. Tu taču zini, Maida: es tevī iemīlējos. Man tā nekad vēl nebija gadījies.
Maida atstūma viņu un pārtrauca.
Tu ar viltu ieguvi manu uzticību un ziņoji savam tēvam, ko biji no manis uzzinājis.