Šāds pārmetums sāpēja, tas bija lasāms Kalīda sejā. Šķita, viņš zaudējis savaldīšanos. Viņš nometās ceļos un mēģināja satvert Maidas rokas. Viņš apzvērēja savu jutu godīgumu, norādīja sava stāvokļa īpatnību. Viņš apliecināja savu mīlestību, bet Maida palika noraidoša. Viņai vairs nebija nekas sakāms.
Abi pat nemanīja, ka līdzās ir apstājies vīrietis raibā formastērpā. Tas noklepojās, un, kad viņi atrāvās viens no otra, uzrunāja Maidu:
Mans kungs jūs aicina, Hasans el Afifs vēlas ar jums runāt.
Tas nāca negaidīti, turklāt pavisam neīstā brīdī.
Ļoti pateicos, bet šobrīd nejūtos spējīga…
Kalīds steigšus pielēca kājās un izbijies pavērās viņā.
Tu nedrīksti atteikties, viņš čukstēja. Aicinājums jāpieņem.
Maida atskārta, ka gandrīz ir izdarījusi kaut ko zaimojošu. Hasana el Afifa griba šeit bija likums. Tas nebija ielūgums, tā bija pavēle. Viņa pamāja kalpotājam, lai tas rāda ceļu, un mēmi sekoja. Kalīds soļoja nopakaļ.
Viņi nonāca pils daļā, kur Maidai vēl nebija gadījies pabūt. Grīdu sedza paklāji, sienas bija izliktas ar intarsijām, bet griestus veidoja mākslinieciski slīpētu pasteļkrāsas ahātu mozaīka. Stūros stāvēja vāzes, no kurām plūda stipri smaržojošs tvaiks. Šeit nedzirdēja pat soļu skaņu, valdīja pilnīgs klusums.
Pie durvīm gaiteņa galā stāvēja divi sargkareivji, kas mēmi pakāpās sāņus, ieraugot formā tērpto un abus tā pavadoņus. Viņi iegāja zālē, kas bija tik liela, ka radīja gluži vai pagalma iespaidu. Sienas bija tumšas un šķita ļoti talas, uz apaļā grīdas paklāja bija izkaisīti ziedi. Tik un tā te pārņēma tukšuma iespaids.
Hasans el Afifs sēdēja uz paaugstinājuma pašā zāles dziļumā. Kalīds un Maida šķērsoja zāli, augstā ranga kalpotājs, kas bija viņus šurp atvedis, palika ārpusē. Hasans uzmeta skatienu Kalīdam un pateica:
- Gaidi aiz durvīm.
Dēls mēmi paklausīja un izgāja. Maida saņēma mājienu apsēsties uz ķeblīša iepretī klana pavēlniekam.
- Gribu jums kaut ko pavēstīt. Apstākļi iegrozījušies tā, ka esmu spiests to darīt agrāk, nekā biju plānojis. Ir runa par manu vecāko dēlu Kalīdu. Jums jāsaprot, ka nekādas attiecības starp viņu un jums nav iespējamas.
Maida uz mirkli zaudēja valodu. Tūlīt gan atguvusies, viņa vēsi atbildēja:
Jūs taču pats viņu pamudinājāt meklēt manu sabiedrību.
Ko jūs gribat ar to sacīt? Es nevarēju nojaust, ka jūs tik aši būsiet gatava iet tik tālu. Man nebija skaidra priekšstata par to, cik pagrimuši ir jūsu tikumi.
Vai tad vēl nosodāmāk nav tas, ka jūs izmantojat paša dēlu, lai piekļūtu mana tēva piezīmēm?
- Nu labi, tad esam nonākuši pie mūsu sarunas otrā punkta.
Viņš sasita plaukstas, un tūlīt atkal parādījās kalpotājs. Hasans
pateica kaut ko arābiski, un vīrietis livrejā nozuda. Piepeši kaut kur no aizmugures uznira Zoselīne. Viņa mierīgi pasveicināja Maidu, it kā šī būtu gluži ikdienišķa sastapšanās, un apsēdās viņai līdzās.
- Mūsu partneri no HOH koncerna jūs jau pazīstat, Hasans paziņoja. Ir runa par darījumu, kurš visiem mums ir ļoti svarīgs.
Mums jānodrošina ūdens piegāde, Zoselīne izmeta, un Hasans pavērās viņā, it kā sieviete būtu izdarījusi kaut ko nepiedienīgu.
- Jums, Maida, ir plāns, kurš varētu sniegt mums pieeju lieliem, vēl neapgūtiem ūdens krājumiem. Sis plāns ir nonācis jūsu īpašumā nelikumīgi. Tādēļ es pieprasu, lai jūs labprātīgi to atdodat.
Atkal iejaucās Zoselīne.
Jūsu tēvs strādāja toreizējās valdības uzdevumā, un viņam labi maksāja.
Tikai tad Maida tika pie vārda.
- Kāpēc tu iedomājies, ka šāds plāns vispār pastāv? Es nekad par to neesmu ieminējusies.
- Šāds plāns pastāv, par to nav šaubu. Šeit iespējams nopirkt un iegūt jebkādu informāciju, tev vajadzētu būt sen to sapratušai.
Šeit iespējams nopirkt un iegūt jebkādu informāciju vai Maida vēl nesen nebija kaut ko dzirdējusi par tirgošanos ar informāciju? Šobrīd gan nebija laika to pārdomāt. Tagad vajadzēja kaut kā izkļūt no sprukām, viss bija atkarīgs tikai no tā, cik veikli viņa pratīs vest sarunas. Visādā ziņā šķita bezjēdzīgi turpināt noliegt plāna eksistenci.
Pat ja tā būtu, tev nav nekādu tiesību uz šo plānu un Hasanam arī nav. Jebkurā gadījumā es atsakos to atdot. Ūdens pieder šīs zemes iedzīvotājiem, bet jums ir svarīga tikai peļņa. Es negrasos jums palīdzēt.
- Izklausās milzīgi cēli, Zoselīne indīgā pārākumā noteica. Tu tikai esi piemirsusi, ka pazemes ūdeņi nav tik vienkārši aizsniedzami. Vajag plaša vēriena tehnisko…
Pietiek! Hasans uzkliedza; kaut kas viņu bija saniknojis. Mums nav laika debatēm. īsi un skaidri: Zoselīne ir aizlikusi par jums labu vārdu, un mēs esam ar mieru piedāvāt jums labu cenu par plānu. Desmit miljonus interdolāru. Mēs darām to labprātīgi, man nebūtu grūti likt plānu jums vienkārši konfiscēt. Jūs pateiksiet, kur tas ir noslēpts, citādi atradīsies metodes, kas atraisa cilvēkiem mēli.
Maidai nebija ilgi jādomā: šādā darījumā viņa neielaidīsies nekad, tur neko nemainīja ari piedāvātās summas lielums. Vai viņa tiešām bija tik cēla? Nē, ne jau tur tā lieta — viņa apzinājās, ka galvenais iemesls ir pavisam cits: tas bija spīts, nepārsūdzama griba pretoties jebkādiem spaidiem. Viņa nebija ar mieru pārdoties.
Maida jau dzīrās noraidīt piedāvājumu, bet laikus vēl ienāca prātā, ka tad viņa tiešām var piedzīvot nepatīkamus brīžus. Gudrāk laikam bija pavilcināt laiku. Viņa gan saprata, ka ilgi tas nebūs iespējams.
- Tas ir tik negaidīti, viņa noteica. Man nedaudz jāapdomājas. •
Hasans gandrīz vairs nespēja valdīt nepacietību.
Acīmredzot jūs neapjēdzat situāciju. Mums nav laika, ko izdāļāt. Jums vajag…
Zoselīne viņu pārtrauca.
Par šo darījumu atbildīga ir mūsu firma, un mēs arī dodam naudu.
Viņa piecēlās kājās, un radās iespaids, ka ar savu nepieklājīgo jaukšanos sarunā viņa grib pasvītrot savas tiesības uzstāties kā līdzvērtīgam E1 Afifu klana partnerim.
Viena stunda, viņa paziņoja. Es dodu tev stundu laika. Esmu pārliecināta, ka atmetīsi savu spītību un nāksi pie prāta.
īsu mirkli Hasans apjucis skatījās Zoselīnē un izgrūda dažus nesaprotamus vārdus, kas izklausījās pēc aprautām lamām, bet tad tomēr šķita samierināmies ar neizbēgamo. Viņš sasita plaukstas, un atkal mēmi parādījās kalpotājs formastērpā. Viņš saņēma dažus norādījumus, paklanījās un pievērsās Maidai, likdams tai sekot.
Viņu gājienam pievienojās divi kareivji, un tas parādīja pavisam skaidri, ka aizmukt no šejienes nebūs viegli. Arī telpa, kurā Maidu ieveda, nesniedza nekādu bēgšanas iespēju: tas bija šaurs kambaris ar vienu logu, pa kuru varēja saskatīt ar brikšņiem aizaugušu dārza daļu.
Durvis viņai aiz muguras aizslēdza, un Maida palika viena. Viņa pavērās apkārt: telpa bija pilnīgi tukša, tikai vienā stūrī stāvēja daži kopā sabīdīti saliekamie krēsli. Maida pamēģināja atvērt logu, un ar nelielu piepūli tas ari izdevās. Par bēgšanu gan nebija ko domāt: līdz zemei bija vairāki metri, un mūra siena izrādījās pilnīgi gluda diemžēl ne vēsts no glābjošiem efeju treliņiem, kas līdzīgās situācijās tik lieliski apliecina savu noderību piedzīvojumu filmās. Humora izjūtu tomēr vēl neesmu zaudējusi, Maida nodomāja, kad prātā iešāvās šī doma. Vai nu tā būs, ka neizkulšos no visas šīs ķezas.
Viņa izvilka vienu krēslu un apsēdās. Lai nu kā, bet Maida bija ieguvusi laiku pārdomām. Labākā iespēja laikam bija sākumā izlikties, ka viņa pieņem piedāvājumu. Bet kas būs pēc tam? Vai te maz varēja cerēt uz godīgu attieksmi? Viņai taču nebija nekādu spēka līdzekļu, lai piespiestu ar sevi rēķināties. Tiklīdz velnišķīgā HOH koncerna un Afifu klana alianse būs dabūjusi plānu savos nagos…