Maida iztrūkās no saviem prātojumiem… vai tur nebija kaut kāda skaņa? Jā, tā atskanēja no loga puses: kluss klauvējiens. Tagad tur uznira ari tumšs stāvs.
Maida metās pie loga un uz mirkli pārstāja ticēt saviem jutekļiem, jo acu priekšā lidinājās Kalīds… Nē, viņš, protams, nelidinājās; viņš stāvēja uz pieslietām kāpnēm un balstījās uz palodzes.
Es visu zinu, viņš pavēstīja. Noklausījos, ko jūs tur runājāt. Tu pieņemsi piedāvājumu?
Nekādā ziņā, Maida pateica. To nu tev vajadzētu saprast. Bet varbūt man izlikties…
Kalīds viņu pārtrauca.
Es jau tā domāju, ka nepieņemsi. Izlikties? Nē, pat nemēģini. Mans tēvs ir radis vienmēr panākt savu. Es negribu, lai tev kaut kas notiktu. Es tev palīdzēšu. Tev jātiek no šejienes projām, cik ātri vien iespējams. Nāc, es nogādāšu tevi drošībā. Nokāpšu un, tiklīdz būšu lejā, kāp tu.
Maidai neatlika laika pārdomām, un viņa vienkārši sekoja Kalīda norādījumiem. Trepes sašūpojās, tiklīdz Maida uz tām uzkāpa, un viņa izbīli palika stāvam uz kāda pakapiena, ar abām rokām iekrampējušies citā šķērskokā. Kalīds, kurš vēroja viņu no apakšas, slāpētā balsī mudināja pasteigties, un Maida piesardzīgi turpināja kāpšanu, līdz beidzot atviegloti uzelpoja viņam līdzās. Viņa grasījās kaut ko teikt, bet Kalīds pačukstēja:
Pēc tam! Ašāk, mums jātiek projām.
Kalīds iestūma kāpnes brikšņos, un tad viņi, nesaudzējot drēbes, sāka lauzt ceļu caur krūmiem un agavēm, kas stiepās cilvēka augumā, līdz sasniedza kādu taciņu. Tā viņus izveda pagalmā, kuru acīmredzot izmantoja kā vecu automašīnu stāvvietu. Kreisajā pusē pacēlās brūkošs šķūnis, labajā malā varēja saskatīt ārējā mūra posmu. •
- Tev jābēg, Kalīds paziņoja.
Kā? Maida pakāpās soli atpakaļ, bet tas nekavēja Kalīdu satvert viņu aiz rokas un noturēt.
- Es sagatavoju tev apvidus mašīnu.
Viņš norādīja uz džipu, kas stāvēja šķūni. Atšķirībā no citām mašīnām tas izskatījās braucams.
Bagāžas nodalījumā ir ūdens pudeles, sausā pārtika un benzīna kannas. Pēc iespējas ātrāk paņem savas mantas no viesnīcas un brauc ārā no pilsētas rietumu virzienā.
Viņš piegāja pie koka vārtiem mun, kurus Maida līdz tam vēl nebija pamanījusi, un atvilka aizbīdni.
Maida uz mirkli aizdomājās… tāds brauciens vienatnē cauri tuksnesim. Tur varēja rasties visādi šķēršļi.
Mani neaizturēs?
Esmu sagādājis tev arī caurlaidi, Kalīds iespieda viņai saujā plānu mapīti. Tur ir arī apvidus karte, kurā iezīmētas trases, kas ved ārā no pilsētas. Bēgļu straume jau sakustējusies. Pamatīgs haoss, visi mēģina izkļūt no pilsētas. Tev tomēr derētu mazliet vēl nogaidīt un tikai tad doties ceļā. Vislabāk noliec mašīnu kādā blakusiela un sagaidi tumsu.
Tu nebaidies? Maida pajautāja. Kas notiks, ja kādam ienāks prātā, ka esi man palīdzējis?
Kalīds mirkli vilcinājās. Tad viņš atbildēja:
Neviens man neko nepierādīs. Apģērbu es apmainīšu.
Viņš norādīja uz savu saplēsto formastērpu un mirkli pat pasmaidīja.
Protams, tavu bēgšanu pamanīs ne vēlāk kā pēc pusstundas, bet tad vairs nevienam nebūs laika pētīt šo lietu tuvāk. Mūsu ģimenes bēgšana no pilsētas ir sagatavota, mēs izmantosim savu privāto lidmašīnu. Izlidojam jau šovakar. Patversimies vietā, kur varēsim nogaidīt. Joprojām ceram, ka spridzekļi sagraus tikai izpriecu kvartālu un Vecpilsēta tiks saudzēta. Tad mūsu uzdevums būs atjaunot pilsētu un gādāt, lai tā nekad vairs nenonāk svešu varu ietekmē.
Kalīds aizvien vēl turēja Maidas roku, nu viņš pievilka Maidu tuvāk un noskūpstīja. Pirmajā brīdī viņa mēģināja vairīties, bet tad ļāva viņam vaļu. Acīs tam bija asaras, un Maidai sametās viņa žēl. Viņa nespēja uz Kalīdu ļaunoties, ģimenes saites šeit tomēr bija tik ciešas, ka katrs varēja tajās bezcerīgi sapīties.
Maida teju vai fiziski juta, kā viņas dusmas uz Kalidu izkūp. Viņa gandrīz jau maigi pajautāja:
Varbūt paliksi kopā ar mani? Mēs varētu bēgt ar šo mašīnu
kopā.
Vēl neizrunājusi līdz galam, viņa jau saprata, ka šis priekšlikums paliks tikai romantisks sapnis.
Neiespējami, Kalīds piesmakušā balsī izspieda. Viņš mēģināja savaldīties un palaida Maidu vaļā.
- Es esmu armijas virsnieks, mans tēvs ir mans virspavēlnieks. Nē, tas ir neiespējami.
Es tiešām ticu, ka tu nespēj rīkoties citādi, Maida noteica, Viņa runāja vairāk ar sevi nekā ar Kalīdu. Viņa piegāja tam klāt un vēlreiz ielūkojās Kalīda tumšajās, izteiksmīgajās un tagad tik skumīgajās acīs.
- Paldies, viņa to noskūpstīja. Dzīvo vesels un pieskati sevi. Nu Kalīds apņēmīgi pagriezās, atvēra čīkstošās džipa durvis un
pamāja Maidai, lai viņa kāpj iekšā. Viņa tikai pavirši uzmeta acis sadales dēlim un svirām, vadības sistēma bija mazliet neierasta, bet viņa tika galā. Atslēga jau bija iebāzta, viņa to pagrieza, un motors tūlīt ierūcās. Maida atlaida bremzi un piesardzīgi nospieda gāzes pedāli. Auto sakustējās. Bija jāpapūlas, lai izstūrētu to cauri šaurajiem vārtiem, un, kad viņa atskatījās, tie jau bija ciet.
Aiz muguras nupat bija palicis svarīgs viņas mūža posms.
Laiku tiešām nedrīkstēja zaudēt. Maida mirkli apsvēra, vai labāk neatteikties no apstāšanās pie viesnīcas, bet aši šo domu atmeta: Istabā bija palicis šis tas, no kā negribējās gluži tāpat vien atteikties, un galu galā viņa taču nevarēja tur atstāt visu kāroto plānu. Maida uzmeta skatienu pulkstenim: viņai atvēlētā stunda vēl nebija galā, un tātad varēja cerēt, ka viņu vēl neaizturēs.
Lai gan viesnīcas teritorija tieši piekļāvās pils apkārtnei, un ceļā uz turieni Maidai nevajadzēja šķērsot lielākas ielas, viņa tomēr ievēroja, ka pilsētas iemītnieki ir ļoti uztraukušies. Garām steidzās daudzi ar somām un saiņiem apkrāvušies ļaudis, grupās vai vienatnē. Tātad ari viņai ar gudru ziņu vajadzēja aprobežoties tikai ar nepieciešamāko.
Izskatījās, ka viesnīcā gandrīz neviena vairs nav. Tikai aiz mājas stūra viņa pamanīja kādu vecāku viru uz soliņa; tas apātiski raudzījās kaut kur sev priekšā.
Jo labāk, tātad nebūs jāatbild uz liekiem jautājumiem… Pirmīt viņa jau prātoja, vai tik kāds neziņos E1 Afifa ļaudīm uz pili par viņas aizbraukšanu.
Pasteigties tomēr vajadzēja jebkurā gadījumā. Seifs šķita neskarts, tie daži dokumenti un rotaslietas, ko viņa tur glabāja, aizvien vēl bija turpat. Viņa sarausa visu to kopā un iegrūda savas rokassomiņas sānu nodalījumā. Tad viņa iepakoja ari dažus tualetes piederumus un vienkāršākus apģērba gabalus. Visbeidzot viņa aizjoņoja līdz dekoratīvajai akai un atviegloti uzelpoja, kad ieraudzīja tur noglabātos papīrus neskartus guļam turpat, kur viņa bija tos atstājusi.
Maida atstāja viesnīcas teritoriju caur sānu vārtiņiem, un neviens nelikās par viņu zinis. Jau sēžot mašīnā, viņa konstatēja, ka viņas palīgs blakus citām kartēm uz līdzbraucēja sēdekļa ir nolicis ari pilsētas plānu, kurš labi ļāva šeit orientēties.
Jau iepriekš nojaustais apstiprinājās. Galvenajās ielās valdīja dzīva satiksme. Cits citam traucēja ne tikai auto un motocikli, bet arī vienkāršākie vietējā parauga satiksmes līdzekļi, sākot ar ēzeļu pajūgiem un beidzot ar visādiem avārijas stumjamajiem, kas variējās no riteņotiem lielveikalu iepirkumgroziem līdz pakām un saiņiem piekrautiem bērnu ratiņiem. Katrs lauza sev ceļu cauri vispārējam haosam, un neviens nepievērsa nekādu vērību Maidai un viņas džipam. Jautājums bija tikai, kā tikt uz priekšu. Maida nesaudzīgi darbināja autotauri, lai pasteidzinātu atpalicējus pamukt malā.