Pagāja divas stundas, līdz viņa veica netālo gabaliņu līdz pilsētas robežai, un tur iznāca pārvarēt vēl vienu sastrēgumu, proti, pilsētas vārtus, pa kuriem visai satiksmei bija jāizlien kā diegam caur adatas aci. Viņā pusē gan šķēršļi mazinājās, ceļš kļuva platāks, un katrs, kurš bija izspriedies cauri, varēja kāpināt ātrumu. Kādu brīdi Maida labi tika uz priekšu.
Diemžēl prieks nebija ilgs. Ceļš gan nešaurinājās, bet, tiklīdz abpus tam aizmugure palika pēdējās mājas un satiksmes straume izkļuva plašumā, gar malām aizvien vairāk savu varenību izpauda smiltis. Maida gandrīz iestrēga savā mēģinājumā apsteigt virtenē iesietu nastu nesēju dzīvnieku rindu.
Tā nu apmēram stundas laikā viņa kā pa ciņiem pavirzījās dažus kilometrus uz priekšu, tad spēji satumsa, Maida vairs īsti nespēja saskatīt ceļu, un atlika tikai pusakli vilkties pārējiem nopakaļ. Pēc kāda brīža debesīs uzlēca mēness, un, jo augstāk tas kāpa, jo gaišāka kļuva tā gaisma. Maida spēja saskatīt kaut ko tālāk un atkal jutās drošāka braucēja.
Tad atkal iezīmējās kaut kāds šķērslis, drusku tālāk atkal satiksme sablīvējās. Maida pamanīja, ka dažas automašīnas pamet trasi un dodas tuksnesī. Viņa atcerējās, ka ari viņas džipam ir četrriteņu piedziņa viņa taču bija ievērojusi sviru, un tagad piesardzīgi pastūma to uz priekšu… šķita, ka mainījās tikai motora troksnis.
Kamēr Maida vēl apsvēra, vai novirzīties no ceļa, viņa jau atkal bija nokļuvusi sastrēgumā. Ne mazākās iespējas pavirzīties uz priekšu. Tālāk viņa pamanīja sarkanu gaismu, un tad arī atskanēja rejošas šāvienu zalves. No turienes skriešus tuvojās vairāki vīrieši, kas laikam tīkoja sagrābt autotransportu, jo Maida ieraudzīja, ka divdesmit metrus tālāk viņi izdzina cilvēkus no izskatā diezgan stabilas kravas automašīnas. To vietā iekāpa uzbrucēji. Bandīti vai kareivji? No sāniem uznira vēl viena grupa, četri stāvi tumšos apmetņos vēzēja mašīnpistoles, un viens ar stobru jau rādīja viņas virzienā.
Maidas džips bija iesprūdis starp pilnīgi dažādiem braucamrīkiem, priekšā stāvēja zirgu pajūgs, un dzīvnieki nemierīgi mīņājās. Bruņotie vīrieši tuvojās, un viens izšāva ložu kārtu. Zirgi, kas laikam bieži gan nebija jūgti ratos, satrūkās un rāvās uz priekšu. Kučierim izdevās paraut tos sāņus, izvairoties no sadursmes ar priekšā stāvošo motociklu. Rindā radās robs, un Maida nelaida garām iespēju. Viņa nospieda gāzes pedāli, parāva stūri pa kreisi un ietriecās ceļmalas smiltīs. Aiz muguras rībēja šāvieni, un Maida saklausīja, kā sašķīst pakaļējais stikls. Viņa trenca mašīnu pilnā ātrumā, zinot, ka tas dod vislielākās cerības neiestigt smiltājā.
Šāvieni apklusa, ceļš ar iestrēgušo automašīnu lērumu palika tālu aizmugurē. Maida aizvien vēl trakā ātrumā traucās pa smilšu klajumu un, beidzot riskējusi pamest skatienu atpakaļ, ieraudzīja tikai pašas saceltās smilšu vērpetes, kas stiepās līdzi kā stāvi aizmugures spārni. Viņa bija drošībā, tomēr neuzdrīkstējās apstāties; bija bail pēc tam vairs neizrauties no smilšu gūsta.
Tā nu viņa uz labu laimi turpināja braukt tālāk, aizvien dziļāk nezinamajā, jo vairs nebija ne jausmas, kur viņa šobrīd atrodas. Pēc kāda brīža mašīna sāka lēkāt un kratīties, un Maida steigšus piebremzēja smilšu vietā zem auto bija klinšaina pamatne. Atpakaļ pamestais skatiens liecināja, ka viņa ir diezgan patālu no ceļa. Beidzot varēja apstāties un apdomāties.
Sākumā Maida vienkārši sēdēja mašīnā. Viņa dziļi elpoja, lai nomierinātos. Joņojošais pulss palēnam pierima.
Maida atvēra durvis un izkāpa. Pirmām kārtām viņa pārliecinājās, vai tiešām ir viena. Aizmugurē stiepās līdzens smilšu klajums ar dažām kāpām, kuras viņa bija apbraukusi. Priekšā slējās tumšs masīvs pauguru virkne. Šie silueti, kas melni iezīmējās pret zvaigznēm nosēto debesi viņa tos pazina! Tepat garām viņa lidoja lidlaivā kopā ar Kalīdu un Salāhu. Ja viņa tagad stūrēs tieši uz klinšu ierobu labajā pusē, tad būtu jānonāk pie aizas un alas, kuru rādīja Salāhs.
No šīs prātošanas Maidu izrāva stipra benzīna dvaka. Viņa stāvēja pie džipa priekšgala, un vējš pūta no aizmugures… Neko labu tas laikam nenozīmēja… Varbūt viņa tomēr nav izsprukusi gluži sveikā? Maida aizgaja līdz mašīnas pakaļgalam, nogūlās smiltīs… Tumsā neko īsti nevarēja saskatīt, bet viņa dzirdēja ašu pilēšanu…
Maidas apmierinātā noskaņa spēji pārtapa nemierā: lodes bija sacaurumojušas benzīna tvertni, un tas nozīmēja, ka viņas bēgšana ir piedzīvojusi neveiksmi.
Maida neizlēmīgi stāvēja pie sava braucamā un jutās tik bezpalīdzīga kā vēl nekad. Tad uzradās doma: varbūt vēl iespējams nobraukt kādu gabaliņu… tad viņa varētu sasniegt sava tēva veco nometnes vietu tur galu galā vēl atrodas viņa atstātie krājumi. Savāda sakritība: tie tagad lieti noderēs viņa meitai!
Maida iekāpa mašīnā, piesardzīgi piedeva gāzi. Sakumā šķita, ka motors nepielēks, tas tikai grabināja un tarkšķēja, bet tad braucamais tomēr izkustējās no vieta. Maida uzmanīgi nospieda gāzes pedāli, mašīna lēni uzņēma gaitu viņa virzījās uz jau zināmo ieleju.
Katru šā brauciena minūti viņu mocīja raizes, ka tas varētu beigties priekšlaicīgi, tomēr veiksme bija viņas sabiedrotā: Maida bez grūtībām sasniedza klinšu pārkāri, kas veidoja stāvu jumtu virs nometnes vietas, un viņai pat izdevās novietot savu auto aiz klintīm, kas padarīja to neredzamu no tālienes.
Vai viņa bija tikusi diezgan tālu no pilsētas, lai būtu pasargāta arī no sprādzienu draudiem? Cik plašs būs postījumu loks? Nu viņa atcerējās piezīmi, kuru Kalīds pēdējās sarunas laikā izmeta gluži starp citu… viņējie atradīsies «pietiekami tālu no sprādzienu centra» izklausījās, ka viņš ir diezgan informēts, lai spētu to noteikt. Bet cik tālu bija šis «pietiekami tālu»? Maida nolēma vienkārši paļauties uz to, ka viņa šeit būs drošībā.
Viņa apzinājās, ka vajadzēs pavadīt šajā nomaļajā tuksneša nostūrī vairākas dienas, varbūt pat ilgāku laiku. Tomēr šķita, ka vismaz pagaidām ir izdevies izbēgt no nelaimes, tātad nebija iemesla piktoties uz likteni.
Sasteigtās bēgšanas spriedze aizvien vēl turēja Maidu savā varā, un tikai pamazām viņa atguva savu parasto nosvērtību. Sī bija pārdzīvojumiem pārpilnākā viņas mūža diena, un tagad, kad uztraukums noplaka, viņa sajuta izsalkumu un milzīgu nogurumu. Viņa izvilka dažus raušus no iepakojuma, kuru pirmīt bija sagatavojusi atpūtas brīdim, un uzdzēra tiem pāris malku ūdens. Pēc tam nolaida blakussēdētāja sēdekli, uzklāja tam dažus apģērba gabalus no savas somas, un, lai gan guļvieta nešķita diez cik ērta, jutās ar to puslīdz apmierināta.
Viņa vēlreiz izlīda no mašīnas un pavērās apkārt: vietai piemita tāds kā mājīgums, šeit viņa jutās drošībā: vai tad kāds viņu šeit varētu traucēt? Pēdējais skatiens augšup uz zvaigžņoto debesi tik neaprakstāmu krāšņumu viņa vēl nebija redzējusi. Nepazīstamie debess ķermeņi izstaroja nomierinošu gaismu. Tādu, kam bija sakars ar stabilitāti un mūžību.
Maida ielīda sava pagaidu guļvieta un drīz iemiga dziļa paguruma miegā bez sapņiem.
6
gorijs šeit uzturējās jau divas dienas. Viņam vajadzēja laiku, lai aprastu ar jauno situāciju, kas joprojām nebeidza viņu biedēt.