Vislabāk viņš jutās alas patvērumā. Lai cik ļoti tā atšķīrās no viņa ierastās vides, tā tomēr bija slēgta telpa, kas solīja aizsardzību un drošību. Viņš bija kaut kā iekārtojies šajā dabiskajā, klinšu veidotajā pajumtē, pielīdzinājis zemi guļvietai un sakrāvis citu uz cita dažus plakanus akmeņus, kas tagad veidoja kaut ko līdzīgu galdam, uz kura viņš izplāja savu mantību. Seit viņš pavadīja lielāko daļu laika, parasti tumsā, jo nezināja, cik ilgi vēl darbosies luktura baterijas.
Ala ļoti atšķīrās no viņa agrākās dzīves vietas, tomēr šī atšķirība nebija nekas, salīdzinot ar āra iespaidiem. Ik reizi, kad Gorijs izgāja no alas un ieraudzīja virs galvas klajas debesis, viņam uznāca reibonis. Viņš jutās neaizsargāts, ievainojams un bezpalīdzīgi pakļauts visām ārējām ietekmēm. Augām dienām dedzināja sveloša saule, tā apņēma viņu ar gaismu un karstumu, viņa āda kļuva sarkana, lobījās, un rožainie jaunās ādas plankumi sūrstēja. Galvā dunēja trula sāpe. .
Ari vējš, kas šeit nemitigi pūta, bija traucējošs, nemieru raisošs, tas raustija viņa drēbes un mocīja viņu ar smilšu graudiņiem. Tie līda zem apģērba, grauza acis un piebēra apavus līdz malām. Ari zemi klāja smiltis, un, ja kaut kur gadījās uziet klaju klints pamatni, tā bija tik nelīdzena, ka Gorijs tika uz priekšu tikai klupdams.
Tomēr viņš uzskatīja par nepieciešamu laiku pa laikam atstāt alas patvērumu, lai izpētītu tuvāko apkārtni. Viņš gan negrasījās uzturēties šeit ilgi tas nebija iespējams kaut vai tāpēc, ka viņa krājumi aši mazinājās, bet droši vien derēja vispirms sagaidīt sprādzienus; Gorijs cerēja, ka šeit viņš atrodas patālu no pilsētas un tātad ari no bīstamās zonas. Pēc Hārisa atstādināšanas sprādzieni bija nenovēršami. Pēc tam Gorijs bija stingri nolēmis tūlīt doties uz pilsētu un uzņemt sakarus ar savējiem. Varbūt viņu gaidīja bargs sods par izdarīto, bet viņš bija gatavs to izciest galu galā viņš taču bija kopības loceklis. Lai cik nelāgi viņam tur klātos, tas viņu tomēr atbrīvotu no šīs drausmīgās vientulības, kas pievienojās vēl visiem pārējiem neparastajiem un grūti izturamajiem iespaidiem.
Visvairāk ārpasauli raksturoja pilnīgs robežu trūkums: tā stiepās līdz pašam apvārsnim un, cik Gorijs zināja, turpinājās vēl tālāk. Gorijs, protams, lūkojās apkārt, vai kaut kur nav manāmi cilvēki, ienaidnieka armijas daļas, kas viņu varētu sagūstīt, bet tuksnesis bija un palika tukšs.
Lai pavērtos plašāks skats, Gorijs pagāja tālāk, šķērsojot lēzenu, tikai vietām ar smiltīm nosegtu akmeņu lauku, bet tad kājas sāka dziļi grimt mīkstu, birstošu smilšu masā. Tāda brišana drīz vien apnika, un viņš pagriezās pret melnbrūnu pauguru virkni, kuru izskats nelika domāt, ka tajos varētu būt alas un iekšēji dobumi. Ne tuvu, ne tālu nemanīja nevienu ceļu un arī ne mazākās dzīvības pazīmes. Tikai atpakaļceļā Gorijs pamanīja cilvēku kāju nospiedumus. Tā viņam bija jauna atziņa, ka cilvēki atstāj pēdas, pēc kurām var rekonstruēt to staigātos ceļus. Dažas pēdu virtenes veda dziļāk tuksnesī un drīz kļuva nesaskatamas, jo vietās, kur vējš varēja izvērsties netraucēti, tas aši vien aizvilka pēdas ar smiltīm. Vieglāk bija izsekot tās pretējā virzienā pakalna klinšainās nogāzes šķita veidojam dabisku aizsegu pret vēju, un kāju nospiedumus varēja labi saskatīt līdz pat vietai, kur sākās cietāka pamatne.
Nākamajā dienā Gorijs turpināja savu izlūkgājienu, šoreiz gar pakalna pakāji. Viņš nevarēja vien nobrīnīties, cik daudzveidīga ir klinšu siena, ko pārklāja robi, plaisas un caurumi; dažviet viņš uzdurās portāliem, kas izskatījās pēc alu ieejām, tomēr visus šos dobumus jau pēc dažiem metriem aizsedza smiltis un klinšu atlūzas.
Zem kādas varenas klinšu arkas Gorijs pamanīja dažas akmens plātnes, kas bija sarindotas tik regulāri, ka tas diez vai varēja būt dabas veidojums. Vienā galā, kur zemes virsma jau aizsliecās augšup, no acīmredzami salasītu un sakrautu akmeņu kaudzes vīdēja kaut kas spīdīgs. Tā izrādījās skārda kārba, un, atvēris vāku, Gorijs atrada vecmodīgu pulksteni, ogles zīmuli un piezīmju grāmatiņu ar stipri izbalējušiem, rokrakstā veidotiem ierakstiem. Vai tas būtu kaps? Gorijs vēl nebija redzējis nevienu kapu, nedaudzo viņa mirušo likteņbiedru ķermeņi atbilstoši pazemes dzīvesveida nerakstītajiem likumiem vienmēr nonāca utilizatorā. Tomēr savā izglītības kursā viņš no mācību automāta bija uzzinājis arī šo to par kapiem un apbedīšanas ieražām.
Pirms došanās atpakaļceļā Gorijs vēl dažas minūtes domīgi pastāvēja turpat uz vietas. Viņam vajadzēja bīties no dzīviem cilvēkiem, nevis no miroņiem.
Nākamajā nakti, vēl nomodā guļot savā smilšu iedobumā, Gorijs saklausīja troksni, nevienmērīgu rūkoņu, kas brīžiem kļuva skaļāka, tad atkal klusāka… Viņš pielēca kājās un, piesedzis sava lukturīša gaismu, metās uz alas izeju, no kuras tūlīt arī ieraudzīja trokšņa cēloni: tas bija transportlīdzeklis, kura formu gan saskatīt neizdevās, jo acis žilbināja starmeši. Braucamais tuvojās līkločiem, pa priekšu skrejošie gaismas kūļi slīdēja pāri smiltīm un taustīja pakalna klinšaino nogāzi, kas svieda tiem pretī dziļas ēnas. Beidzot tas sasniedza pauguru virkni un izzuda skatienam; tikai gaismas spīdums, kurš tagad vairs nekustējās, rādīja vietu, kur mašīna apstājusies.
Bija skaidrs, ka Gorijam jāuzzina kas vairāk par negaidītā traucējuma vaininieku, un tādēļ, cik vien klusi spēdams, viņš sāka zagties starp klintīm, līdz beidzot varēja apskatīt braucamrīku no tuvāka attāluma: tas bija mazs auto ar uzkrītoši lieliem riteņiem. Gorijs bija redzējis šādas mašīnas attēlos. Auto bija novietots nišā starp divām augstām klintīm.
Atbraucējs bija viens. No mašīnas izkāpa neskaidri vīdošs stāvs un, notupies blakus auto, paspīdināja zem tā ar kabatas lukturīti. Varbūt mašīna bija bojāta? Varbūt tāpēc brauciens ir beidzies šeit?
Gorijs gulēja uz neliela paaugstinājuma klints aizsegā, kas sniedza labu iespēju novērošanai, tikai daudz ko vērot vairs nebija. Braucējs iekāpa atpakaļ mašīnā un brīdi tur rosījās. Tad gaisma nodzisa, un nekas vairs nekustējās.
Gorijs nogaidīja pusstundu, līdz uzdrošinājās nokāpt no sava novērošanas posteņa un aplūkot mašīnu tuvumā. Lietot savu lukturīti viņš neriskēja un tādēļ nespēja labāk apskatīt cilvēku, kurš bija nolicies mašīnā gulēt.
Beidzot Gorijs tāpat zagšus atgriezās savā patvērumā. Viņš negribēja neko sasteigt. Varbūt svešinieks atkal aizbrauks, bet ja ne… tad Gorijs būs spiests kaut ko darīt, lai ieviestu skaidrību situācijā.
Bija vēl agrs rīts, kad Maida pamodās. Šādos apstākļos varēja sacīt, ka viņa ir labi izgulējusies un jūtas puslīdz atpūtusies.
Saullēkta gaismā viņa pa logu varēja aplūkot apvidu, kurā bija nokļuvusi: tukšs, vienmuļš smilšu klajums, kura vienādību izjauca tikai dažas kāpas.
Acīmredzot viņa atradās tālu no ceļiem, kas veda uz apdzīvotām vietām un kurus patlaban pildīja bēgļu straumes. Viņas stāvoklis nebija saucams par gluži iepriecinošu, tomēr pagaidām galvenais bija tas, ka izdevies nokļūt drošībā. Maida šeit varēja mierīgi nogaidīt, vai izsludinātā spridzināšana tiešām notiks; tikai pēc tam bija kaut kāda jēga lauzīt galvu par turpmāko rīcību.
Vispirms vajadzēja atrast netālu noglabātos pārtikas krājumus un pārliecināties, vai tie vēl ir lietojami. Dažas dienas viņa varēja iztikt ar Kalīda iepakotajiem produktiem un ūdeni, bet tad vajadzēs ķerties pie citām rezervēm.
Maida jutās ļoti izsalkusi. Vēl guļus stāvoklī viņa atvēra aizslēgtās mašīnas durvis un izkāpa. Nolaidusi basās kājas smiltīs, viņa atzina silto, mīksto virsmu par gluži patīkamu. Apgājusi mašīnu, lai paņemtu kaut ko saviem krājumiem, viņa satrūkās: smiltīs bija pēdas, un tās nekādi nevarēja būt viņējās! Pēdas izskatījās tik svaigas, ka viņa pat varēja labi saskatīt zoles nospiedumu. Maida paņēma savu kurpi šai zolei bija pavisam citāds raksts. Nakti viņai ir bijis nezināms apmeklētājs, kāds ložņājis ap mašīnu! Labā oma vienā rāvienā bija projām kā nebijusi, šeit viņa vairs nevarēja justies drošībā. Bet nebija nemaz tik vienkārši tikt prom no šejienes. Tātad kopš šā brīža viņai ir jābūt modrai. Maida atkal pievērsās svešajām pēdām, lai noskaidrotu, ko viņas apmeklētājs ir darījis un no kurienes tas ir uzradies.