Šajā naktī Gorija situācija bija krasi mainījusies. Bezjēdzīgās gaidīšanas laiks bija beidzies: viņam atkal bija uzdevums. Vajadzēja pasargāt sevi no briesmām, nodrošināties pret traucējošiem apstākļiem. Gorijs lūkoja atsaukt atmiņā izturēšanās likumus, kas bija apgūti daudzajos skološanās gados. Bet kuri no tiem būtu jāizmanto šajā īpašajā gadījumā? Ielu kaujas? Tas nederēja. Sadursme ar ienaidnieku? Jau labāk. Tuvcīņa vienam pret vienu: ieraugot ienaidnieku, nevilcināties ne mirkli… viņš daudzreiz bija to mēģinājis treniņzālē. Rīkoties bez domāšanas.
Pašreizējos apstākļos tas gan bija grūti. Viņš taču nezināja, kas ir tas otrs. Varbūt tas varētu izrādīties pat sabiedrotais? Tikai nedomāt pārāk ilgi! Šajā gadījumā šis likums laikam būs apstiprinājies: kurš domā, tas nespēj rīkoties tā viņam visu laiku ir mācīts. Viss cits būtu sodāma vieglprātība. Bet pagaidām viņš nevarēja neko darīt, vajadzēja sagaidīt gaismu. Gorijs ilgi gulēja nomodā, līdz beidzot iekrita nemierīgā miegā.
Kad viņš pamodās, no ārpuses alā jau ieplūda spoža gaisma. Pulkstenis rādija gandrīz astoņus rītā viņš bija aizgulējies. Ilgāk palikt guļus vairs nevarēja. Gorijs piecēlās sēdus, apēda dažas koncentrāta šķēles un atvēra plastmasas maisiņu ar slāpes remdējošo un atspirdzinošo elektrolītisko šķidrumu. Tas garšoja sāji, un viņš alka pēc vēsa vitamīndzēriena.
Ko darīt? Gaidīt? Tam trūka pacietības. Aši nolēmis, viņš izvilka savu universālo pistoli. Gorijs atcerējās, ka to vajadzēja tīrīt katru dienu, bet viņš to nebija darījis jau divas dienas. Viņš izjauca pistoli, ar tīrāmo foliju apslaucīja visas detaļas un atkal salika kopā. Viņš uzmeta vēl vienu skatienu pulkstenim: zaudēts vēl vairāk laika. Gorijs žigli uzvilka bikses un jaku, ielīda apavos un uzmauca galvā melnu vilnas masku. Tad paņēma pistoli un uzstādīja atsevišķu šāvienu apdullināšanas režīmā. Tā viņš saglabāja iespēju pretinieku nopratināt.
Varbūt mašīna pa šo laiku ir aizbraukusi… viņš klusībā vēlējās, kaut tā patiešām būtu, jo tad šī problēma, kas viņu padarīja tik nedrošu, atrisinātos pati no sevis.
Viņš atkal aizlavījās gar nogāzi līdz savam novērošanas punktam, turklāt pēdējo ceļa posmu norāpoja uz visām četrām, lai netiktu pamanīts jau pa gabalu. Gorijs patlaban jau grasījās pavērties lejup, kad aizķēra kaut kādu auklu un tajā pašā bridi kaut kas grabēdams noripoja viņam no apakšas lejup pa nogāzi.
Pirmajā mirkli viņš sarāvās, tad pacēla skatienu augšup, lai palūkotos apkārt. Auto aizvien vēl stāvēja agrākajā vietā, bet no atbraucēja nebija ne miņas.
Piepeši aizmugurē atskanēja augsta balss:
Nekustēties, citādi šaušu!
Gorijs joprojām nevienu neredzēja, tikai uzsauciens rādīja virzienu, bet, kad viņš atkal pacēla galvu, atskanēja jauna pavēle: Nomest ieroci! Ilgi būs jāgaida?
Visi intensīvie vingrinājumi, trenējoties visdažādākajām cīņas situācijām, tagad neko vairs nelīdzēja, un Gorijam vajadzēja pašam izdomāt kaut ko tādu, kas varētu uzlabot viņa stāvokli. Varbūt palīdzēs viltība? Ja viņš nometis pistoli, vēl taču paliks iespēja izraut kaujas nazi un pārsteigt pretinieku. Tāpēc viņš nometa pistoli sev priekšā un pacēla rokas.
Maida bija izcīnījusi mazu triumfu: vienīgais viņas ierocis bija mašīnas instrumentu kastē atrastais lauznis, tomēr viņai bija izdevies pievarēt kareivi pilna kaujas tērpā. Viņa piecēlās kājās no sava tupus stāvokļa un paspēra dažus soļus uz priekšu, aizvien vēl turoties klinšu aizsegā. Viņas mērķis bija nomestā pistole, un līdz tai atlika vairs tikai divi metri… Divi trīs soļi, bet viņa jau izdzirda kaujas saucienu un ieraudzīja, ka tas, kurš augšā bija slēpies aiz klints izciļņa, jau sagatavojies lēcienam un gāžas pretim ar nazi rokā. Maida nevilcinājās ne sekundi, parāva lauzni augšup un trieca no visa spēka pret roku, kas turēja nazi. Nākamajā mirklī viņas pretinieks jau gulēja viņai virsū un turēja ciešā tvērienā, tomēr nazi bija izlaidis no pirkstiem un skaļi stenēja aiz sāpēm.
Nu abi cīnītāji bija viens otram pavisam tuvu, viņu galvas šķīra tikai sprīdis. Maida gan varēja saskatīt tikai uzbrucēja acis, visu pārējo seju aizsedza melna drāna. Tas nebija racionāli izskaidrojams, bet tieši šī aizklātā seja Maidu saniknoja. Ar izmisīgu spēka piepūli viņa atbrīvoja roku no žņaudzošā tvēriena un norāva melno masku, it kā ar šādu simbolisku žestu varētu galīgi satriekt pretinieku.
Viņa ieraudzīja bezgala izbrīnītu jauna vīrieša seju, kurš tagad bija paslējies augšup un turēja viņu pie zemes tikai ar vienu roku.
Tu taču esi sieviete! viņš iesaucās beizikinglišā ar dīvainu akcentu.
Tad viņš atlaida ari otras rokas tvērienu…
Maida, kas aizvien vēl krampjaini turēja lauzni, būtu varējusi sist vēlreiz, bet šķita, ka tas vairs nav vajadzīgs. Par ko viņš tik ļoti brīnījās? Par to, ka viņa ir sieviete? Īstenībā šis vīrietis izskatījās itin laipns un inteliģents. Kāpēc, ieraugot sievieti, viņš ir tā apjucis?
Maida gan nesaprata iemeslu, bet sadursme bija galā. Viņa pacēla pistoli un aizmeta to smiltīs, tad aizsvieda tai nopakaļ nazi un visbeidzot ari savu lauzni. Vīrietis mierīgi ļāva tam notikt. Maida bija novērtējusi situāciju pareizi.
- Parādi savu roku, viņa pavēlēja. Man ļoti žēl, ka tik stipri tev iesitu. Mašīnā man ir aptieciņa, es tevi pārsiešu. Pēc tam tu izstāstīsi, no kurienes esi nācis un kāpēc gribēji man kaut ko nodarīt.
Maida aizgāja līdz mašīnai un atnesa aptieciņu, bet svešinieks pat nepakustējās. Viņa atrotīja tā piedurkni, pārklāja plēsto brūci ar reģenerācijas ziedi, uzsmidzināja segkārtu un visu vēl nostiprināja ar marles apsēju.
Tad viņa paziņoja:
- Mani sauc Maida. Kā sauc tevi?
Nu viņa dabūja pirmo atbildi.
Mani sauc Gorijs.
Šķita, ka tas ir salauzis dambi. Gorijs bija ar mieru atbildēt uz Maidas jautājumiem. Pēc pusstundas abi jau sēdēja pie prīmusa, kuru baroja deglodītes. Maida uz zilajām liesmiņām uzvārīja ūdeni tējai un ievēroja, ka jaunais vīrietis vēro šo norisi ar lielām acīm, it kā līdz šim vēl nekad nebūtu redzējis ne sievieti, ne tējas prīmusu. Viņš piesardzīgi izstiepa roku, lai sajustu liesmu siltumu.
Kamēr abi dzēra karsto šķidrumu un piekoda sāļus cepumus, viņi uzzināja mazliet vairāk viens par otru. Neizskatījās, ka Gorijs prastu visu pareizi skaidrot un klasificēt, bet jau šajās pirmajās pāris stundās daudz kas no tā, ko viņš līdz šim bija uzskatījis par neapgāžamu, sāka ļodzīties pašos pamatos.
Šīs neaizmirstamas sarunas laikā Maida gan centas tureties droši un izrādīt savu pārākumu, tomēr apzinājās risku, kādā ielaižas.
Viņš bija svešinieks un nešķita gluži aprēķināms. Tātad pastāvēja iespēja, ka šis Gorijs atkal var uzbrukt, un Maida sākumā paturēja acīs šķietami nevērīgi aizsviestos ieročus. Tomēr tas izrādījās nevajadzīgi, un, jo ilgāk viņi runājās, jo stiprāka kļuva Maidas pārliecība, ka nekas ļauns notikt nevar. Kad abi sāka saprast, no kurienes katrs šeit uzradies un kas viņus atvedis šurp, zuda arī jebkāds loģisks pamats uzbrukumam. Maida un Gorijs sāka viens otram uzticēties.