Vakarā viņi atgriezās katrs savā naktsmītnē. Maida ne mirkli neapšaubīja šāda aranžējuma lietderību: šķita, ka Gorijs izjūt daudz lielākas bailes no sievietēm nekā no jebkura bruņota ienaidnieka. Tomēr jau nākamajā rītā viņi kopīgi paēda brokastis un atsāka sarunu.
Lai gan pats Gorijs tikai pavisam nesen bija sācis apjēgt situāciju, kas līdz šim noteica visu viņa dzīvi, viņš tomēr spēja pastāstīt ne vien par savas dzīves ārējiem apstākļiem, bet arī kaut ko par tās iekšējo jēgu. Maida apjukumā mēģināja iztēloties eksistenci pazemes bunkura nošķirtībā, nepielūdzamo pakārtotibu šim vienam uzdevumam, ko varēja būt izperinājušas tikai slimas smadzenes. Viņa izjuta augošu līdzjutību pret jaunekli, ar kuru kopā viņu ir savedis liktenis. Viņam bija izkrāpuši jaunību, bija mēģinājuši apspiest visas viņa individuālās tieksmes, viņam bija atņēmuši visu, kas vajadzīgs patstāvīgi domājošas, nobriedušas būtnes attīstībai. Viss viņam iemācītais bija vērsts tikai uz cīņu un atriebību, uz cilvēku un materiālo vērtību iznīcināšanu. Tomēr viņš bija spējis atbrīvoties no šādiem spaidiem, lēmis patstāvīgi un pats no sevis rīkojies atbilstoši morāles principiem. Maida izjuta to kā brīnumu.
Aizvien biežāk viņi pievērsās personiski svarīgām lietām, savām vēlmēm, bailēm un izjūtām. Maida stāstīja par savu dzīvi, kaut gan apzinājās, ka viss, ko viņa var vēstīt par sevi, salīdzinot ar Gorija piedzīvoto, ir gaužām triviāls. Bet laikam tas nebija tik svarīgi, jo viss, ko attēloja Maida, Gorijam šķita pavisam neticams.
Sis tas no viņu stāstītā bija saliekams kopā kā mozaīkas daļas. Abiem, tā bija negaidīta atskārsme, noskaidrojot, ka Gorijs ir dzirdējis par Maidas tēvu. Apstiprinājās tas, ko viņa bija jau nojautusi: pagrīdē aizgājusi grupa bija aizvilkusi Frici Barlahu sev līdzi pazemes trimdā, lai viņš tur gādātu par ūdens piegādi. Turklāt izrādījās, ka Gorijs šo to zina ari par hidrotehnikas inženiera bēgšanas apstākļiem.
Pēkšņi Gorijs kļuva domīgs, un šķita, ka viņš vairs klausās tikai ar vienu ausi. Maidai tas nepalika nepamanīts, un viņa pajautāja, kāds tam ir iemesls.
Gorijs pavilcinājās ar atbildi.
- Es nejauši esmu kaut kam šeit uzdūries, un tas tev varētu būt svarīgi. Nezinu tikai, vai tas tevi nepadarīs ļoti bēdīgu.
Kas tad tas varētu būt? Tam ir kaut kāds sakars ar manu
tēvu?
- Jā. Tu vēl nopietni ceri, ka viņš ir dzīvs?
Maidai nebija ilgi jādomā.
Ja padomā vēsi, tad niecīga iespēja varbūt vēl ir. Tomēr saki, ja tu kaut ko zini. Skaidrība ir labāka par atkal un atkal zūdošu cerību.
Tad Gorijs izstāstīja par atrasto kapu. Maida pieprasīja, ka nekavējoties grib to redzēt. Gorijs aizveda viņu turp.
Drīz viņi abi stāvēja pie šaurās zemes kopiņas, kas bija apsegta ar akmens plātnēm. Nu arī Maida atvēra skārda kārbu, kuru Gorijs bija pārlūkojis jau iepriekšējā dienā, un piesardzīgi, it kā baidītos kaut ko sabojāt, izvilka tajā noglabātos priekšmetus. Pulkstenis šķita pazīstams, bet pilnīgi pārliecināta viņa nebija. Toties piezīmju grāmatiņa ieviesa pilnu skaidrību: neko daudz tajā salasīt vairs nevarēja, bet arī nedaudzās nebojātās rindas neapstrīdami apliecināja, ka tas ir Friča Barlaha rokraksts.
Maida stāvēja nekustīgi, bet juta, kā viņā milst aizkustinājums un sēras, kas grasās jau viņu pārmākt. Tad sāka ritēt asaras. Un saņēmis visu savu drosmi, Gorijs apskāva viņu ap pleciem.
Maida atstāja kapu tādu pašu, kādu to ieraudzīja, un paņēma tikai piezīmju grāmatiņu. Varbūt tajā vēl varēja atšifrēt kaut ko būtisku par viņas tēva pēdējām dienām, kuras viņš pavadījis pazemes cietokšņa atšķirtībā.
Beidzot tomēr viņa mīklainais liktenis bija noskaidrots. Maida pat nespēja pateikt, vai viņa izjūt vilšanos vai atvieglojumu. Vai tad viņa nopietni gaidīja kaut ko citu, varbūt brīnumu? Vai atmaksājās tas viss, ko viņa bija darījusi un uzņēmusies?
Maida pavēlēja sev saņemties. Būtībā jau viņa bija gaidījusi šādu iznākumu, un tikai atklājuma pēkšņums izsita viņu no līdzsvara. Viena mīkla gan palika neatminēta: kas ir apbedījis Frici Barlahu?
Bija jau nakts, bet viņi aizvien vēl sēdēja kopā. Beidzot Gorijs ierunājās:
Tu saproti, ka rit agri, jau pulksten astoņos, ir pasludināts pilsētas gals?
Tik tiešām, pēdējo stundu iespaidā Maida par to pat nebija iedomājusies.
Neesmu pārliecināts, vai šī vieta zem klajas debess būs droša, Gorijs noteica. Gruveši gan tik tālu neatlidos, bet gaisa vilnis varētu nodarīt postu ari šeit. Klinšu sienas pakājē tu būsi neaizsargāta no akmeņu nogruvuma. Pie manis ir drošāk. Varbūt rīt no rīta tu laikus atnāksi pie manis? Kalna iekšienē mēs varam pārlaist sprādzienus.
Maida uzmeta viņam neilgu vērtējošu skatienu Gorija seja pauda tikai raizēšanos.
Man šonakt negribētos būt vienai, viņa pateica. Es drīkstu doties tev līdzi tūlīt?
Nāc, viņš sacīja un satvēra viņas roku.
Viņi neskatījās pulkstenī. Viņi gulēja, cieši apskāvušies, un šādi tiem izdevās kaut kā klusināt bailes un neļaut tām uzkundzēties. Ne Gorijam, ne Maidai nebija nekāda priekšstata, cik stipra būs eksplozija… varbūt tā izraisīs zemestrīci, kas iesniegsies pat kalna dzīlēs? Beidzot nelaimi pieteica tik tikko jūtama vibrācija, kas ievadīja visa klinšu masīva sakustēšanos, kura aizsardzībai viņi bija sevi uzticējuši un kurš tagad trīcēja kā ļengana masa. Tikai tad atplūda ilga un draudīga dārdoņa, ko pavadīja daudzkārtēja atbalss, līdz uzvandītais gaiss atkal nomierinājās un iestājās klusums, ko gandrīz varēja dēvēt par nāvējošu.
Tikai pēc stundas ceturkšņa Gorijs un Maida uzdrošinājās atstāt pazemes telpu. Viņi gāja pieliekušies, it kā klinšu griesti kuru katru brīdi varētu sabrukt pār viņu galvām. Viņi piesardzīgi tuvojās alas ieejai. Pretēji gaidītajam ainava nešķita mainījusies, tikai Gorijs bija uzminējis nogāzes lejpusē gulēja klinšu gruveši, lieli, masīvi nupat izlauzti akmeņi un daudzas atsevišķas gaišas šķembas, kas bija izsējušās plašā apkārtnē. Šad tad atskanēja čirkstoņa, un lejup rībināja kāds atpalicis gabals, pārvēlās pāri citiem gruvešiem un tad smagnēji apstājās.
Paredzamais tātad bija noticis, nevaldāmā spēkā, varmācīgi un visaptveroši.
Ja viss notiek pēc plāna, tad tagad viņi lien ārā pa izspridzinātiem caurumiem un pārņem šo iznīcību savās rokās, Gorija balsī skanēja rūgtums.
- Tu aizvien vēl grasies viņiem pievienoties?
Maida vienreiz jau bija uzdevusi šo jautājumu, un tad Gorijs nespēja atbildēt. Tagad viņš notikušā iespaidā bija izšķīries.
- Nē, viņš paziņoja. Pēc visa, kas noticis, es vairs neticu savām agrākajām saistībām. Līdz šim vēl vilcinājos ar lēmumu, jo nespēju to iedomāties. Domāju, varbūt tomēr… Pats nezinu, ko es domāju… nenoteikta, pilnīgi nepamatota cerība.
Gorijs bija dziļi satriekts, un Maida mēģināja viņu mierināt.
Lai nu kā, bet tev izdevās glābt daudzu savu tautiešu dzīvības. Cilvēki pilsētā nepalika, viņi nopietni uztvēra brīdinājumu.
- Cilvēki, kas palikuši bez dzimtenes. Tam nevajadzēja tā notikt.
- Nebēdājies, Maida bezpalīdzīgi noteica.
Viņai vajadzēja sev atzīties, ka ari pati līdz pēdējam brīdim bija cerējusi, ka tas varbūt paies garām bez smagām sekām aprobežosies ar simbolisku aktu, pāris sabrukušām celtnēm, ar bungu sitienu, kas varbūt pat liks ļaudīm aizdomāties, ka dzīves mērķis nav dzīšanās pēc naudas un izpriecām. Bija iznācis citādi, un pirmām kārtām jau bija skaidrs, ka atgriezties pilsētā nav iespējams.