Maida to izteica skaļi:
- Nolemts: nav jēgas uzkavēties te ilgāk. Mēs ari nevaram cerēt uz glābējiem. Neviens nezina, ka šeit kāds ir, un mūsu krājumi drīz beigsies.
Tu atgriezīsies mājās, Gorijs sacīja. Bet ko lai es daru? Man māju nav.
- Tev taisnība, ja izkļūsim no šejienes, es braukšu uz Eiropu. Bet es šeit atgriezīšos. Galu galā man pieder kaut kas šajā pasaules daļā ļoti vērtīgs. Gribu parūpēties, lai mana tēva atklājums kalpo labam mērķim un nenonāk nekaunīgu veikalnieku rokās.
Gorijs pamāja, paklusēja, grasījās ierunāties, bet tā ari neko nepateica. Tikai pēc brīža viņš lietišķā tonī pateica:
Šobrīd nav lielas jēgas to apspriest. Vispirms jāskatās, kā tikt projām no šejienes. Tas varētu būt diezgan grūti.
Izredzes tiešām nebija nekādas labās. Gorijs prātoja iedarbināt savu raidītāju, lai noraidītu palīgā saucienu, bet izrādījās, ka raidītāja jauda der tikai nelieliem attālumiem, turklāt frekvenci nevar pārregulēt.
Viņu vienīgā cerība bija Maidas apvidus automašīna. Benzīna tvertne gan bija sacaurumota, bet varbūt izdotos caurumus kaut kā aizlāpīt. Instrumentu kastē viņi atrada aerosolu, kas bija domāts bojātu riepu aizblīvēšanai. Ja paveiktos, tas varbūt noderētu arī, lai aiztaisītu caurumus benzīna tvertnē. Nekāds cits risinājums prātā nenāca, un viņi ķērās pie darba. Viņi noņēma tvertni un pārsedza caurumus ar skārda gabaliem, kurus izgrieza no pārtikas produktu kastes. Ielāpus viņi pārklāja ar šķidro plastmasu, kurai saskarsmē ar gaisu vajadzēja sacietēt.
Lai pārliecinātos par savas metodes derīgumu, viņi lika benzīnam visas nakts garumā iedarboties uz aizlāpītajām vietām. No nta izrādījās, ka nekas nav iztecējis, lai gan benzīns bija līmējošo masu atkal atmiekšķējis. Varbūt riskēt? Beidzot abi nolēma uzdrīkstēties. Nākamajā dienā viņi gribēja mēģināt.
Visu līdzi ņemamo Maida un Gorijs iekrāva bagāžas nodalījumā, arī dzērienu konteineru. Daudz gan tajā vairs nebija palicis, bet divām dienām vajadzēja pietikt, un karte rādīja, ka dienas laikā viņi sasniegs oāzi ar degvielas uzpildes staciju. Tur noteikti būs arī veikals, kur varētu dabūt visu pārējo, kas vajadzīgs tuksneša pārbraucienam.
Tas bija savāds vakars. Lai gan šī vieta tuksnesī lika manīt visu būtisko sīkumu trūkumu, bez kuriem cilvēkam grūti saskatīt dzīves jaukumu, abi izjuta nelielas skumjas, ka tagad to vajadzēs atstāt.
Pēc nelielām vakariņām viņi pasēdēja kopā pie atklātas uguns, lai nedaudz sasildītos. Drīz vien aukstais vējš padarīja nepatīkamu ari sēdēšanu pie uguns, un, it kā tas būtu gluži pašsaprotami, Maida devās līdzi Gorijam uz viņa klinšu istabu. Gorijs bija zaudējis bailes no sievietēm, un, kad Maida tam tuvojās, mīlēja viņu ar tādu maigumu, kas Maidai uz dažām stundām lika pilnīgi aizmirst situāciju, kādā viņi atradās.
Nākamajā dienā Maida un Gorijs devās ceļā no paša rīta. Šai tuksneša vietai viņi vairs neveltīja nekādas sērīgas domas, tagad viņi jau bija cerību varā, ka drīz izdosies atgūt brīvību.
Sākumā viņi tika uz priekšu labi, bet tad smiltis kļuva dziļākas, un mašīna vairākkārt iestiga. Viņi gan ikreiz to atkal atbrīvoja, tomēr zaudēja daudz laika. Vajadzēja līkumot, abiem drīz zuda virziena sajūta, un bija jāorientējas tikai pēc saules. Tagad viņi atradās apvidū, kuram piemita īpatnējs, drūms skaistums. Vienā malā stiepās tāla kalnu grēda, bet otrā pusē pacēlās vesela kāpu rinda, pirmā un lielākā bija īsts milzenis, vairāk nekā simts metrus augsta, vērsta pret viņiem ar stāvo nogāzi, un aiz tās debesīs kāpa dūmaka. Aizmugurē aizvien vēl nenosakāmi pelēka svītra aizsedza to, kas kādreiz bija pilsēta. Viņi brīnījās, ka vēl nav atstājuši to tālāk aiz sevis varbūt viņi brauca pa riņķi?
Pēkšņi motors sāka klepot, aizrijās, atkal ierūcās, aizrijās vēlreiz uz ilgāku laiku, un tad auto galīgi apstājās plakanu akmeņu klajuma vidu.
Gorijs un Maida ātri atrada iemeslu: tvertne atkal laida cauri, un benzīns tecēja ārā. Viņi pamēģināja to vēlreiz aizdrīvēt, ielēja degvielu, cerot, ka izdosies tikt vēl kādu gabalu tuvāk ceļam, bet jau pēc neilga brīža mašīna atkal apstājās. Nu viņi stāvēja tuksneša vidū un apjukuši lūkojās viens otrā. Pamazām iekšienē brieda nomācošas bailes, un tās neatkāpās arī tad, kad Gorijs cieši apskāva Maidu.
Akmeņu klajums bija karsti nokaitēts, un debesīs versmoja saule. Tā spīdēja gandrīz vertikāli lejup, un šķita, ka stari kveldē no visām pusēm uzreiz. Bija pusdienlaiks.
Viņi nolēma pārlaist karstākās stundas tepat un tad turpināt ceļu kājām. Maidai šķita, ka viņa zina, kādā virzienā atrodas trase, no kuras viņa nobrauca, un noiet šos pāris kilometrus viņiem taču vajadzēja būt pa spēkam. Bet pēc tam? Atlika tikai cerēt, ka uz ceļa vēl izdosies sastapt kādu mašīnu, varbūt armijniekus vai policiju… Iepriekš šis ceļš gan vēl bija jāsasniedz.
Ņemsim līdzi tikai dzeramo, Maida noteica un uzmeta bažīgu skatienu nedaudzajiem vēl atlikušajiem plastmasas maisiņiem.
Pēc divām stundām vēl nebija kļuvis vēsāks, tomēr iešanu vairs nevarēja atlikt. Viņi salika kopā visu vēl atlikušo ūdens krājumu un nespēja noticēt, ieraugot kā tas izsīcis. Neiznāca pat viena pilna pudele. Gorijs ievietoja to somā kopā ar dažām tāfelītēm vīnogu cukura, un Maida aši vēl pievienoja mapīti ar tēva vēstulēm un plānu.
Gorijs paņēma somu un sāka soļot, Maida sekoja. Klinšainā pamatne ļāva iet veicīgi, bet jau pēc stundas ceturkšņa zem kājām atkal parādījās smiltis. Sākumā tā vēl bija plāna kārta, bet drīz vien kļuva dziļāka kājas pie katra soļa iegrima pāri potītēm.
Maidai sākās ikru krampji, un ari Gorijam tas bija neierasts un grūts pārvietošanās veids. Abi mēģināja slēpt savu nogurumu viens no otra, bet vēl pēc stundas ceturkšņa viņi jutās tik piekusuši, ka vajadzēja atpūsties. Viņi atlaidās nokaisušajās smiltīs un atvēlēja sev dažus malkus vērtīgā ūdens.
Pēc desmit minūtēm viņi atsāka iešanu, bet atpūtas pauze neko lielu nebija līdzējusi, un jau drīz vien abi bija tuvu pilnīgam spēku izsīkumam. Tomēr viņi nepadevās un vilkās talak.
Slāpes kļuva ik brīdi ļaunākas. Viņi bija nonākuši stāvoklī, kad muskuļu sāpes atkāpās un tagad viņi pūlējās apspiest vairs tikai dziņu padzerties.
Maida padevās pirmā. Viņa noslīga ceļos, atbalstījās ar plaukstām pret smiltīm un aizvēra acis. «Es vairs nespēju,» viņa gribēja uzsaukt, bet mute un rīkle bija tik izkaltusi, ka neizdevās izspiest ne skaņas. Gorijs, kurš brida dažus soļus pa priekšu, uzreiz nepamanīja Maidas atpalikšanu. Viņš skatījās taisni uz priekšu un pēkšņi ieraudzīja to, kas pirmajā mirkli šķita sapnis: tuksneša vidū, tuvu apvārsnim vīdēja josla, kas neapšaubāmi bija tumšāka par bāli bruņo smilšu klajumu krāsas tonis svārstījās starp pelēku un zilu, bet vairāk par visu acīs dūrās nemierīgā virsma, kas atgādināja liegu viļņošanos. Ūdenskrātuve… ezers!
Gorijs izberzēja acis, paskatījās vēlreiz nekādas maldīšanās. Tas bija glābiņš! Viņš atskatījas un ieraudzīja smiltīs tupošo Maidu.
Gorijs steigšus atgriezās pie viņas.
Ūdens, viņš aizsmakušā balsī uzsauca, tur priekšā!
Šķita, ka Maida uzreiz pat nesaprot, un viņš aprakstīja, ko redzējis. Viņa apjēdza tikai pēc brīža. Tomēr līdz galam viņa to saprata tikai tad, kad Gorijs atvēra ūdens pudeli, mudināja dzert un pateica, ka nu vairs nav jātaupa. Neticami, cik dzīvinoša bija šī ziņa! Gorijam pat nevajadzēja Maidu skubināt, viņa jau cēlās kājās un atsāka iešanu.