Nils Geimens
Koralīna
.
KORALĪNA ATRADA ŠĪS DURVIS īsu laiciņu pēc tam, kad viņi bija pārcēlušies uz šo namu.
Māja bija krietni veca zem jumta tai bija mansards un zem zemes pagrabs, bet pamatīgi aizaugušajā dārzā auga milzum lieli koki.
Koralīnas ģimenei piederēja tikai daļa no šī nama, jo tas bija pārmēru liels.
Vecajā namā bija apmetušies arī citi iemītnieki.
Mis Spinka un mis Forsibla mitinājās dzīvoklī pirmajā stāvā tieši zem Koralīnas. Abas bija vecas un apaļīgas, un kopā ar viņām mita vairāki paveci skotu terjeri, kurus sauca Heimišs, Endrū, Džoks un tamlīdzīgi. Mis Spinka un mis Forsibla bija izbijušas aktrises, kā mis Spinka paziņoja Koralīnai, jau pirmoreiz viņu satiekot.
- Saproti, Karolīn, ieteicās mis Spinka, aplami izrunājot Koralīnas vārdu, savulaik mēs abas ar mis Forsiblu bijām slavenas aktrises. Mīļumiņ, mēs uzstājāmies rampas gaismā, tā gan. Paklau, neļauj Heimišam ēst augļu tortīti, citādi viņam visu nakti sāpēs
vēderiņš.
»
- Mans vārds ir Koralīna. Nevis Karolīna, bet Koralīna, meitene iebilda.
Jumta dzīvoklī virs Koralīnas bija apmeties savāds večuks ar lielām ūsām. Večuks Koralīnai stāstīja, ka dresē peles cirka izrādēm. Viņš nevienam neļaujot tās apskatīt.
- Kādu dienu, Karolīnīt, kad viņas būs pietiekami trenējušās, visa pasaule varēs ieraudzīt mana peļu cirka brīnumus. Tu jautāji, kāpēc to nevar redzēt jau tagad. Tu taču tā jautāji, vai ne?
- Nejautāju vis, klusi noteica Koralīna. Es tikai lūdzu nesaukt mani par Karolīnu. Mans vārds ir Koralīna.
- Iemesls, kāpēc tagad nevar apskatīt peļu cirku, paskaidroja večuks no augšējā stāva, ir tāds, ka peles tam vēl nav pietiekami gatavas. Turklāt viņas atsakās spēlēt dziesmas, ko esmu viņām sakomponējis. Tām visām melodija ir šāda: "Umpā-umpapā," bet baltās peles spēlē tikai: "Tūdltūdl-dū." Man šķiet, ka būs jāsāk barot viņām citas siera šķirnes.
Koralīna neticēja, ka večukam ir peļu cirks, bet nosprieda, ka viņš to vienkārši izdomājis.
Jau nākamajā dienā pēc Jurģiem Koralīna devās izpētīt apkārtni.
Vispirms viņa apskatīja dārzu. Tas bija varen liels: tālākajā galā pletās vecs tenisa korts, bet neviens no nama iemītniekiem tenisu nespēlēja. Žogā ap kortu bija caurumi, un tenisa tīkls jau bija satrunējis. Vecais rožu dārziņš bija pilns ar panīkušiem, kukaiņu saēstiem rožu krūmiem. Vēl tur bija akmenājs ar vieniem vienīgiem akmeņiem un "raganu aplis", ko veidoja brūnas, ļumīgas suņusēnes, kas pretīgi oda, ja uz tām nejauši uzkāpa.
Dārzā bija arī aka. Jau pirmajā dienā, kad Koralīnas ģimene ievācās šajā namā, mis Spinka un mis Forsibla ar īpašu uzsvaru pavēstīja meitenei, cik tā ir bīstama, un piekodināja nekādā ziņā neiet tai par tuvu. Tā nu Koralīna devās izpētīt aku, lai zinātu, kur tā atrodas, un lai pienācīgi varētu neiet tai par tuvu.
Aku viņa uzgāja trešajā dienā aizaugušā pļaviņā pie tenisa korta aiz koku skupsnas tas bija pazems ķieģeļu gredzens, gandrīz neredzams augstajā zālē. Aka bija pārklāta ar dēļiem, lai neviens tajā neiekristu. Vienā dēlī bija mazs caurums, un Koralīna visu pēcpusdienu meta tajā oļus un ozolzīles, gaidot un skaitot, līdz izdzirdēja "plunkš", kad tie tālu lejā iekrita ūdenī.
Koralīna pētīja, vai apkārtnē nav zvēriņu. Viņa atrada ezi un čūskas ādu (bet bez čūskas), un akmeni, kas izskatījās pēc vardes, un krupi, kas izskatījās pēc akmens.
Tur bija arī augstprātīgs melns kaķis, kas sēdēja uz sētas un kokos un vēroja viņu, taču, līdzko meitene pienāca tuvāk, lai paspēlētos, tūlīt pat lavījās prom.
Tā Koralīna aizvadīja pirmās divas nedēļas šajā namā pētot dārzu un apkārtni.
Māte ēdienreizēs lika viņai nākt iekšā. Vēl Koralīnai bija jāatceras, ka pirms iešanas ārā silti jāsaģērbjas, jo togad bija ļoti auksta vasara; bet viņa tomēr gāja ārā un katru dienu pētīja, līdz kādudien sāka stipri līt un Koralīnai bija jāpaliek istabā.
- Kas man tagad jādara? Koralīna vaicāja.
- Palasi kādu grāmatu, māte ieteica. Paskaties video. Paspēlējies ar lellēm. Aizej un pakaitini mis Spinku vai mis Forsiblu, vai večuku no augšējā stāva.
- Nē, Koralīna bilda, es negribu darīt neko no tā. Es gribu pētīt.
- Atklāti sakot, man vienalga, ko tu dari, māte atteica, kamēr viss ir kārtībā.
Koralīna piegāja pie loga un skatījās, kā līst. Šis nebija tāds lietus, kurā var iet ārā, tas bija slīpais lietus, kas gāzās no debesīm un skaļi plīkšķēja, atsitoties pret zemi. Tas bija lietus ar noteiktu uzdevumu, un pašlaik tas darbojās, lai pārvērstu dārzu par dubļainu dūksti.
Koralīna jau bija noskatījusies visas videokasetes. Viņai bija apnikušas rotaļlietas, un viņa bija izlasījusi visas savas grāmatas.
Meitene ieslēdza televizoru, pārslēdza no viena kanāla uz nākamo, bet tur bija tikai vīrieši uzvalkos, kas runāja par biržas stāvokli, un viktorīnas. Beidzot viņa tomēr atrada, ko skatīties: tā bija otrā daļa no dabas programmas par dzīvnieku aizsargkrāsām. Viņa redzēja zvērus, putnus, kukaiņus, kas maskējoties izskatījās pēc lapām, zariņiem vai citiem dzīvniekiem, lai izbēgtu no ienaidniekiem. Koralīnai tas ļoti patika, bet pārraide diemžēl drīz beidzās, un tai sekoja sižets par konditorejas fabriku.
Bija laiks parunāties ar tēvu.
Tēvs bija mājās. Koralīnas vecāku darbs bija saistīts ar datoriem, un tas nozīmēja, ka viņi lielu daļu laika pavadīja mājās. Viņiem katram bija savs kabinets.
- Cau, Koralīna, tēvs noteica, nepaskatījies uz meitu, kad viņa ienāca istabā.
- Uf, Koralīna bilda, ārā līst.
- Aha, atbildēja tēvs. Līst kā no spaiņa.
- Nē, Koralīna atteica, vienkārši līst. Vai es varu iziet laukā?
- Un ko saka mamma?
- Mamma saka: "Tu neiesi ārā šādā laikā, Koralīna Džounsa."
- Nu tad ne.
- Bet es gribu pētīt.
- Izpēti dzīvokli, tēvs ierosināja. Re, te ir papīrs un pildspalva. Saskaiti visas durvis un logus. Saskaiti visas lietas, kas ir zilā krāsā. Sarīko ekspedīciju, lai atrastu boileru. Un ļauj man mierīgi strādāt.
- Vai drīkstu ieiet viesistabā? Viesistabā bija novietotas dārgās (un neērtās) mēbeles, ko pēc nāves viņiem bija atstājusi Koralīnas vecmāmiņa. Meitenei nebija atļauts tur ieiet. Neviens tur negāja iekšā. Tā bija domāta īpašiem gadījumiem.
- Ja nesataisīsi nekārtību. Un neko tur neaiztiec.
Koralīna to rūpīgi apsvēra, tad paņēma papīru un
pildspalvu un devās izpētīt dzīvokli.
Viņa atrada boileru (tas bija uzstādīts virtuves skapītī).
Viņa saskaitīja visus priekšmetus zilā krāsā (153).
Viņa saskaitīja logus (21).
Viņa saskaitīja durvis (14).
No durvīm, ko viņa atrada, trīspadsmit vērās vaļā un ciet. Bet vienas lielas brūna koka durvis ar griezumiem viesistabas tālajā galā bija aizslēgtas.
Koralīna pajautāja mātei: Uz kurieni ved šīs durvis?
- Ne uz kurieni, mīļumiņ.
- Tām ir jāved uz kaut kurieni.
Māte pašūpoja galvu. Nu paskaties, viņa teica Koralīnai.
Māte noņēma atslēgu saišķi no virtuves durvju augšpuses. Viņa lēnām tās izšķiroja un izvēlējās senāko, lielāko, melnāko, visvairāk sarūsējušo atslēgu. Abas iegāja viesistabā, un māte ar šo atslēgu atslēdza durvis.